Pierīgas pašvaldībām nākas risināt valsts problēmas
Gada laikā skolēnu skaits Ādažu vidusskolā palielinājies par 80 audzēkņiem un kopumā sasniedz 1130 skolēnus. Straujais skolēnu skaita pieaugums, kas korelē ar kopējo iedzīvotāju skaita pieaugumu novadā, pašvaldībai liek domāt par papildu telpu apgūšanu un jaunu būvniecību.
Saruna ar Ādažu novada domes priekšsēdētāju Māri Sprindžuku.
– Pēdējos gados skolēnu skaits Ādažu skolā strauji kāpj. Vai tīri tehniski ir iespējams uzņemt arvien vairāk bērnu?
– Tā ir viena no mūsu novada lielākajām problēmām – skolēnu skaits Ādažu vidusskolā pēdējos 3 gados ir pieaudzis par 150 audzēkņiem. Pagājušajā gadā mācības uzsāka 6, šogad jau 7 pirmās klases, nākamajos gados pirmklasnieku būs vēl vairāk. Es tagad runāju tikai par tiem bērniem, kuri jau dzīvo Ādažos un tuvākajos gados sasniegs skolas vecumu. Esam aprēķinājuši, ka jau nākamgad mums papildus vajadzēs vēl četras mācību telpas, 2016./17. mācību gadā vēl vismaz četras telpas. Esošā skolas kapacitāte ir praktiski izsmelta. 2015./16. mācību gada procesa nodrošināšanai esam ieplānojuši no skolas telpām izlikt bibliotēku, kas daļēji atrisinās problēmu, bet ko darīsim 2016./17. mācību gadā, vēl ir atklāts jautājums.
– Es teiktu: būvējiet jaunu skolu! Vai ir tāds plāns?
– Jaunas kapitālas būves celtniecība ir ļoti dārgs projekts, un bez valsts vai ES fondu atbalsta to nespēsim realizēt. Diemžēl uz minēto atbalstu pretendēt mums neļauj mūsu statuss – paradoksāli, bet Pierīgas pašvaldībām nav attīstības centra, bet lauku teritorijas statuss, un to iespējas piesaistīt ES struktūrfondus ir ievērojami mazākas nekā 9 lielajām pilsētām un 21 reģionālajam centram.
Taču paskaidrošu, ka pēc būtības tā ir valsts problēma un atbildība, jo iedzīvotāju migrācija uz Pierīgas ciemiem, tostarp Ādažiem, Salaspili, Ķekavu, Stopiņiem un Mārupi, norit no tā dēvētajiem attīstības centriem, tostarp lielajām Latvijas pilsētām, kurās iedzīvotāju paliek arvien mazāk un reāla attīstība nereti nenotiek, bet finansējums viņiem pienākas.
Faktiski Pierīgas pašvaldībām ir uzlikts par pienākumu risināt valsts mēroga problēmas, nedodot valsts finanšu instrumentus izglītības iestāžu attīstībai vai iespēju piesaistīt ES naudu. Diemžēl «nauda seko skolēnam» sistēma savstarpējos pašvaldību norēķinos nesedz kapitālieguldījumu izmaksas, kuras jaunas skolas būvniecības gadījumā ir milzīgas. Nesaņemot atbalsta instrumentus no valsts jaunas izglītības infrastruktūras nodrošināšanai, Pierīgas pašvaldības ir spiestas uz saviem pleciem iznest visu problēmas smagumu.
Mūsu pašvaldības iedzīvotāju vidējais vecums ir zems – pārsvarā ienācēji ir jauni cilvēki, kas tikko ir izveidojuši vai veido savas ģimenes – viņiem dzimst mazuļi, kam nepieciešamas skolas un bērnudārzi. Ādaži iedzīvotāju vecuma ziņā ir trešā jaunākā pašvaldība aiz Mārupes un Garkalnes.
Vispār jau tā dīvaini reizēm ir noskatīties kā tiek izmantoti ES līdzekļi. Tiek būvēti veloceļi, būvētas strūklakas, uzlabots apgaismojums, mega investīcijas atkritumu saimniecībā un darīts vēl simtiem lietu, kas pēc būtības varētu pagaidīt, jo tajā pašā laikā naudas nepietiek pamatpakalpojumiem – izglītībai, ceļiem, veselības aprūpei un uzņēmēju atbalstam, kas varētu uzlabot konkrētās vietas ekonomisko situāciju un piesaistīt cilvēkus.
Pieejamā finansējuma ietvaros ir jādod iespēja pašvaldībām pašām izvēlēties, kas tām attiecīgajā laika periodā ir nepieciešams, jo, no augšas sašķirojot pašvaldības un tām piekritīgo atbalstu pēc nesaprotamiem kritērijiem, pastāv liels risks vienai strūklakai nolikt blakus vēl vienu strūklaku tikai tāpēc, ka nauda tai ir pieejama. Būtībā tā ir vējā palaista nauda, kas nedod nekādu ieguldījumu ilgtermiņa attīstībā nedz lokālā, nedz valstiskā līmenī.
– Atgriežoties pie Ādažu skolas – kāds ir plāns B?
– Ieceres līmenī tiek apspriesta iespēja izmantot Zviedrijas pieredzi – paplašināt skolu ar konteinertipa moduļiem – cik telpas vajag, tik pieliek klāt. Ja situācija mainās, konteinertipa moduļus var viegli pārvietot uz citu vietu. Šāds risinājums būtu daudz lētāks nekā kapitālas būves celtniecība un neprasītu arī tik daudz laika.
Telpas šādos konteinertipa moduļos ir gaišas, ar plašiem logiem un normālu mikroklimatu, tāpēc nevajag domāt, ka bērniem būs slikti mācību apstākļi.
– Skola jau nav tikai klašu telpas – tā ir arī sporta infrastruktūra, sanitārie mezgli, ēdināšanas bloks.
– Jā, tās ir lietas, kas ir ļoti rūpīgi jāplāno, jo minētās infrastruktūras slodze ir milzīga. Esam iecerējuši jaunbūvi pie esošā skolas stadiona. No vienas puses tās būs tribīnes, zem kurām izvietotas apsildāmas ģērbtuves ar 50 vietām, dušas, tualetes, inventāra noliktava un telpas treneriem. Tas dos iespēju atslogot sporta zāli un radīs iespēju izmantot stadionu arī ziemā, jo ir vairākas sporta aktivitātes, ko skolēni var darīt laukā arī tad, ja ir sniegs. Par to vēl deputātiem būs jālemj, bet, palielinoties bērnu skaitam un noslodzei uz telpām, citas iespējas nebūs.
– Kas tad ir tas, kas tik ļoti piesaista cilvēkus Ādažiem?
– Ne jau tikai Ādažiem – praktiski visām Pierīgas pašvaldībām ir līdzīgas priekšrocības un vienādas problēmas. Cilvēki migrē no Latvijas pilsētām uz Pierīgu, jo Rīgas tuvums viņiem nodrošina darba vietu pieejamību, bet ciematu vide drošu un ērtu vietu dzīvošanai un bērnu audzināšanai. Mūsu uzdevums ir sniegt vecākiem pārliecību, ka viņu atvases aug drošā un sakārtotā vidē, saņem labu izglītību un aug par savas dzīves vietas un Latvijas patriotiem.