Ekspertu diskusija: Koalīcijas stabilizējošais faktors - neviens negrib mirt...
Šonedēļ aprit gads, kopš Latvijā valda t. s. tiesiskuma koalīcija. Proti, partiju trīsvienība, ko veido premjera Dombrovska pārstāvētā Vienotība, eksprezidenta Zatlera instalētā Reformu partija un Nacionālā apvienība.
Neskatoties uz atsevišķu politiķu ekscentriskajām ērmībām, parlamentārā alianse izskatās nesatricināma. Vai šo stabilitāti spēs sagrīļot gaidāmās cīņas par pašvaldībām? (Kā zināms, vēlēšanas parasti mēdz atmodināt varas instinktus un apslāpētus apvainojumus.) Kuras partijas mācējušas nostiprināt pozīcijas, kuras nemākulīgi saārdījušas savas fortifikācijas? Par to sarunā ar politologu Ivaru Ījabu un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktoru, sociologu Arni Kaktiņu.
– Vienotība pa šo laiku ir perfekti apguvusi politisko shēmošanu, aizguvusi daudzas īpašības un paņēmienus no savulaik pašas kritizētajām elites partijām. Cik spēcīga tā izskatās no sociologa skatpunkta?
A. Kaktiņš: – Viss ir relatīvs. Skatoties Vienotības popularitātes skaitļus pret pārējām Saeimas partijām, tie, protams, ir stiprāki. Kaut gan... Kas tad ir nieka 14%? Nav arī īpaši jāpiepūlas, lai saskatītu Vienotības vājās vietas, kuras atklājas, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, īpaši Rīgā. Redzam, ka partijai ir pamatīgas problēmas ar personālijām.
– Kādu liktenīgu kļūdu Vienotība nedrīkstētu pieļaut?
I. Ījabs: – Ilgtermiņā paļauties uz faktoru, kas līdz šim noturējis partijas reitingu, proti, uz Valda Dombrovska popularitāti. Premjeru Rīgas domes vadībā izvirzīt nevarēs.
– Daži saka, ka Valdis Dombrovskis savā trešajā varas posmā esot kļuvis daudz pārliecinātāks par sevi. Tomēr tie, kuri strādā ar viņu ikdienā, saka, ka Dombrovskis kā politiska personība ir permanents lielums – grāmatvedis ir un paliek grāmatvedis, kuram nav vīzijas un līdera harismas.
I. Ī.: – Grāmatvedim Dombrovskim ir izveidojusies tāda kā... komandiera balss. Tas grāmatveža biklums un sausums maķenīt gājis mazumā. Dombrovskis ir apguvis premjera amatu. Tiesa gan, par viņu kā līdera tipa politiķi varēs runāt tikai tad, kad Dombrovskis iemācīsies publiski teikt arī kādu daudzmaz aizraujošu un cilvēkiem saprotamu runu.
– Kā vērtējat Dombrovska izredzes kļūt par nākamo Eiropas Komisijas (EK) prezidentu?
I. Ī.: – Droši vien kaut kādā kapacitātē viņš tur varētu tīri labi funkcionēt – ja ne gluži kā prezidents, tad kā komisārs noteikti. Jautājums vienīgi, vai par to tagad vajag runāt. Proti, vai viņš kaut ko iegūs no tā, ka nemitīgi publiskajā telpā tiks spriedelēts – jā, tūliņ, tūliņ Dombrovskis sēdīsies augstā krēslā... Domāju, ka liela daļa politisko konkurentu to vien tik gaida, kad viņš nozudīs no politiskās skatuves. Tāpēc nezinu, vai ir pareizi spekulēt par Dombrovska Briseles karjeru, sakot, ka Latvijā viņš savu misiju ir beidzis. (Būsim atklāti, nekādas krīzes beigas te vēl nav redzamas.) Ja Ministru prezidents, uz kura tiek balstīta šī stāsta ticamība, aizbrauks sēdēt kaut kur tālu kādā birokrāta krēslā, nezinu, vai šī retorika nāks par labu viņam.
A. K.: – Man gan šķiet, ka līdzšinējā retorika ļoti labi iet kopā ar stāstu par EK prezidenta krēslu. Argumentācija, ka Latvija sekmīgi pārvarējusi krīzi, nāk no ārpuses. Latviešiem, ņemot vērā mūsu kolektīvos mazvērtības kompleksus, ir liela pietāte pret ārzemnieku vērtējumiem. Tie ir pirmā ranga politiķi, akadēmiķi, dažādi ekonomisti, kas nemitīgi Dombrovski slavē: klau, tas ir milzīgs veiksmes stāsts visā Eiropas mērogā! Skat, kā iet citur... Tāpēc gluži loģisks šķiet arguments, kāpēc tieši viņš izraudzīts augstajam amatam.
– Runājot par otru koalīcijas partneri – Reformu partiju (RP) –, noteikti jāmin šābrīža skandalozākais tandēms. Proti, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs un divreiz no amata atceltais Ventspils mērs. Jeb, kā saka Lato Lapsa: «Sisis Vijoļkāja pret Lembergu.» Kā jūs komentētu Edmunda Sprūdža demaršu pret Aivaru Lembergu?
I. Ī.: – Salīdzinājums ir gana indīgs un trāpīgs, taču jāņem vērā, ka Latvijā politika ir personāliju cīņa. Jebkura publiska konfrontācija piesaista uzmanību. It sevišķi ar tik kolorītu tēlu kā Aivars Lembergs. Sprūdžs ir guvis atpazīstamību. Savā nelielajā fanu klubā viņš noteikti izsauks milzu sajūsmu: redz, kāds varonis! Vai tas kaut kādā veidā uzlabos RP reitingus, vai tādējādi Sprūdžs ir piesaistījis partijai jaunu elektorāta daļu – šaubos... Kopumā šis pasākums izskatās diezgan dīvains. Visi saprot, ka tas nav darīts ar nolūku panākt uzlabojumus Ventspils pašvaldības darbā, bet izrādīšanās dēļ.
A. K.: – Manuprāt, šis gadījums ir Reformu partijas vājuma pazīme. Vienmēr aktuāls ir jautājums: kas tad ir konfrontācijas tēma un objekts? Šaubos, vai Latvijā būs daudz cilvēku, kuri patiešām būs cītīgi lasījuši Lembergam adresētos pārmetumus.
Šoreiz tur nav arī nekā svaiga. Lemberga tēma ir veca kā septiņreiz atsildīta zupa. Acīmredzot nebija citu ideju. Viens no ārkārtas vēlēšanu lozungiem taču bija sauklis: patrieksim oligarhus! Divi no viņiem veiksmīgi ir aizslaucīti vēstures mēslainē, bet vai tas Reformu partijai ir atnesis gaidīto popularitāti? Pilnīgi un galīgi – nekādu. To liecina sabiedriskās domas pētījumi. Ja tas nenostrādāja sākumā, nav pamata domāt, ka nostrādās šoreiz. Stipri šaubos, ka Sprūdžs kļūs par jaunu nācijas līderi.
– Jurģis Liepnieks savā komentārā interneta portālā Puaro.lv ir ļoti skeptisks, uzskatot, ka par Reformu partiju runāt nav vērts, jo «tādas partijas faktiski nav», jo neesot ne līderu, ne ideoloģijas. Sakiet, vai nav tā, ka netiek pienācīgi novērtētas zatleriešu reālās potences?
A. K.: – Ja par atskaites punktu ņem principus, pēc kuriem vadās Vakareiropā, definējot politiskās organizācijas, jāatzīst, ka Latvijā ir ļoti grūti noteikt, kas ir partija. Zināmas iezīmes piemīt vienīgi Nacionālajai apvienībai, kurai ir vismaz kaut kāds ideoloģisks serdenis. Reformu partijai to ir grūti pamanīt.
– Vai tiešām Reformu partija ir Zatlera dēts vanckars vienai varas sezonai?
I. Ī.: – Būsim godīgi, RP nebija nekāds Zatlera pasākums. Tas bija Ķīļa darījums, kurš to noorganizēja, lai varētu pašeftēt politikā. Zatlers bija gatavs parakstīties par Saeimas atlaišanu. Un kāpēc gan to neizmantot?
A. K.: – RP ir tāda kā ad hoc cilvēku grupa, kura expromtum jeb improvizējot savākusies. Ņemot vērā mūsu politikas vājumu, specifiku, kopējo valsts pussabrukuma stāvokli, vienā brīdī tā nokļuvusi pie varas. Tāpēc ir grūti par to runāt partiju kategorijās. Patiesībā tas ir stāsts par personālijām, kas, izmantojot situāciju, veikli menedžēja savu turpmāko karjeru.
I. Ī.: – Zatlera partijas veiksmes stāsts balstījās uz salīdzinoši mazas, liberālas pilsētu inteliģences – t. s. japīšu* – elites un trūcīgiem lauku iedzīvotājiem. Iespējams, viņi saskatīja jaunu mesiju, jo Zatlers spēra vēsturisko soli, atlaižot Saeimu. Par tādu drosmi viņi apbalvoja šo nevienam nesaprotamo un nevajadzīgo veidojumu ar veseliem 22 mandātiem.
– Nākamais jautājums: Nacionālā apvienība (NA), ko veido Visu Latvijai!TB/LNNK. Radusies sajūta, tēlaini sakot, ka starp vislatviešu runasvīriem patlaban dominē Švauksts un Prātnieks vienā personā, bet tās īstenais līderis Raivis Dzintars nez kāpēc kļuvis gauži nemanāms. Varbūt tā ir tikai ilūzija...
I. Ī.: – Dzintars joprojām ir galvas tiesu pārāks par Parādnieku, kuram, manuprāt, savu iniciatīvu dēļ varētu būt diezgan lielas problēmas nokļūt nākamās Saeimas sastāvā.
– Kā jūs raksturotu NA motoriku koalīcijas kopējā organismā?
A. K.: – Ja skatāmies uz Latvijas lielākajām koalīcijām, tad problēma parasti ir saistīta ar nespēju iezīmēt sevi. Visi iegrimst vienā purvā. Tuvojoties vēlēšanām, arvien grūtāk sevi identificēt un atdalīt pašu nopelnus no citu sasniegumiem. Katru, kurš no kopējā akača mēģina izlīst, pārējie cenšas novilkt atpakaļ. Šādās kategorijās aplūkojot NA, varu teikt, ka tā turas ļoti labi. Ja skatāmies uz aptauju datiem, labā ziņa ir tā, ka Nacionālajai apvienībai reitingi nekrītas.
– Tagad par opozīciju. Neizskatās, ka Sprūdžs ar savu aktivitāti ir ielīksmojis Vienotības politiķus. Diez vai premjera partijai šobrīd būtu izdevīgi lekties ar ZZS. Kaut arī nākamā gada budžets Saeimā ir pieņemts konceptuāli, vēl jau notiks cīņas par atsevišķām pozīcijām, tāpēc sabiedrotie būs vajadzīgi. Bet varbūt zaļzemnieki kā potenciālais atbalsta punkts ir savu nozīmi zaudējuši?
I. Ī.: – Nedomāju, ka Vienotībai vairs neinteresētu zaļie zemnieki. Viņu balsis šad tad var izrādīties ļoti noderīgas. Dombrovskis pauda nepārprotamu neizpratni par to, ar ko nodarbojas viņa valdības ministrs, attiecībā uz Lembergu. Tas bija skaidrs mājiens, ka varbūt tomēr nevajag pilnīgi un galīgi sabojāt savstarpējās attiecības.
A. K.: – Aptauju dati rāda, ka ZZS popularitātes cipari ilgstoši stāv uz
10–11%. Salīdzinot ar Nacionālo apvienību, zemniekiem nav iespējas sevi parādīt. Te slēpjas bīstamība un risks. Šaubos, vai būs tik pašsaprotami, ka vēlētājs atkal nobalsos par mazāko ļaunumu. Nākamajās vēlēšanās kāds var izskatīties vēl mazāks mazākais ļaunums nekā zaļie zemnieki. Iespējams, ka vēlētājs gribēs savu balsi atdot par cilvēkiem, kuri ir autoritātes kādā jomā. Saprotams, ka pie tā ir rūpīgi jāstrādā. Taču izskatās, ka zemnieki šajā plānā nedara neko. ZZS ar ilgstošu nekā nedarīšanu ir uzkāpuši uz slidenas takas.
– ZZS ir vēl kāda pamatīga problēma. Iepriekš, kad valdības krita viena pēc otras, kad koalīcijas juka un bruka, jo partiju līderi villojās tā, ka spalvas putēja, tieši zemnieki pildīja politiskā amortizatora funkcijas. Augusts Brigmanis to vien tik darīja, kā televīzijas kameru priekšā maigi murrāja: ребята, давайте жить дружно – zēni, dzīvosim draudzīgi... Tagad neviens vairs savstarpēji nekaro. Samierinātāji nav vajadzīgi.
A. K.: – Ir vēl kāds nopietns faktors, ar kuru būs jārēķinās. Aptaujas parasti liecinājušas, ka lauku teritorijās ZZS ir labāk ieredzēta nekā citas partijas. Taču neaizmirsīsim, kāda patlaban ir Latvijas demogrāfiskā situācija un imigrācijas statistika. Tāpēc atbalsts no laukiem arī ir nosacīta lieta.
– Saskaņas centrs. Kā vērtējat SC lēmumu publiski neatbalstīt pilsonības referendumu, ko iniciē PCTVL?
I. Ī.: – Personāliju līmenī PCTVL ar SC ir kasījušies jau ilgstoši. Tāpēc būtu dīvaini, ja Urbanovičs atbalstītu Ždanokas iniciētu referendumu. Domāju, ka pār daudziem SC ļaudīm ir nākusi apskaidrība: viņi negrib izskatīties kā oportūnisti. Tāpēc iesaistīšanās iepriekšējā valodas referendumā bija pēdējā stulbība. Atkārtot to vēlreiz tikpat sensitīvā jautājumā diez vai kāds grib. Rīgas domes vēlēšanas Ušakovam būs zvaigžņu stunda, kas balstīsies lozungos: mēs gribam sagādāt rīdziniekiem svētkus; mēs domājam tikai par cilvēku labklājību, par tramvajiem; mums rūp apkure un ūdensvads, nevis pilsonības un valodas jautājumi. Ja SC iesaistītos PCTVL kampaņā, viņi zaudētu savu apolitisko Rīgas saimnieka tēlu.
– Ko redzam, analizējot SC elektorātu, – vai latviešu atbalstītāju skaits samazinās?
A. K.: – Pirms valodas referenduma redzējām, ka latviešu simpātijas bija pieaugošas. Atbalstot Lindermanu, Ušakovs kā ar cirvi nocirta nost latvisko vēlētāju daļu. Ja viņš kādreiz grib tikt pie varas, ar matemātiku diemžēl ir jārēķinās. Bez latviešu balsīm neiztikt.
– Līgani esam nonākuši pie jautājuma par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām! Precizēšu, runa ir par galveno kauju, kas notiks Rīgā, nevis par reģionālajām vietvarām, kur vēlēšanās dominē citi faktori nekā galvaspilsētā.
I. Ī.: – Protams, jo Rīgas dome ir nacionālās politikas jautājums.
– Tapusi t. s. Ušakova – Amerika ass. Skaidrs, ka Amerikam atlec labums no šādas parazitēšanas uz SC sārtajām miesām. Bet ko iegūst Ušakovs? Taisnība vai nē, tomēr sabiedrībā izplatījies zināms priekšstats par mūžīgā vicemēra reputāciju. Savukārt SC liek akcentu uz paradigmu, ka viņu prestižs nesaistās ar koruptīvām rebēm.
I. Ī.: – Pagājušajās pašvaldību vēlēšanās Šlesera partijas (kas tagad pārtapusi par Amerika partiju) atbalsts Ušakovam bija ļoti būtisks. Ja tā nebūtu, tad Rīgas domē mēs redzētu tādu pašu nacionālā tiesiskuma koalīciju kā valdībā. Ušakovs labi saprot, ka tagad Amerikam bez viņa palīdzības īpaši nespīd nonākt Rīgas domē. Pieņemu, ka nozīmīgu lomu spēlē personiskās, koleģiālās attiecības. Lai nu kurš, bet Ameriks jau nu gan zina, kas notiek Rīgā, uz kuru pusi nauda plūst. Protams, spēle ir riskanta, jo šis konglomerāts var atbaidīt daļu vēlētāju, kas būtu labprāt nobalsojuši par SC vai – tieši pretēji – par Ameriku kā Šlesera pēcteci. Nu, piemēram, reliģiski noskaņotā elektorāta daļa, kas atbalsta mācītāju Šmitu un kam tīk homofobiskas idejas. Starp viņiem ir ļoti liela daļa latviešu, kuriem tagad faktiski jābalso par Saskaņas centru.
– Kāpēc netapa t. s. latviešu saraksts, ko likt pretī SC listei?
A. K.: – Lai taptu šāds saraksts, visiem latviešu politiķiem, pārvarot savstarpējos aizvainojumus un personiskās antipātijas, bija jāapvienojas zem viena lietussarga. To ir grūti iedomāties. Taču, iespējams, uzvarēja veselais saprāts. Ja šāds latviešu saraksts būtu tapis, tas apstiprinātu, ka esam nostājušies uz etniskās konfrontācijas lielceļa. Tā teikt – latvieši pret krieviem. Iedomājieties, divdesmitajā neatkarības gadā! Tik tālu nu esam nonākuši...
– Vienotība ir devusies frontālā uzbrukumā Saskaņas centram, piesakot cīņu korupcijai un otkatiem Rīgas domē. Vienotības elektorāts nepārklājas ar Ušakova vēlētāju, vai ne? Ja tā, tad kāpēc apkarot to, kas nav tavs politiskais konkurents?
I. Ī.: – Vienotība nevar izspēlēt etnisko kārti, jo citādi tā lies ūdeni uz Nacionālās apvienības dzirnavām. Ja sacentīsies par to, kurš ir lielāks latvietis, skaidrs, ka Vienotība šajā cīņā zaudēs profesionālajiem latviešiem. Tomēr nedomāju, ka arī korupcija būs galvenā tēma gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās. Tā ir visai slidena lieta... Korupcija ir Latvijas kultūras sastāvdaļa, nevis atsevišķs fenomens. Ja kāds sāks pārmest Ušakovam, ka mērs palaidis garām šādus tādus ekscesus domē, tad viņš momentā izvilks virkni ar kompromatiem, kas apliecinās: tādi paši ekscesi notikuši Jāņa Birka, Andra Ārgaļa vai Aivara Aksenoka laikā. Ušakovs jau nav muļķis – sak, jūs nu būsiet tie, kas mūs mācīs degunu urbināt!
– Varam apjaust, kādas būs galvenās tēmas priekšvēlēšanu cīņās?
A. K.: – Parasti dominējošās tēmas ir nospraudusi valdošā elite. Cik tās bijušas veiksmīgas vai neveiksmīgas, atkarīgs no politiskās pieredzes un gudrības. Korupcijas tēma ir kā labi apseglots zirgs, ko Vienotība labi uztrenējusi visās vēlēšanās. Ja cita zirga nav, ko darīsi – jājāj ar to pašu veco.
– Vienotības rīcībā ir efektīvas pātagas, lai šo zirdziņu veikli paskubinātu, – proti, politiskā ietekme represīvajās struktūrās.
A. K.: – O! That the point – tur tā lieta! Ja viņiem ir vara pār zināmām tiesībsargājošām struktūrām, tad patiesībā Vienotības rokās ir iedarbīgs instruments, lai korupciju padarītu par vienu no centrālajām tēmām.
I. Ī.: – Vai to var izdarīt? Tas ir cits jautājums. Ja paskatās uz neseno cirku jeb korupcijas skandālu, kas izraisījās Rīgas domē, pieņemu, ka Vienotība būtu baznīcā svecītes likusi, lūdzot, kaut tas viss notiktu dažus mēnešus vēlāk. Piemēram, martā.
A. K.: – Jā un nē... Varbūt viss notiek pa etapiem.
– Tagad Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldes vadītāja Ārija Stabiņa, bet – tuvojoties vēlēšanām...
A. K.: – ...uz tēmēkļa tiks paņemts Andris Ameriks. Tā kā vicemēram uzreiz netiek klāt, sāk ar apakšniekiem. Lielo medījumu atstāj desertam.
– Vai priekšvēlēšanu
cīņas ietekmēs valdības stabilitāti?
I. Ī.: – Priekšvēlēšanu cīņas spēlēs aizvien lielāku un lielāku lomu. Tomēr nedomāju, ka tās fundamentāli sašūpos koalīciju.
– Atcerieties, ir tāda filma (1966), ko uzņēmis Vītauts Žalakevičs, kas saucas Neviens negribēja mirt...
I. Ī.: – Tieši tā – NEVIENS NEGRIBĒJA MIRT. Tas ir ļoti stabilizējošs faktors. Visās koalīcijas partijās ir savi cilvēki, kuri omulīgi sēž šādos tādos krēslos, saņem šādas tādas algas, maksā šādus tādus kredītus no algām... Jebkura lieka kustība šo komforta zonu var iedragāt. Pieļauju, ka tiks izspēlēti šādi tādi šantāžas mēģinājumi, jo vēlēšanu tuvums parasti ceļ testosterona līmeni politiķu asinīs. Tomēr diez vai tas būtiski ietekmēs koalīcijas veselību.
* yuppy – y(oung) u(rban) p(rofessional) – jauns pilsētas profesionālis, izglītots vidusšķiras pārstāvis (biznesmenis, jurists u. tml.), kuram galvenais ir karjera, ienākumi, greznība
***
SARUNAS DALĪBNIEKU ATZIŅAS
Grāmatvedim Dombrovskim ir izveidojusies komandiera balss.
RP nebija nekāds Zatlera pasākums. Tas bija Ķīļa darījums, kurš to noorganizēja, lai varētu pašeftēt politikā.
Lemberga tēma ir veca kā septiņreiz atsildīta zupa. Acīmredzot nebija citu ideju.
Neviens negribēja mirt... – tas ir valdību stabilizējošs faktors. Visās partijās ir savi cilvēki, kuri omulīgi sēž šādos tādos krēslos, saņem šādas tādas algas, maksā šādus tādus kredītus no algām... Jebkura lieka kustība šo komforta zonu var iedragāt.