Kreituse: Tikai galīgā izmisumā normāls cilvēks gribētu stāties Reformu partijā
Par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, valdošās koalīcijas savstarpējām attiecībām, partiju izredzēm nākotnē – saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāni, profesori Ilgu Kreitusi.
– Šis ir pašvaldību vēlēšanu gads. Protams, galvenā kauja notiks galvaspilsētā, nevis reģionālajās vietvarās, jo Rīgas dome ir būtiska nacionālās politikas sastāvdaļa – nopietns faktors, kas ietekmēs lielāko partiju pozīcijas nākamajās Saeimas vēlēšanās. Vienubrīd, īpaši pēc valodas referenduma, izskanēja aicinājumi nacionālajām partijām mest kopā savus latviskos kauliņus, lai veidotu vienotu fronti pret Ušakova dzelzs divīziju. Kā jums šķiet, vai šādu iespēju varēja realizēt?
– Neskatoties uz garo šleifi, kura jau gadiem ilgi velkas aiz vicemēra Andra Amerika, Saskaņas centra (SC) līderis Nils Ušakovs izveidoja tandēmu ar partiju Gods kalpot Rīgai. Lai gūtu panākumus, pretiniekiem bija jārīkojas tāpat, jāapvieno spēki, lai cīnītos par varu Rīgā. Jāņem vērā kāda taktiska nianse. Proti, pastāv daudz lielāka varbūtība, ka tas, kurš balsotu par Nacionālo apvienību, bet citādi neizvēlētos Vienotību (un otrādi), būtu spiests paņemt kopējo sarakstu. Šī būtu politiski konstruktīva mijiedarbība. Bija iespēja to panākt, bet nesanāca.
– Iemesli?
– Domāju, ka iemesli meklējami situācijā, kuru nosaka partiju savstarpējās attiecības Saeimas koalīcijā. Lai izveidotu koalīciju, pirmkārt, ir jābūt spēcīgai personībai, kura spējīga saliedēt politiskos partnerus un virzīt tos pretī nospraustajam plānam. Otrkārt, jāspēj ne tikai vienoties par galamērķi un izveidot kopīgu programmu, bet arī saskaņoti darboties, lai to sasniegtu. Iecere nerealizējās, jo pietrūka šo kopīgo mērķu. To vietā katrs gribēja kaut ko savu. Visas trīs partijas Saeimā strādā kopā, bet ik pa brīdim atskan uzstājīgas prasības te no vienas, te no otras. Nu labi, iedos nacionāļiem prasīto naudu māmiņu algām, tie apklusīs un kādu laiku būs miers. Taču pēc brītiņa kāds cits kaprīzi sitīs kāju pret zemi. Treškārt, jāņem vērā arī līderu ambīcijas. Atcerieties, lai saglabātu savas vadošās pozīcijas partijā, Solvita Āboltiņa izspēlēja kolosālu gājienu pret Sarmīti Ēlerti. Un tā ikvienam, kurš pretendēja uz līdera statusu, Āboltiņa atrada izmantojumu – amatu, kas apmierināja godkāri. Arī šoreiz Ēlertes kundzei izteiktais piedāvājums vēlēšanās pārstāvēt Vienotību kā Rīgas saraksta līderei ir ļoti glaimojošs. Taču smagais zaudējums Saeimas vēlēšanās bija pirmais brīdinājuma zvans, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar viņas tēlu. Ja no Dienas vadības Ēlerte aizgāja ar visnotaļ labu popularitāti, tad pēdējās vēlēšanas rādīja, ka viņas gaišais tēls sabiedrībā ir pamatīgi izbālējis.
– Strādājot Dienā, Sarmīte Ēlerte varēja sevi spilgti pasniegt, jo avīze, pirmkārt, proponēja viņas pašas noteikto ideoloģisko kursu, kas nežēlīgi sabradāja jebkuru politisko oponentu un citādi domājošo. Otrkārt, Ēlertes pozīcijas stiprināja viņai padevīgo žurnālistu komanda. Diemžēl situācija mainījās, pametot Dienas fortifikācijas un kļūstot par ministri, kas ir daudz publiskāka persona. Šis darbs prasīja ne tikai lozungu bārstīšanu un padoto komandēšanu, bet arī cilvēcisku, tolerantu sarunu ar nozares pārstāvjiem.
– Rīgas mēra amats ir vēl publiskāks! Tieši tāpēc ļoti jāpārdomā komunikācija ar sabiedrību. Man šķiet, ka pagaidām tā notiek ne pārāk veiksmīgi. Neredzu, ka Ēlerte prastu atrast tos akcentus, kuri interesē rīdziniekus. Ēlerti ir grūti asociēt ar pilsētas namamāti, saimnieci, kura prot gan ar naudiņu rīkoties, gan lielo saimi pabarot. Protams, viņa smalki izsakās par kultūras vērtībām, taču tās stāv pāri ikdienišķām lietām. Šāda veida apcerējumi vairāk iederas avīzē Kultūras Diena. Tie nebūs argumenti, lai par Ēlerti balsotu pašvaldību vēlēšanās.
– Saskaņas centra antipods ir Nacionālā apvienība (NA). Cik stabili tā var justies, tuvojoties vēlēšanām?
– Atgādināšu, ka 11. Saeimas vēlēšanās Rīgā un Rēzeknē NA bija viskrasākais balsojums. Kā tautā saka: vai nu par krieviem, vai arī par latviešiem. Lūk, un latvieši parasti tiek asociēti ar tēvzemiešiem vai tagad – vislatviešiem.
– Labi, labi, bet vai viņi šajās vēlēšanās asociēsies tieši ar Broku? Paprasiet uz ielas kādam latvietim, kas ir Baiba Broka! Zināt, ko viņš jums atbildēs?
– Jā. Aktrise! Arī es pirmajā brīdī biju šokēta, dzirdot šo vārdu. Vai dieniņ, ko gan šī Alvja Hermaņa smukā aktrise meklē politikā?!
– Arī šī ir smuka, bet kurš gan, izņemot Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studentus un mācībspēkus, pazīst īsto Baibu Broku, lektori, kurai jākonkurē ar Nilu Ušakovu?
– Tur jau tā problēma. Līderu jautājums valdošajās partijās kļuvis ļoti aktuāls. Kurš gan spēj nostāties priekšgalā un aizstāvēt ideju, kas ir dzīvotspējīga vidē un telpā? Uzsveru: konkrētu ideju, nevis pļāpāšanu par ideju. Harismātiski līderi ir jāizaudzina partiju rindās. Turklāt viņi netop īsā laikā. Vai varat iedomāties, ka ASV prezidenta kandidātu izvelk kaut kur no aizkrāsnes, tad viņš iestājas partijā un piecu mēnešu laikā no viņa uztaisa tautā pazīstamu politiķi? Pat Amerikā, kur pirmsvēlēšanu laikā figurē milzu nauda, tas nav iespējams. Bet, ziniet, no otras puses skatoties... Saraksts taču būs Visu Latvijai!Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (VL!TB/LNNK). Ja vēlēšanu rupori būs Raivis Dzintars un Imants Parādnieks, daudziem neliksies svarīgi, vai pret Ušakovu kandidē Broka – Jaunā teātra aktrise vai Broka – juriste. Ja zīmols būs Broka, nevis auseklītis un jumītis, tad – garām!
– Ko darīt Vienotībai, kurai nav jumīšu un auseklīšu, tikai Ēlerte?
– Baidos, ka Vienotībai Rīgā var klāties švakāk nekā Nacionālajai apvienībai. Klausoties labējās opozīcijas kritikā par sociālo programmu paplašināšanos un populistiski tērēto pilsētas budžetu, rīdzinieki vairs nav īsti pārliecināti – ļaus vai neļaus pensionāriem un invalīdiem par velti braukt sabiedriskajā transportā? Broka vismaz vienu skaidru signālu ir sūtījusi savam vēlētājam: jā, 16. marts ir atzīmējama diena! O – tātad mūsējā!
– Pilsētas vadītājam nepietiek ar deklaratīviem datumiem, ko viņš atzīmē, vai pārgudru muldēšanu par Rīgu – Ziemeļvalstu metropoli. Vēlētājam vajadzīgs cilvēks, kuru uztver kā saimnieku.
– Tāpēc ar konkurenta īpašībām ir jārēķinās. Ja pretī ir līdzīgs pretinieks, kas dzīvojas pa augstiem plauktiem, tad ir vieni spēles noteikumi. Ja ir tāds, kurš nokāpis pie tautas (vismaz pratis radīt šādu iespaidu), tad savukārt ir citi nosacījumi.
Reizēm ir sajūta, ka politiķi nedzīvo tajā pašā laikā un telpā, kur mēs, visi pārējie. Te ir tā lieta – cik lielā mērā partijas līderi, nonākot varas pozīcijās, seko līdzi realitātei, ar kuru ikdienā sastopas viņu vēlētājs. Kaut drusku taču mēģini noskaidrot, par ko esi uzņēmies aizbildniecību! Ja to nesaprot, nevar kļūt par līderi, kurš gūst panākumus vēlēšanās. It īpaši, ja pretī ir gudrs un asprātīgs konkurents, tautas mēlē sakot, īsts čušņaks. Čūska – gudrības simbols, kurai piemīt apskaužama lokanība...
– Jau tagad zinām, kāda būs galvenā tēma gaidāmajā priekšvēlēšanu cīņā. Atkal tiek spēlēts krievu maršs vai, precīzāk sakot, demaršs. Atceroties 2009. gada vēlēšanas, kad nacionāļi cieta sakāvi, nav lielas pārliecības, ka šī būs īstā kompozīcija, kura uzrunās lielāko auditorijas daļu... Vai vispār ir kāds motīvs, ko varētu likt pretī Ušakova saimnieciski pragmatiskajām etīdēm un Jāņu nakts simfonijai krastmalā?
– Ne tikai Jāņu nakts simfonijai, bet nu jau arī Jaungada melodijām. Zinot ekonomisko situāciju valstī un tautas drūmo noskaņu, grūti izdomāt kaut ko vēl efektīvāku nekā masveida līgošanu un kopīgu jaunā gada sagaidīšanu krastmalā.
– Pareizi! Mēra laikā tautai ko vajag...?
– Dzīres. Taču SC ir sapratis vēl vienu lietu. Kas ir aktīvākais vēlētājs?
– Pensionārs!
– Tāpēc savāc vecāka gadagājuma vēlētājus, un vari būt drošs, ka ir garantēts liels atbalstītāju loks.
– Turklāt tie ir vēlētāji, kuriem sabiedriskajā transportā braukšana ir par brīvu.
– Man radies iespaids, ka daudzi pensionāri tāpat vien vizinās. Daudziem sabiedriskais transports dod vienīgo iespēju iziet sabiedrībā un kontaktēties ar citiem cilvēkiem.
– Kāds tad viņiem vēl cits prieciņš – ne teātris, ne pilns ledusskapis. Sabiedriskais transports ir kā mobilais klubiņš.
– Un tagad kāds draud, ka klapēs to ciet, jo esot populistiski ļaut pensionāriem braukt bez maksas. Vai tiešām Vienotība cer, ka tauta tās sarakstu paņems tikai tāpēc, ka Rīga būs Ziemeļvalstu metropole? Mīļie, beidziet grābstīties pa augstiem plauktiem! Nolaidieties uz zemes. Tāpēc ir nepieciešams labs padomnieks. Esmu pārliecināta, ka cilvēks, kurš piespēlēja medijiem video par bedrīšu lāpītājiem Rīgas ielās, domāja, ka pamatīgi iezāģēs Ušakovam. Bet kas notika? Sekoja pareiza atbildes reakcija, jo ir gudrs režisors un izcils aktieris. Diemžēl pārējiem, kuri pretendē uz Rīgas mēra krēslu, izskatās, šādu nosacījumu nav.
– Tagad par Reformu partiju (RP). Nupat tai kurvīti iedeva daiļiznesīgais Mārtiņš Bondars, kuru kā reklāmas seju Rīgas mēra amatam bija iecerējusi partijas vadība. Kas, jūsuprāt, tur īsti notika? Kāpēc Bondars nesēdās tautieša Zatlera kamanās?
– Ja sēstos, nāktos domāt, ka viņš ir pilnīgi iedzīts stūrī. Tikai galīgā izmisuma situācijā normāls cilvēks gribētu stāties Reformu partijā.
Bondaram Dievs devis lielisku izskatu. Viņš ieguvis arī labu izglītību. Viņam ir stabila ģimene, kas nav mazsvarīgi. Bondaram piemīt visi laba politiķa standarti. Tikai jājautā: vai partija ir īstā, kur Bondars kļūtu par spilgtu līderi?
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"