Baltkrievijas prezidents: mēs jums vēl noderēsim!

 
©F64 Photo Agency

Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko tiek dēvēts par Eiropas pēdējo diktatoru. Preses konferencē ar NVS valstu, Baltijas un Gruzijas mediju pārstāvjiem vārds «diktators» no Lukašenko mutes arī izskan vismaz reizes divas, jo kā pašpārliecināts cilvēks un harismātisks līderis viņš mēdz par sevi izteikties trešajā personā.

Kaut vai ironizējot par viņa oponentu un Baltkrievijas «nedraugu» plāniem «izmest Lukašenko mēslainē» vai arī lādot Eiropas Savienību par noteiktajām sankcijām pret Baltkrieviju. Viņa runasveids ir tiešs un skarbs. Un žurnālistam, kurš parasti sevi uzskata vien par noteiktu viedokļu paudēju starpnieku, var samesties neomulīgi, jo Lukašenko, paužot savus uzskatus, vēršas pret preses pārstāvi kā pret lēmumu pieņēmēju. Piemēram, runājot par attiecībām ar Eiropas Savienību pēc sankciju ieviešanas: «Atļaujiet jums, Anita Karlovna, vaicāt, varbūt vairāk retoriski, – kā gan jūs rīkotos manā vietā?!» Anitai Karlovnai šajā mirklī atliek vien iepīkstēties, ka lemt Lukašenko vietā būtu pārāk daudz goda. Un muļķīgi smaidīt brīžos, kad Baltkrievijas līderis, vēršot dusmu zibeņus pret Eiropas Savienības lēmumiem, skatās acīs tieši viņai, liekot vien domās priekšstatīt, kā šādā situācijā varētu justies, piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele, kura būtu viena no augstajām amatpersonām, kam varētu tikt veltīts šis skarbais monologs, ja vien viņa taisītos skatīt vaigā Baltkrievijas autoritāro līderi.

Žurnālistu tikšanās ar Lukašenko Nacionālajā bibliotēkā Minskā notiek gandrīz četras stundas.

Uz katru jautājumu Lukašenko atbild gari un izsmeļoši, turklāt uzmanīgi sekojot auditorijas reakcijai, reizēm pārsitot āķīgākos jautājumus un atbildot tieši tā, lai tas viņam ļautu paust savus uzskatus pilnībā. Cita starpā – atsevišķi šie uzskati – piemēram, ekonomikas, nacionālo interešu un valstiskās stājas jomā – varētu būt pieņemami lielai Latvijas iedzīvotāju daļai, jo viņš ir stingrs vietējās rūpniecības un lauksaimniecības aizstāvis. Turklāt precīzi spēj postulēt valsts mērķus (sociālisms pēc Francijas modeļa, iebilst pret tirgus ekonomikas visvarenību), kas nenozīmē vien iestāju kādā savienībā un savas suverenitātes daļēju atdošanu tai.

Realitātē par Lukašenko izpratni par demokrātiju atgriež vien viņa stāstītais par to, kā paša vecākais dēls vada dienestu, kas seko tiesu un prokuratūras darbam, kā prezidents dod norādes, kuru krimināllietu uzsākt un kuru neiesākt, un par to, kā viņš apstiprina masu mediju redaktorus. ES valsts iedzīvotāja ausīm tas izklausās pēc demokrātijas ignorances un fakts, ka Lukašenko sevi uzskata par taisnīguma garantu valstī, uzdzen šermuļus. Bet viņš nekautrējas runāt to, ko domā, un to, kā saprot valsts vadīšanu. Ar Lukašenko neordinārajiem citātiem varētu aizpildīt veselu grāmatu, līdzīgi kā sarkanajā Ķīnā bija Mao citātu grāmatiņa. Tikai šīs sarunas laikā prātā paliek vairākas sentences: «Esi prezidents – nezodz!», «Naudu vajag glabāt savā valstī» un vēlējums Latvijai: «Nedancojiet tik daudz pēc Briseles stabules!»

Neatkarīgā publicē fragmentus no vairāku valstu masu mediju pārstāvju tikšanās ar Baltkrievijas prezidentu.

Neatkarīgā: – Eiropas Savienībai šobrīd ir ļoti sarežģītas attiecības ar Baltkrieviju noteikto sankciju dēļ. Latvijai šajā jautājumā bija atšķirīga attieksme pret ES sankcijām, ņemot vērā Latvijas ciešo ekonomisko sadarbību ar Baltkrieviju kā kaimiņvalsti. ES valstu žurnālistiem ir reta iespēja noskaidrot nepastarpinātu Baltkrievijas puses viedokli, tāpēc esmu pateicīga pasākuma organizatoriem par šo tikšanos. Kā jūs šobrīd vērtējat ES un Baltkrievijas attiecības?

– Pirms atbildēt uz šo jautājumu, Anita Karlovna, es gribētu norādīt, ka nepastarpināta iespēja atbildēt uz Eiropas Savienības valstu žurnālistu jautājumiem man nav nevis tāpēc, ka es negribētu ar viņiem tikties. Es labprāt tiekos ar Eiropas Savienības valstu žurnālistiem, jo tā ir man neliela iespēja aizklauvēties līdz to ES amatpersonu prātiem, īpaši līdz to valstu vadītāju prātiem, ar kuriem mēs kādreiz dzīvojām teju vienā valstī. Tie ir to bijušo sociālistisko valstu vadītāji, ar kuriem Baltkrievijai ir lemts būt kaimiņos. Kā es bieži saku, kaimiņus neizvēlas, mums pats Dievs ir licis dzīvot blakus. Es labprāt tiekos ar žurnālistiem. Ja Latvijas žurnālistiem tāda interese ir un ne tikai Latvijas žurnālistiem, es tikšos labprāt, izskaidrošu savu pozīciju, atbildēšu uz visiem visasākajiem jautājumiem. Galvenais, lai no jūsu puses nebūtu nekādu uzspiestu aizspriedumu un uzdevumu sekot Briseles nospraustajam kursam. Es nedomāju, ka jums, Latvijai, būtu svēti jāievēro Briseles noteiktais kurss un ka šis kurss pēc gara un burta atbilst Latvijas tautas cerībām un gaidām. Es to zinu pavisam precīzi, jo jūs esat mūsu kaimiņi un mēs vienmēr esam interesējušies, kā dzīvo kaimiņos.

Jūs teicāt, ka Latvijai ir nedaudz atšķirīga nostāja pret Baltkrieviju, nekā to liek Brisele. Varbūt tā ir. Bet, lai es būtu godīgs, Anita Karlovna, mums no tā vieglāk nekļūst un labuma no tā ir pavisam maz. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nostāja pret Baltkrieviju mums liek vilties daudz biežāk nekā citu valstu nostāja, jo jūsu vadītāji seko Briseles noteiktajam standartam, kuru izstrādā cilvēki, kuri ir ļoti tāli no to procesu izpratnes, kas notiek pie mums un arī pie jums, lai arī jūs esat Eiropas Savienības sastāvā. Jā, Latvijas pozīcija atšķiras, bet galu galā tāpat Latvija nobalso par sankcijām pret Baltkrieviju. Turklāt šīs sankcijas ir vērstas pēc būtības arī pret Latviju, jo mums ir milzīga ekonomiskā sadarbība.

Jūs runājat par to, ka vajag savstarpēji skaidrot situāciju un noskaidrot valstu pozīcijas? Es saku to pašu. Jums ir pilnīga taisnība. Bet mūs nevēlas redzēt Briselē, un mēs pilnīgi skaidri saprotam to prasību būtību, ko Eiropas Savienība mums izvirza – citreiz pēc ASV spiediena, citreiz patstāvīgi. Tagad mēs pat vairāk ar amerikāņiem runājam un saprotam viens otru, nekā ar Eiropas Savienību, kas tikai iet pa noteikto kursu. Vai jums vienkārši par daudz savu problēmu un Baltkrievijai laika nepaliek? Tāpēc, kā nolēmāt iet šajā virzienā, tā tik turpināt.

Es saprotu tikai vienu, jūs (Eiropas Savienība) veidosiet ar Baltkrieviju attiecības tikai tad, kad šeit nebūs Lukašenko, būs mainīta politiskā iekārta un viss būs atdots izpārdošanai Rietumiem un ne tikai. Ticiet, man ir pietiekami informācijas. Es nesaku, ka latvieši šeit ir avangardā – tur ir citi, kam plānus kalt.

Bet tagad atbildiet man uz retorisko jautājumu – kā jūs rīkotos manā vietā?

Neatkarīgā: – Ziniet, par daudz goda...

– (Smejas.) Jā, tāpēc es teicu, ka tas ir retorisks jautājums, bet padomājiet par to. It kā jau jūs esat demokrātijas citadele, ļoti izglītoti cilvēktiesībās, bet nepārtraukti mums pārmetat, ka mēs neievērojam cilvēktiesības. Bet, ziniet, Anita Karlovna, mēs pēdējā laikā neesam nogalinājuši nevienu cilvēku, ne valstī, ne ārpus tās. Bet jūs, es šeit domāju ES, iznīciniet veselas valstis. Nu kāda jums daļa gar Afganistānu, gar Irāku, gar Lībiju, tagad gar Sīriju? Ko jūs tur esat uzlabojuši?! Jūs tur tūkstošiem cilvēku esat nobendējuši! Kādas tur cilvēktiesības?! Šoreiz esmu pilnīgi solidārs ar Krievijas vadību, lai gan mūsu viedokļi bieži nesakrīt, ka uz pārmetumiem Magņitska lietā viņi varēja veselu vezumu amerikāņiem izstumt priekšā par viņu pārkāpumiem cilvēktiesībās. Tas tikai vēlreiz apliecina, cik jūs patiesībā esat godīgi un atklāti savās cerībās un mēģinājumos iemācīt mums ievērot cilvēktiesības un tamlīdzīgi.

Es taču esmu vecs politiķis, rūdīts vilks un esmu bijis iesaistīts daudzos procesos. Vēl vairāk, mēs uzturam attiecības ar vairākām no minētajām valstīm. Es personiski pazinu to līderus. Personiski pazīstu Bašaru Asadu (Sīrijas vadītājs). No jums neviens viņu nepazīst. Ja viņš te būtu klāt, jūs pārliecinātos, ka viņš ir inteliģentākais cilvēks. Un ko runā ebreji Izraēlā? Man nesen nācās uzklausīt vienu ebrejieti no Izraēlas, kura strādā tagad Baltkrievijā, un viņa ar asarām acīs stāsta, ka Asada, Mubaraka (Ēģiptes bijušais līderis) laikā Izraēlai nebija nekādu rūpju, bet tagad tās ir briesmas. Lūdza man palīdzību, kaut kā aizķerties Baltkrievijā, lai varētu ģimeni no Izraēlas dabūt prom.

Ko, savukārt, jūs esat labu izdarījuši?! Kā jūs sākat mūs mācīt, kā ievērot cilvēktiesības, man iestājas pilnīgi noraidoša attieksme pret to, jo es izprotu šo jautājumu būtību.

Pirms diviem gadiem, pirms prezidenta vēlēšanām, ES solīja Baltkrievijai zelta kalnus. Bet zelta kalni mums ir vajadzīgi tikai mūsu attiecību normalizācijā, nekur citur. Baltkrievijas eksports uz ES valstīm šobrīd pārsniedz eksportu uz Krieviju. Jā, Krievija ir mūsu brāļi, bet tirgiem ir jābūt diversificētiem, es kā ekonomists to saprotu. No pirmās darbības dienas es nodarbojos ar ekonomisko risku diversifikāciju, un tagad ES un Krievija ir galvenie, līdzvērtīgie mūsu eksporta partneri. Baltkrievija kopumā eksportē 85% savas saražotās produkcijas, tikai 15% patērē. Eksports ir mūsu galvenā problēma. Es to visu saprotu un tā arī mēģināju veidot attiecības. Bet tad atbrauc pie manis Vācijas ārlietu ministrs [Gvido] Vestervelle un [Radoslavs] Sikorskis no Polijas un saka – prezidenta kungs, izdariet to, to un šito, un mēs ar jums staigāsim, cieši apkampušies. Tajā sarakstā bija viskautkas – gan kaut kādu avīzi vai žurnālu no soda sankcijām atbrīvot, gan tā sauktos politieslodzītos atbrīvot, lai gan konkrētajiem cilvēkiem ar politiku nebija nekāda sakara, kaut kādus tur komersantus... vesels saraksts. Es jau zināju, ka atbrauca, parunāja un nekas tur nebūs ... bet es piekritu. Visu izpildīju. Publiski pēc vēlēšanām pēc tam teicu – esmu visu izdarījis, bet jūs mani uzmetāt. Kā suni zem sētas. Tā ir viņu politika. Un tagad viņiem ir masu mediji un viņi klaigā – redz, Lukašenko neko nav izdarījis, 2010. gada 19. decembrī pēc prezidenta vēlēšanām ir parādījušies jauni politieslodzītie – tāds, tāds un tāds. Es saku, puiši, nu labi, viņi ir cietumā, kādi pieci, seši cilvēki, bet skatieties, ko viņi ir darījuši. Un rādu viņiem Euronews, tātad jūsu, sižetu, ko tie ir te darījuši – lauza, plēsa, valdības māju grāva, jo mums taču žogu nav kā ES. Pat pie prezidenta rezidences žoga nav, un man nav bruņumašīnas.

Man tagad galvenais pārmetums – lūk, jūs cilvēkus aizturējāt. Jā, aizturējām. Bet ar asaru gāzi neindējām, kā tagad dažās ES valstīs dara, paldies Dievam, ka Latvijā ne. Ar gumijas lodēm jūs Latvijā arī nešaujat, tāpat kā mēs, jo jūs arī nākat no PSRS, kur tā nedarīja. Pie mums pat ūdensmetējus nekad pret cilvēkiem, demonstrācijām, uzsveru, pat nelikumīgām demonstrācijām, neizmanto.

Mēs redzam patiesos ES sankciju mērķus. Nu ko lai mēs darām? Domāju, kādreiz veselais saprāts uzvarēs. Metodes, lai to ietekmētu, mums ir – gan labas, gan sliktas. Mēs jūs uz to virzīsim.

Lietuvas aģentūra ELTA: – Vai ir pieņemts galīgais lēmums par kravu plūsmas pārorientāciju no Baltijas valstu ostām uz Krieviju?

– Nē, nav pieņemts. Mēs pie tā strādājam. Mūsu tranzītnieki šobrīd ir dialogā ar Krievijas dzelzceļniekiem. Mums vajadzētu panākt, lai pārvešana nebūtu kaitējums mūsu interesēm, jo maršruts līdz Sanktpēterburgai ir pusotru reizi garāks nekā uz Baltijas valstu ostām. Lēmums vēl nav pieņemts, jo jāvienojas par dzelzceļa pārvadājumu tarifiem. Bet kāpēc Krievijai tas ir interesanti? Tāpēc, ka ostas nav noslogotas, taču arī infrastruktūra nav pietiekami attīstīta, lai varētu pārvadāt aptuveni 20 miljonus tonnu kravu. Vēl pagaidām strādājam ekspertu līmenī ar šo jautājumu. Kopā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu šo jautājumu izskatīsim vēlreiz un pēc ekspertu ziņojuma lemsim. Tas varētu notikt janvārī – februārī.

Mēs taču pie jums pārkraujam kravas?

– Pagaidām.

– Un turpināsim to darīt. Es arī neplānoju 60 miljonus tonnu kravu pārvirzīt uz Sanktpēterburgu, viņi tik daudz nespēj pārkraut. Turklāt kaut kādai risku diversifikācijai taču jābūt. Ja tas būs izdevīgi un ja jūs mūs nebombardēsiet, varbūt arī šis jautājums [par kravu plūsmas pārorientāciju] izšķīdīs pats no sevis. Tie nav nekādi nosacījumi, jūs nedomājiet. Mēs pagaidām vienkārši pētām šo jautājumu. Starp citu, pētām arī, vai iespējams kravas pāorientēt uz Ukrainu. Mēs tur pārkraujam aptuveni miljonu tonnu kravu, bet viņu ostas mums arī ir pieņemamas.

Ziņu aģentūra BNS: – Jūsu paziņojuma par Baltkrievijas kravu plūsmas pārorientāciju no Baltijas valstu ostām uz Krieviju iemesls ir politisks vai ekonomisks?

– Nē, nav politisks. Nu kāda gan mums ar Krieviju var būt politika pret Latviju? To taču nevajag ne Krievijai, ne mums un jums vēl mazāk. Tā ir praktiska problēma. Baltkrievija nav jūras valsts, un mēs vēlētos izmantot gan Ukrainas, gan Latvijas un Lietuvas, gan arī mūsu ļaužu ostas. Jo vairāk, ka mūsu kravas tur ir ļoti pieprasītas. Es nesaku, ka tur kaut kādi pārkāpumi bijuši, vai kas. Mums ar Latviju nekādu īpašu problēmu nav. Bet mums vajag diversificēties. Bet es vēlreiz uzsveru – mēs klausīsim ekspertus, par sliktu savai ekonomikai mēs nestrādāsim, jo tad tā būs politika. Mēs arī ļoti sadarbojamies ar jūsu ļaudīm: Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas transporta uzņēmumu darbinieki – tā vispār ir viena brālība, tāda, ka ūdens cauri netek. Mēs nekādā gadījumā negribam nevienu atgrūst un izgrūst. Bet politika te ir viena: jūs, lūdzu, mūs nežņaudziet, mēs jums vēl noderēsim! Un mazāk vajag dancot pēc Briseles stabules. Tas tikai jums kaitē. Jūsu valsts ir pilnvērtīga ES dalībvalsts. Jūs nekādas problēmas Eiropas Savienībai neesat radījuši, tāpēc varat prasīt ņemt vērā jūsu valsts intereses. Mēs gribētu, lai jūs to darītu – kā neatkarīga suverēna valsts. Tas arī viss.

***

UZZIŅAI

Par ES sankcijām:

• Eiropas Savienība ir pagarinājusi sankcijas pret Baltkrieviju, kas pret šo valsti noteiktas cilvēktiesību pārkāpumu dēļ, līdz 2013. gada 31. oktobrim.

• Sankcijas paredz aizliegumus iebraukt ES valstu teritorijā, un lēmums iesaldēt aktīvus un līdzekļus ir spēkā attiecībā uz 243 Baltkrievijas pilsoņiem, ieskaitot prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa līdzgaitniekus. Sankcijas noteiktas arī pret 32 Baltkrievijas uzņēmumiem.

Par kravu plūsmu:

• Par vēlmi eksporta kravas pārvirzīt no Baltijas uz Baltkrievijas ostām prezidents Aleksandrs Lukašenko novembrī paziņoja pēc tikšanās ar Ļeņingradas apgabala gubernatoru Aleksandru Drozdenko. Iepriekš viņš par to spriedis arī ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kurš šādu iniciatīvu atbalstījis.

***

ALEKSANDRA LUKAŠENKO ATZIŅAS

- «Esmu baltkrievus izlutinājis. Mēs neievērojam cilvēktiesības?! Tad, dod Dievs, lai visi tā ievērotu cilvēktiesības. Bet mēs neuzskatām, ka cilvēkam uz brokastgalda būtu jāpiegādā opozīcijas dzeltenā prese. Jā, tās ir cilvēktiesības – saņemt informāciju. Bet kad man to pārmet, es saku: aizejiet manā, diktatora, rezidencē uz 1. stāvu un nopērciet jebkuru opozīcijas laikrakstu. Tie tur ir brīvi pieejami.»

- «Jā, kā prezidentam nākas pieņemt stingrus mērus. Bet tie lēmumi man ekonomikā ir tādi paši kā jebkuram privāta uzņēmuma vadītājam Rietumos, Lietuvā vai Latvijā. Ja esi privātais, tad diktatūra uzņēmumā ir pilnīga. Jā, bet kādas ir cilvēka tiesības – tiesības uz dzīvi un darbu! Un mums šeit Baltkrievijā darba vietu ir desmitreiz vairāk nekā darbaspēka, mums nav bezdarba. Mums ir bezprecedenta iespējas mazam un vidējam biznesam laukos un mazajās pilsētās – tur uzņēmumiem vispār nav nodokļi jāmaksā, kamēr bizness reāli izkustas no vietas. Lai nebūtu kā Maskavā, kur savāc milzīgu cilvēku pūli pilsētā – nevar ne braukt, ne elpot.»

- «Esmu no nekurienes kļuvis par prezidentu. Nu vienkārši tā notika, un viss, joprojām nevaru rast tam izskaidrojumu.»

- «Cilvēki uz kruķiem vilkās uz iecirkņiem, lai par mani nobalsotu, ar zīdaiņiem uz rokas gāja. Es lai to aizmirstu?! Kas es tāds tad esmu? Strutains augonis uz līdzenas vietas! Es šo cilvēku atbalstu nekad neaizmirsīšu un, cik vien varēšu, strādāšu viņu labā. Bet tas tagad nav populāri [tik ilgi būt amatā]. Tas esot sociālistiski un komunistiski. Dievs ar jums, lai tā būtu! Bet es gribu, lai tad, kad nebūšu vairs prezidents, es varētu vērot, līdzdarboties procesos, nevis lai cilvēki uz mani ar nūjām mestos. Tāpēc es turos pie šā kursa – cilvēkam, cilvēkiem.»

- «Jums Armēnijā, tāpat kā Latvijā un Lietuvā, Baltkrievijas ekonomikas pieredze vairs nenoderēs. Jūs gājāt pa privatizācijas ceļu, atstājot visu tirgum, uzskatot, ka valstij nekur nav jāiejaucas. Es uzskatu, ka valstij nav pārlieku jāiejaucas. Tur, kur nevari, tur nelien. Kur esi izgāzies, tur domā, ko ar šo uzņēmuma kolektīvu darīt. Jūs aizgājāt pa citu ceļu. Tas nav pārmetums, bet jūs esat iznīcinājuši reālu ekonomikas sektoru. Tas ir tipiski Armēnijai, Lietuvai un Latvijai, varbūt arī Igaunijai, bet es to mazāk zinu. Atcerieties, savulaik Latvijā bija brīnišķīgi uzņēmumi – RAF, VEF. Rafiņš – kas par mikroautobusu, provē tik tādu nopirkt, lielisks auto, kad biju sovhoza priekšsēdētājs, ar lielām pūlēm dabūju. Šis auto nemaz nebija sliktāks par Rietumu analogiem. Bet lauksaimniecībā?! Mēs tak padomju laikā Latvijai un Lietuvai blakus nevarējām stāvēt! Un kur tas tagad ir? Tirgus izkāva. Bet tie visi bija pakāpi augstāki uzņēmumi par Baltkrievijas uzņēmumiem.