Saruna ar Ventspils mēru un partijas Latvijai un Ventspilij līderi Aivaru Lembergu par tiem, kas prāta aptumsumā iet gulēt kopā ar līķi; par centrālo jautājumu nākamajās Saeimas vēlēšanās; par to, kādam jābūt nākamajam ZZS premjera kandidātam; kā izmantoti Latvijas neatkarības divdesmit gadi un par sarunātiem mačiem ģeopolitiskajā arēnā.
– Kādu tendenci sabiedrības noskaņojumā iezīmē pašvaldību vēlēšanu rezultāti?
– Ir noticis zināms lūzums politiskās dzīves vidē. Pašvaldību vēlēšanās dominante no Rīgas partijām ir pārgājusi uz reģionālajām partijām. Mēs reģionālo partiju Latvijai un Ventspilij izveidojām vieni no pašiem pirmajiem vēl 1994. gadā. Jau toreiz biju pārliecināts, ka, darbojoties kādā no Rīgas partijām, nekad nespēsim notikumus Rīgā iespaidot Ventspils attīstībai vēlamā virzienā, bet, ja mums būs atsevišķa partija, tad varēsim konkurēt kā atsevišķs politisks spēks. Jau tolaik prognozēju, ka tā brīža varenās partijas ar laiku izzudīs un to vietā radīsies citas. Laiks ir pilnā mērā apstiprinājis šo prognozi. Kad sabruka tādas partijas kā Latvijas ceļš, Pirmā partija, Tautas partija ar sazarotu struktūru visā valstī, tad tiem, kas darbojās šajās partijās, tajā skaitā pašvaldību vadītājiem, deputātiem, nācās izšķirties – ko darīt tālāk? Vai nu iet kopā ar kādu jau esošu partiju, vai veidot reģionālo partiju un startēt atsevišķi. Vairākums izvēlējās iet atsevišķi. Tie, kas to neizvēlējās, piedzīvoja absolūtu fiasko. Spilgts piemērs ir Daugavpils, kur Žanna Kulakova, parādot pilnīgu politiskās pieredzes trūkumu un vieglprātīgi paļaujoties uz Zatlera partijas un tās klauna Sprūdža solījumiem, aizskrēja uz Reformu partiju. Iedomājieties, esošais pilsētas mērs nepārvar 5% barjeru. Tas ir neiedomājami. Nezin’ kas ir jāizdara pilsētai, lai būtu tāds rezultāts. Bet viņa jau neko sliktu nebija izdarījusi. Viņa vienīgi izlēma iekāpt [gultā] un gulēt kopā ar līķi. Cilvēki to uztvēra kā prāta aptumsumu. Cilvēki uztvēra, ka tam, kurš grib gulēt zārkā kopā ar līķi, es domāju Reformu partiju, nevar uzticēt pilsētas vadīšanu.
Ja runājam par nākamo Saeimu, tad pastāv teorētiska iespēja, ka reģionālās partijas veido kopēju sarakstu. Tā būs liela politiskās struktūras pārbīde un mājiens ar vircas bedrē bijušu koku Rīgas partijām, īpaši Vienotībai. Par Zatleru vispār nav ko runāt. Zināmā mērā ar Visu Latvijai! un, domāju, arī zemniekiem nav viss vienkārši. Izņemot Saskaņas centru, jo tur ir cits stāsts. Viņiem vienā vēlēšanu apgabalā ir 60% balsu. Pārējo partiju pozīcijas nākamajā Saeimā ir būtiski apdraudētas.
– Jūs runājat par izmaiņām no politiķu skata punkta. Kādas redzat izmaiņas vēlētāju noskaņojumā?
– Atceraties, kad dibināja Pilsonisko savienību un Kristovskis iznāca uz politiskās skatuves kā partijas līderis ar uzstādījumu – cīņa pret Lembergu. Viņš iznāca ar lozungu – pret, un visa Pilsoniskā savienība tika veidota ar motīvu – cīņa pret Lembergu. Tad Zatlers izveidoja savu partiju, kas arī bija tikai un vienīgi pret. Šī partija divu gadu laikā ir mirusi. Šīs pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka tie, kas veidojuši savas partijas un būvējuši programmas nevis par kaut ko, bet pret, tie strauji zaudē savu politisko ietekmi un vēlētāju atbalstu. Noturēt vēlētāju uzmanību ar lozungiem pret var tikai īslaicīgi. Ar ārdošu darbību nevar iegūt vēlētāju ilgtermiņa atbalstu.
– Iepriekšējās Saeimas vēlēšanas notika izteiktā antioligarhu zīmē. Kādu redzat centrālo jautājumu nākamajās vēlēšanās?
– Cilvēki neanalizē programmas un nebalso par tām. Pareizi dara, jo mēs atceramies slaveno Repšes teicienu – kā var nesolīt? Lasīt un ticēt tam, kas rakstīts Rīgas partiju programmās, nevar, un to darīt ir liela kļūda. Tāpat kā uzņēmējiem vai pašvaldībām plānot savu darbību, lasot valdības rīcības plānu. Šīs programmas ir domātas acu aizmālēšanai. Tā ir krāpšana – uz papīra raksta vienu – vēlamo, bet dzīvē dara pilnīgi ko citu. Kaut vai attiecībās ar pašvaldībām. Dombrovska valdības rīcības plānā rakstīts – veidot nodokļu politiku, lai ieinteresētu pašvaldības uzņēmējdarbības attīstībā, bet reālā politika attiecībā uz pašvaldību budžetiem ir pilnīgi pretēja. Tā ir nivelējoša un pašvaldības veicināt uzņēmējdarbību neieinteresējoša. Līdz ar to vēlētāji programmām lielu vērību nepievērš un nepievērsīs. Atsevišķi momenti var raisīt interesi un diskusijas, bet tie nenosaka vēlētāju izvēli. Tāpēc priekšplānā šajās pašvaldību vēlēšanās un arī turpmāk būs līderi. Līderi! Sacensība arvien izteiktāka būs starp līderiem. Ir pieci vēlēšanu apgabali, un katrā jābūt izteiktam līderim. Līdz ar to sekmes lielā mērā atkarīgas no tā – cik un kādi būs šie līderi. Taču ir parādījusies masveida neuzticība Rīgas partiju politiķiem. Ja kādā vēlēšanu apgabalā parādās populārs vietējais politiķis, tad viņam ir lielākas iespējas saņemt vairāk balsu nekā kādam Rīgas partijas politiķim. Ar retiem izņēmumiem. Te jāatgriežas pie reģionālajām partijām. Ja vienā apgabalā apvienojas vairākas reģionālās partijas un katra izvirza divus, trīs Saeimas deputātu kandidātus, kuri ir pietiekami populāri un par kuriem var teikt – tie ir mūsējie, balsojiet par šiem cilvēkiem un viņi aizstāvēs mūsu intereses, tad rezultāts var būt ļoti interesants. Protams, ja šādu sarakstu sastāda visā Latvijā. Rīga ir atsevišķs stāsts. Cita lieta, cik šāda deputātu frakcija Saeimā, ko veidotu reģionālo partiju kopums no vietējiem līderiem, ir spējīga saskaņoti strādāt. Tas ir liels jautājums. Visbeidzot. Vēlēšanu rezultāti Rīgā ir zināmi, un nākamā gada Saeimas vēlēšanās SC Rīgas apgabalā arī uzvarēs. Līdz ar to, ja SC iet kopā ar šādu reģionu partiju kopumu, tad visi tie, kas šobrīd ir pie varas, vairs nebūs pie varas.
– Pirms kāda laika jūs paziņojāt, ka vairs neesat premjera kandidāts no ZZS. Kas šo soli noteica? Vai jūs vīlāties ZZS vai jutāt, ka ZZS vēlas distancēties no Lemberga un uzskata, ka var iztikt bez viņa?
– Gandrīz vienlaikus divi cilvēki nāca klajā ar līdzīgiem paziņojumiem. Lembergs un Ušakovs. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās Ušakovs bija premjera kandidāts no SC un pēc pašvaldību vēlēšanām paziņoja, ka nekandidēs uz Saeimas vēlēšanām un vairs nebūs premjera kandidāts. Es nācu ar tādu pašu paziņojumu, un mēs, protams, to nekādi nebijām saskaņojuši. Ir vairāki apstākļi, kāpēc vairs neesmu premjera kandidāts no ZZS. Biju premjera kandidāts trīs Saeimas vēlēšanās. Vajadzētu būt tā – ja esi premjera amata kandidāts, tad ir jābūt ēnu kabinetam, kas darbojas ikdienā. Diemžēl veltīt pienācīgu laiku šādām darbībām man nav laika, jo tas prasa aktīvu darbību pilnā laika slodzē. Nākamgad maijā būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas, tad rudenī Saeimas vēlēšanas. Tas nozīmē, ka nākamgad liels daudzums laika man būtu jāvelta politiskai diskusijai un ar Ventspils pilsētu tieši nesaistītiem jautājumiem. Mūsu partijai [Latvijai un Ventspilij] ir 70% balsu, un man personiski ir visvairāk balsu. Līdz ar to mans pienākums ir pārāk nesadalīt spēkus. Ir vēl viens aspekts. Kad politiķi nonāk opozīcijā, tad viņi ātri pierod pie opozicionāra ērtā krēsla. Vari darīt un vari arī nedarīt, jo no tava viedokļa nekas tieši nav atkarīgs. Opozīcijas viedokli tāpat neviens neņem vērā, jo balsu skaits pozīcijai parlamentā ir pietiekams. Iznāk, ka opozīcijas politiķis strādā it kā tukšgaitā. Ir ļoti maz politiķu, kuri ir gatavi strādāt bez redzama rezultāta. Vienīgais rezultāts ir tāds, ka viņu dzird vēlētājs, un vēlāk jau viņš to novērtēs, bet tas būs tikai pēc vairākiem gadiem, kad būs nākamās vēlēšanas. Ir gadiem jāstrādā, un vēl nav zināms, kā tas tiks novērtēts. Es nevaru darboties citu vietā. Politiķiem, tiem potenciālajiem ēnu kabineta locekļiem pašiem ir jābūt aktīviem. Viņi nevar gulēt uz krāsns un gaidīt nākamās Saeimas vēlēšanas vai, vēl vairāk, sēdēt uz krāsns un gaidīt, kad viņus kāds uzaicinās valdībā. Cerēt, ka notiks kāds pavērsiens un tad viņus aicinās – nākat nu, rezervisti, šurp, un viņi taisnosies, ka ir bijuši klusi, iztapīgi un ērti Dombrovskim, Vienotībai, un tas tiks novērtēts ne tikai ar uzsišanu uz pleca, bet arī ar iespēju atgriezties valdībā?! Man ir cits skatījums uz šīm lietām.
– Vai tas nozīmē, ka jums radās uzskatu atšķirības vai domstarpības ar ZZS?
– Nē, tās nav domstarpības. Ņemot vērā lielo uzticību, kādu esmu saņēmis pašvaldību vēlēšanās, ja jau kopš šā gada rudens es ziedotu daudz laika lielajai politikai un ZZS, tad tas nebūtu pareizi pret vēlētājiem. Tās nav domstarpības, bet viens ir gatavs katru dienu sekot līdzi notikumiem, paust viedokli, tostarp sociālajos medijos, rakstīt iesniegumus, izteikt priekšlikumus, veidot darba grupas un tamlīdzīgi, bet cits tam nav gatavs. Tas prasa enerģiju, bet no tā, vai esat aktīvs vai neaktīvs, jūsu deputāta alga nemainās.
– Jūs sakāt, ka nākamajās vēlēšanās lielu lomu spēlēs reģionālās partijas...
– Es teicu, ka tā varētu būt un tā vajadzētu būt.
– ...un tās būs līderu sacensības...
– Par līderiem es vēlos izteikt divu scenāriju iespējamību. Vai Valdis Dombrovskis startē Saeimas vēlēšanās vai nestartē un aiziet strādāt uz Briseli, kas būtu diezgan loģiski. Ja viņš aiziet, tad aktuāls ir jautājums par līderi viņa vietā.
– Paliek arī jautājums par jums. Jūs esat vienas spēcīgas reģionālās partijas līderis un spēcīgs līderis arī nacionālā mērogā. Varbūt jūs būsiet premjera kandidāts šim potenciālajam reģionu sarakstam?
– Tādu variantu neesmu ne domājis, ne tāds ir skatīts vai diskutēts. Partijas Latvijai un Ventspilij valdes sēdē mēs skatījām jautājumu par vēlēšanu rezultātiem un mūsu tālāko darbību. Cita starpā, mēs skaidri pateicām Zaļajai partijai un Zemnieku savienībai, ka – ja viņi startēs Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās katrs atsevišķi, tad tas ir pavisam cits stāsts, un nekāda sadarbības līguma mums ar šīm partijām atsevišķi nav. Pašvaldību vēlēšanās ZZS kā tāda nepastāvēja, jo Rīgā, startējot atsevišķi, šī apvienība pēc būtības izjuka, un tās darbību opozīcijā nevar raksturot kā spilgtu. Tagad viņi saka, ka uz Saeimas vēlēšanām ies kopā, bet tas nenozīmē, ka tā būs. Arī uz pašvaldību vēlēšanām Zaļā partija izlēma, ka ies atsevišķi, bez konsultācijām ar Zemnieku savienību, paziņojot to viņiem post factum. Nav izslēgts kāds pavērsiens arī šobrīd. Tā kā šobrīd ir lēmums, ka ZZS uz Saeimas vēlēšanām iet kopā, tad mūsu valdes lēmums ir tāds, ka mēs turpinām sadarbību atbilstoši līgumam, kas noslēgts starp ZZS un Latvijai un Ventspilij līdz šīs Saeimas darbības beigām. Arī turpmāk mūsu sadarbība ir orientēta uz ZZS, bet mūs ļoti interesē, kas būs ZZS premjera kandidāts, jo sacensība būs starp līderiem. Kas būs vēlēšanu apgabalu līderi? Nosaukt uzvārdu ir par maz. Svarīgi, lai premjera kandidāts būtu aktīvs un spētu uzrādīt socioloģiskajos pētījumos, ka ir nacionāla mēroga līderis. Ko nozīmē būt par nacionāla mēroga līderi? Tas nozīmē, ka vismaz 90% iedzīvotāju viņu pazīst un viņam ir pozitīvs reitings robežās no +20% līdz +50%. Tas nozīmē, ka viņa darbību ir gatavi vērtēt 90%, no tiem 70% vērtē pozitīvi vai ļoti pozitīvi, bet 20% negatīvi. Tad viņa reitings ir +50%. Viņam jāparāda ļoti liela aktivitāte, ZZS vārdā uzstājoties publiskajā telpā – sociālajos tīklos, radio, TV, presē, žurnālos, mītiņos, demonstrācijās, piketos, bada streikos, peldam pāri Baltijas jūrai, Atlantijas okeānam vai kā tamlīdzīgi. Šobrīd nav nosaukts šāds premjera kandidāts un starp nosauktajiem ir ļoti tālu līdz šiem kritērijiem. To var sasniegt, bet ir jāstrādā.
– Vai tas nozīmē, ka jūs izslēdzat iespēju uz nākamajām Saeimas vēlēšanām startēt kā premjera kandidāts no kaut kāda veida reģionālo partiju saraksta?
– Mūsu partija šādu variantu šobrīd neizskata.
– Partija neizskata, bet jūs?
– Esmu partijas līderis un nevaru darboties atrauti no partijas. Mums ir divi deputāti Saeimā, un mums ir vēl citi potenciālie kandidāti uz Saeimu. Nē, nē, mēs esam prognozējami partneri, bet – kamēr ZZS nav atbildējusi uz dažiem būtiskiem jautājumiem...
– Piemēram?
– Es jau teicu, kas būs līderis un lai šis līderis būtu nacionāla mēroga līderis. Vai ZZS uz vēlēšanām būs stabils monolīts spēks? Arī tas vēl nav līdz galam atbildēts. Šie nezināmie var ienest korekcijas arī mūsu partijas pozīcijā.
– Jūs jau minējāt, ka daudz ko noteiks, vai vēlēšanās piedalīsies Valdis Dombrovskis. Viņam ir augsti reitingi un liela popularitāte. Ko jūs būtu darījis citādi, ja būtu premjers?
– Mēs ar Dombrovski esam ļoti atšķirīgi cilvēki. Neviens nav ideāls. Ideālu vadītāju, kurš ir balts un pūkains bez neviena trūkuma, mēs varam uz papīra viegli uzzīmēt. Tādu, kurš var visiem mest ar akmeni, jo pats ir bez grēka. Ne Latvijā, ne pasaulē tādu nav. Dombrovskim bija ļoti spēcīga aizmugure, lai veiktu iekšējo devalvāciju un uz tautas nabadzības rēķina glābtu starptautiskās finanšu oligarhijas intereses Latvijā. Tauta to visu ļoti pacietīgi uz saviem pleciem iznesa, turklāt ar lozungu par cīņu pret vietējiem oligarhiem, kuriem ar krīzi nebija nekāda sakara. Vienotībai vēl no laikiem, kad tā bija Jaunais laiks, bija ļoti labas sadarbības iestrādes ar arodbiedrībām un citiem tā sauktajiem sociālajiem partneriem. Tas bija liels risks, jo šis nevalstiskais sektors varēja nepieņemt iekšējās devalvācijas politiku. Iestrādes, kuras Jaunais laiks radīja no 2005. līdz 2007. gadam, darbojas vēl līdz šai baltai dienai. Ja es būtu premjers, tad es ar šādu aizmuguri rēķināties nevarētu. Līdz ar to nevarētu iet iekšējās devalvācijas ceļu. Līdz ar to izejai no krīzes būtu jāizmanto pavisam citi instrumenti. Pateikšu vēl vairāk, Latvija nemaksātu starptautiskajai finanšu oligarhijai viņu problemātisko investīciju portfeli. Tas Latvijai nebija jādara. Tas jādara īpašniekiem. Banku un investīciju fondu īpašniekiem. Es krīzes pārvarēšanai būtu izmantojis pilnīgi citu instrumentu komplektu.
– Latviju apdraud depopulācija. Lai arī krīze it kā ir pārvarēta, cilvēki joprojām izbrauc. Kāds ir jūsu piedāvājums, lai Latvija izrautos no priekšpriekšpēdējās vietas ES?
– Jāsaka, ka visi Latvijas neatkarības gadi ir neizmantoto iespēju laiks. Katrs gads ir Latvijas attīstībai zaudēts gads. Zaudēts! Vienalga, vai tie bijuši treknie gadi vai liesie. Kāpēc? Ja valsts līderi savas politikas pamatu pamatā liek nevis nacionālās intereses, bet gan iztapšanu Briseles, Vašingtonas vai citu valstu galvaspilsētu kungiem, un pat ne šiem kungiem, bet tiem, kas šos kungus diriģē un vada, tas ir, globālajai finanšu oligarhijai, tad nevar sasniegt labu rezultātu. Salīdzinājumam iedomājieties, jūs spēlējat futbolu un jūsu komandai jāspēlē tā, lai apmierināts būtu pretinieku komandas treneris! Kādā gadījumā viņš būs apmierināts? Ja jūs zaudēsiet. Bet jūsu galvenais uzdevums ir vēl izplānot, kā skaisti zaudēt, lai pretinieku treneris būtu apmierināts. Kā jūs varat kļūt par čempionu ar šādu uzstādījumu spēlētājiem? Tādas spēles sauc par iepriekš sarunātām spēlēm. Latvija spēlē sarunātu spēli, kur jau iepriekš ieplānots, ka Latvija zaudēs. Varu minēt daudzus piemērus. Kaut vai pievienošanās eirozonai. Lai arī man personiski tā ir izdevīga, Latvijai kopumā ne. Esam pievienojušies NATO, bet es saku, ka Latvija nav uzņemta NATO. Latvija tā arī nav kļuvusi NATO militāri rūpnieciskā kompleksa sastāvdaļa. Latvija ir tikai lielgabalu gaļa. Mēs kopā finansējam dažādus ekonomisko interešu realizācijas projektus Irākā, Afganistānā un citās pasaules malās. Atliek tikai pabrīnīties, ka tas tik viegli iet cauri.
– Vai uzskatāt, ka šo sistēmu var lauzt?
– Tie kungi, kuriem kalpo tagadējā politiskā elite, un kungi, kas stāv aiz šiem kungiem Vašingtonā, Briselē un citur, labi saprot, ka ar Lembergu tik vienkārši nebūs. Ja Vācijai pēc kara, kad tā bija gruvešos, bija Maršala plāns, lai tā varētu atdzimt, tad kāpēc Latvijai, kas arī bija gruvešos pēc trešā pasaules (aukstā) kara, nav līdzīga Maršala plāna? Atbildēšu pavisam vienkārši. Neviens šo jautājumu tā nav stādījis. Ja šo jautājumu aktualizētu, tad būtu pavisam citādi, jo visi saprot, ka par ģeopolitisko pozīciju ir jāmaksā. Par velti nekas nav.
– Nupat biju Strasbūrā, Eiropas Parlamenta sesijā, kur notika debates par Ungārijas «nepareizo» politiku. Dažādu flangu politiķi cits pēc cita ņēma vārdu un lamāja pēdējiem vārdiem Ungārijas politiku un tās premjeru Viktoru Orbanu. Ja Latvija atļautos kaut ko iečiepstēties, kā jūs runājāt, tad mūs tur ne tā vien lamātu.
– Ja nevarat izturēt lamas vai uz galvas uzlietu samazgu spaini, tad politikā nav ko darīt. Tad nevarat būt arī vadītājs. Neesmu nekāds utopists. Man ir pilnīgi skaidrs, ka lielās valstis cīnās par ģeopolitisko ietekmi. Latvija ģeopolitiski ir interesants objekts. Jautājums ir, kā pārdot savu ģeopolitisko vietu pēc iespējas izdevīgāk Latvijas tautai. Nevis par velti kādam uzdāvināt. Par to ir runa. Man taču ir pilnīgi skaidrs, ka ASV ir spēcīgākā valsts pasaulē un var visu vai gandrīz visu, un viņiem par to nekas nebūs. Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Taču tas nenozīmē, ka Latvijai jāatdod sava ģeopolitiskā pozīcija par velti. Ja kādam politiķim ir bail, ka par viņa drosmīgo nacionālo interešu aizstāvēšanu kāds var viņu aizvest un iesprostot Gvantanamo bāzē, tad viņam jāatturas no šāda darba. Viņš var strādāt par skolotāju vai sanitāru slimnīcā un ar šādiem jautājumiem nebūt saistīts. Valsts vadītājs nedrīkst baidīties par savu ādu. Visā pasaulē notiek nežēlīga cīņa par ģeopolitisko ietekmi. Mūsējie izvēlējās izkārt balto karogu. Ja atdošanās ir nenovēršama un Latvijai nenovēršami kādam jāatdodas, tad to vajag izdarīt par naudu. Vēl labāk par naudu un ar baudu. Mēs atdodamies, negūstot ne naudu, ne arī baudu.
– Mūsu politiskā elite uzskata, ka jebkuras, pat niecīgākās, runas par mūsu ģeopolitisko kursu nozīmē pagriešanos krievu lāča virzienā un šādiem runātājiem piekar krievmīļa birku.
– Tieši otrādi. Viņi ar savu pozīciju demonstrē, ka tieši viņi ir krievmīļi, jo nodod nacionālās intereses. Viņi ir krievmīļi. Es cienu visus tos, ar kuriem Latvijai ir izdevīgi sadarboties, un necienu nevienu, kurš grib iegūt Latvijas labumu par velti, pat nedodot baudu. Tas arī viss stāsts.
