Hosams Abu Meri: Āboltiņa šobrīd ir vienīgais cilvēks, kurš spēj saliedēt "Vienotību"
Valdošās partijas Vienotība kongress notiks 1. decembrī. Par noskaņojumu partijā pirms kongresa, pirms pašvaldību vēlēšanām un partijas politiskajām izvēlēm nākotnē un piedāvājumu Neatkarīgā sarunājas ar ārstu, partijas Vienotība valdes locekli Hosamu Abu Meri.
– Vienotības valde izvirzījusi Sarmīti Ēlerti par pašvaldību vēlēšanu Rīgas saraksta pirmo numuru. Kāds ir jūsu viedoklis – viņa spēs piesaistīt vēlētāju balsis Rīgā?
– Domāju, jā. Jau gadu strādāju kopā ar Sarmīti Ēlerti Vienotības valdē un redzu, ka viņa ir spēcīga personība, kas spēj veidot un saliedēt komandu. Ņemot vērā to, ka pašvaldību vēlēšanās Vienotībai Rīgā ir nopietni konkurenti – Saskaņas centrs ar Nilu Ušakovu, domāju, ka Ēlerte ir pietiekami stipra kandidatūra iepretim Ušakovam. Manuprāt, šobrīd tas, kas būtu jādara Ēlertei – jārunā ar citām labējām partijām par vienota saraksta izveidi Rīgā. Nacionālā apvienība šobrīd ir izvirzījusi savu mēra kandidāti Baibu Broku, Reformu partija vēl nav izvirzījusi kandidātu, bet domāju, tas netraucē mums vienoties par sadarbības modeli pirms pašvaldību vēlēšanām.
– Ēlerte varētu būt tā politiskā figūra, kas saliedē koalīcijas partijas vienotam sarakstam Rīgā?
– Pieļauju, ka jā. Vienotība jau pavasarī raidīja signālus partneriem par vienota saraksta izveides nepieciešamību, bija sarunas par sadarbības modeļiem. Pagaidām grūti prognozēt, vai izdosies sadarbība vienotā sarakstā ar RP. Nacionālā apvienība izvēlējās startēt atsevišķi. Taču, manuprāt, NA arī jāsaprot – ja labējās partijas grib atkal nonākt pie varas Rīgā, tām ir jāapvieno spēki un jāveido kopīgs saraksts. Ja būs pieci, seši labējo partiju saraksti, jo arī Zaļā partija un ZZS plāno startēt atsevišķi, un daži vēl nepārvar 5% balsu barjeru, tad mēs vienkārši izmetam dažu procentu labējo vēlētāju balsis miskastē.
– Vienotības valdei, izvirzot Ēlerti Rīgas vēlēšanu saraksta augšgalā, neko nenozīmēja Saeimas ārkārtas vēlēšanu pieredze, kur viņa vēlētāju svītrojumu dēļ netika ievēlēta parlamentā?
– Es tomēr neuzskatu plusu un mīnusu sistēmu vēlēšanās par vēlētāju atbalsta kritēriju politiķa darbībai kopumā. Man šķiet, ka tur tomēr ir ļoti daudz iekšēji organizētu «plusu un mīnusu» vilkšanas gadījumu, kad saraksta kandidāti diemžēl organizē viens pret otru šādas kampaņas, lai gremdētu citus, izceļot sevi.
Vēl nozīmīgs faktors par labu Ēlertei ir tas, ka viņa ir līdere ar labām runas dotībām, viņa spēj paskaidrot un pārliecināt par savu nostāju citus. Es nevaru noliegt, ka mums bija diskusija par citiem kandidātiem – par Alekseju Loskutovu, par Andreju Judinu – par aktīviem politiķiem, juristiem un krievu tautības cilvēkiem, kas varētu varbūt arī atvilkt no SC vēlētājus Rīgā. Bet tomēr par labu valdes izvēlei Vienotības arguments bija, ka diez vai SC tradicionālais vēlētājs mainīs savas simpātijas tikai tāpēc, ka Vienotības saraksta priekšgalā ir krievu tautības cilvēks. Tāpēc mēs gribam uzrunāt savu vēlētāju, atgādinot, ka SC ir atbalstījis referendumu par otru valsts valodu, ka tā politika Rīgā ir virzīta uz vēl vienu krīzi. Rīgas domes izšķērdība ir pilnīga aplamība, kas arī var izraisīt lokālu pārtēriņa krīzi – nemitīgie Rīgas budžeta grozījumi uz to norāda. Es neesmu pret pensionāru braukšanu bez maksas sabiedriskajā transportā, bet vajag tomēr saprast, vai šādu naudu iespējams nopelnīt. Tā ir vēlētāju balsu pirkšana šobrīd, bet galu galā tāpat visi Rīgas nodokļu maksātāji dabūs to apmaksāt Rīgas parādu veidā. Šāds saimniekošanas veids galu galā Rīgā var tikai izraisīt krīzi, kāda bija Latvijā 2009. gadā, un šobrīd vēlētāji diemžēl par to nedomā.
– Cik šobrīd Vienotība ir monolīta un vienota partija? Trīs partiju – Jaunā laika (JL) , Pilsoniskās savienības (PS) un Sabiedrības citai politikai (SCP) – saplūšanas process neizskatās viegls.
– Jā, protams, tas nav viegli. Tomēr jāuzsver, ka es, piemēram, 2009. gadā pēc Arta Pabrika uzaicinājuma iestājos Sabiedrībā citai politikai, norādot, ka daru to uz laiku, kamēr tiek veidota Vienotība. Jau 20 gadu dzīvojot Latvijā, esmu pārliecinājies, kā šeit partijas tiek izveidotas uz vēlēšanām, dabū atbalstu, vēl nākamajās mazāku un tad vispār pazūd no politiskās skatuves. Manuprāt, ir jāveido lielas partijas, konsolidējošas partijas. Nevar dzīvot ar domāšanu kur divi latvieši, tur trīs partijas. Protams, ka partiju apvienošanās procesā 20–30% biedru bija iebildumi pret šo procesu. Šie SCP biedri, piemēram, bija neapmierināti ar to, ka Vienotība neatbalsta progresīvo nodokli, vairākas citas kreisākas idejas. Līdzīgi bija arī citās partijās – PS un JL. Manuprāt, tagad, kad dzirdam par intrigām pirms Vienotības kongresa, tās veido kādreizējo šo grupu biedri, kuri nebija apmierināti ar Vienotības izveides procesu.
Protams, gads ir pārāk īss laiks, lai izveidotu pilnīgi monolītu partiju. Taču šis gads ir bijis pietiekams, lai pārliecinātos, ka visu triju kādreizējo partiju līderi spēj strādāt kopā, cits citu cienīt un mēģināt rast kompromisus. Šā gada laikā Vienotības valdē es neredzēju būtiskus kašķus, kas šķeltu partiju. Dažādi viedokļi – jā, tādi ir, bet galu galā vienmēr ir bijis vienots lēmums.
– Jāteic gan, ka, ielūkojoties Vienotības biedru iekšējā sarakstē internetā par nākamā partijas līdera izvēli kongresā un tagadējās vadītājas Solvitas Āboltiņas darba vērtējumu, nevar rasties iespaids, ka Vienotības iekšienē kašķu nav. Turklāt – ne jau viens pats Ilzes Viņķeles tēvs Juris Galerijs Vidiņš varēja inspirēt šādu vētrainu emociju izplūdumu un partijas biedru reakciju, kaut arī viņa vēlme atbalstīt meitas virzīšanos pa karjeras kāpnēm būtu labi saprotama.
– Vienotības iekšējās sarakstes liste jau ir tieši tāpēc veidota, lai partijas biedri varētu brīvi paust savus viedokļus un darīt tos zināmus citiem. Turklāt, par Juri Galeriju Vidiņu runājot, viņš, piemēram, pēdējā sarakstē Āboltiņu nevis kritizēja, bet aizstāvēja pret kritiķiem partijā, kuri viņai pārmeta nepamatoti skarbu izturēšanos pret pašvaldību vadītājiem Saeimas sēdē par budžetu. Bet, runājot par partijas vadību, – es nezinu, vai tas ir tikai viņa individuāls viedoklis, vai tur ir cilvēku grupa, kam ir plašāki politiski plāni.
– Jūs nejūtat, ka ir kāds strāvojums Vienotībā, kas vēlas būtiski mainīt partijas vadību?
– Bet kā? Viņķeles kundze ir laba ministre, bet viņai ir tikai divu gadu pieredze publiskajā politikā, turklāt viņa pati mums stāsta, ka nevēlas būt partijas vadītāja. Varbūt jau, ka viņa īstenībā domā citādi. Bet varbūt, ka katrs, kurš ir partijas valdē, ir domās sev pielaikojis partijas vadītāja mantiju. Turklāt, manuprāt, ministra darba režīms un uzdevumi nav savienojami ar partijas vadību.
Jāteic, ka arī pirms gada, vēlot partijas priekšsēdētāju, ļoti daudzi nevēlējās šajā amatā redzēt Solvitu Āboltiņu un vēl daudzi nobalsoja tikai tāpēc, ka nevēlējās graut Vienotības izveides procesu.
Arī es neesmu Solvitas Āboltiņas fans, bet šā gada laikā pārliecinājos, ka viņa ir šobrīd vienīgais cilvēks, kas ar savu personīgo ieguldījumu un vadības stilu spēj saliedēt partiju. Es nedomāju, ka partijai nāktu par labu eksperimenti ar partijas vadītāja maiņu. Nav nekādas garantijas, ka cits cilvēks partijas vadībā neizdarīs vairāk kļūdu. Taču nekas nav mūžīgs. Arī pati Āboltiņa ir teikusi, ka nebūs mūžīgi ne partijas vadītāja, ne Saeimas priekšsēdētāja. Tomēr politiskā loģika un darba pēctecība prasa, lai dotu iespēju partijas līderim strādāt līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Ja nākamajās Saeimas vēlēšanās partijai nebūs labu rezultātu, partijas līderim ir par to jāuzņemas atbildība un jāatkāpjas no amata. Tas ir tikai normāls politiskais process.
Diemžēl Latvijā ir tā, ka vidējais cilvēka darbības laiks aktīvajā politikā ir 10–12 gadu, ne vairāk. Tāda īpatnība, kurai neredzu loģisku pamatojumu. Šobrīd Vienotībā ir triju pieminēto partiju politiskie veterāni un daudz jaunu cilvēku bez politiskās pieredzes. Nākamajās vēlēšanās noteikti Vienotībai būs jaunu cilvēku saraksts, tas ir neizbēgami, jo notiks paaudžu maiņas process.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"