Diskusija: Pienācis laiks, kad nevaram atļauties bezspēcību...

Uz sarunu aicinājām kādreizējos Augstākās padomes deputātus, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Kā šodien uz savu valsti raugās abi Triju Zvaigžņu ordeņa īpašnieki un arī bijušie Saeimas deputāti; vai ir pamats gandarījumam par to, kas notika pirms 22 gadiem?

Iztaujājam jelgavnieku, vēstures skolotāju Andri Tomašūnu un juristu, zvērinātu advokātu Linardu Muciņu.

– 1990. gada 4. maijs. Kā jums palikusi prātā šī diena?

A. Tomašūns: – Tā bija lielā gaidu diena. Zinājām, kam jānotiek, bet īsti neapzinājāmies, kas tas būs un kā būs.

Plenārsēžu zāle bija pārpildīta ar televīzijas operatoriem, fotogrāfiem un žurnālistiem. Es sēdēju pirmajā rindā, bet tik un tā nevarēja redzēt, kas notiek prezidijā un tribīnē. Prese kā mūris bija priekšā. Kāds izteica lūgumu, vai tiešām tos žurnālistus nevar drusku padzīt malā, jo viņi traucēja strādāt. Fotogrāfi un operatori sāka protestēt – viņi taču arī darot savu darbu. Svarīgi bija noķert katru mirkli. Kāds amerikāņu žurnālists sāka līst uz augšu pa sienu. Anatolijs Gorbunovs, kurš vadīja sēdi, beidzot neizturēja un teica, ka vajadzētu tā kā šļūkt zemē. Vēlāk atceros tās neaizmirstamās sajūtas Daugavas krastmalā, kur bija sanākuši cilvēku tūkstoši... Tad, kad šobrīd dažs labs lietussargu revolūcijas vadonis lielās, ka viņš Doma laukumā organizējis visas tautas sapulci, man nāk smiekli. Tā ir tikai kāda saujiņa ļaužu, ja salīdzina ar to pusmiljonu, kurš 1990. gada 4. maijā stihiski bija pulcējies Daugavas krastmalā.

– Veidojot deklarāciju, nopietnākās diskusijas bija par to, vai pasludināt pilnīgu neatkarību vai mīļā miera labad palikt pie t.s. pārejas perioda. Kāpēc tik daudz šķēpu tika lauzts par šiem formulējumiem?

A. T.: – Dominēja vēlme maksimāli miermīlīgi, pēc iespējas ar mazākiem upuriem aiziet no milzīgās, totalitārās impērijas. Tas izdevās, pateicoties tautas veselajam saprātam.

L. Muciņš: – Domāju, ka ir stipri pārspīlēta šī akcentu pārnešana no 1990. gada maija uz 1991. gada augustu. Vai tad mēs tos pārceļam arī no 1918. gada 18. novembra uz 1921. gada 26. janvāri, kad notika Latvijas starptautiska atzīšana de iure? Vienmēr taču uzsveram neatkarības pasludināšanas dienu. Tāpēc arī 4. maijs šajā kontekstā ir prioritārs.

– Kā jums šķiet – 90. gadu sākumā varēja rīkoties tālredzīgāk, nostiprinot likumdošanu tā, lai nākotnē nepieļautu valstisko vērtību apdraudējumu? Daudzi jautājumi, kuri toreiz šķita pašsaprotami, no šodienas viedokļa raugoties...

L. M.: – ...nav ko raudzīties uz to no šodienas viedokļa! Uz tā laika notikumiem jāskatās ar tā laika acīm. Nevar pagātnei piemērot šodienas zināšanas un pieredzi. Toreiz bija Latvijas Tautas frontes (LTF) programma, kura tika diskutēta vairākus gadus, strādāja attiecīgo nozaru darba grupas, kuru speciālistiem uzticējāmies. AP bijām ievēlēti kā LTF deputāti, ar mērķi realizēt šo programmu. Tāpēc es kategoriski noraidu šādā veidā uzstādītu jautājumu.

– Jautāt es varu, kā un ko vien man tīk. Runa ir par to, ko toreiz likumdošanā bija grūti paredzēt un kas šodien mums pamatīgi iegriež.

L. M.: – Kā tad, varbūt vēl vajadzētu kolhozus atjaunot...

A. T.: – Gribu iebilst. Jebkurai sabiedrībai, jebkuram tās indivīdam velkas līdzi pagātne. Saka, ka vēsture jāzina tādēļ, lai nākotnē neatkārtotu vecās kļūdas. Es teiktu citādi: pagātne ir jāzina tādēļ, lai varētu veidot rītdienu. Ja no tāda viedokļa analizēju svarīgākās Latvijas problēmas, ieraugu agrāk pieļautās kļūdas. Pabraukājiet pa laukiem un apskatieties, kā cilvēki dzīvo! Daudzi no tiem, kas šodien mokās ar nabadzību, 90. gadu sākumā kļuva par bagātākajiem cilvēkiem Latvijā, jo valsts tiem atdeva īpašumus. Pēc kāda laika viņi apjauta, ka nesaprot, ko ar tiem iesākt. Algu arī neviens vairs nemaksā, konkrētu darbu darīt neliek...

L. M.: – Nu tad jāņem tā zeme nost! To jau sarkanie gribēja, to gribēja arī Kauls*.

A. T.: – Tu taču nesaproti, par ko es runāju! Ne jau par sarkanajiem, bet par to, ka pagāja laiciņš un visa atgūtā bagātība par sviestmaizi tika atdota pirmajam, kurš mācēja šo mantību izvilināt.

L. M.: – Tik daudz jau nu prāta vai vismaz patriotisma vajadzēja, lai savu zemi saglabātu. Lai stāv kaut uz priekšdienām, bērniem vai mazbērniem. Varbūt viņi zinās, ko ar to iesākt. Nekustamā īpašuma pārdošanu var salīdzināt ar vienvirziena ielu. Mašīnu, mājlopus, citus ražošanas līdzekļus var iegādāties no jauna, bet nekustamais īpašums aiziet prom uz neatgriešanos. Taču, no otras puses skatoties... Īpašniekam ir pilnīga vara pār savu mantu. Man tas kā juristam iemācīts, balstoties uz senās Romas tiesībām. Grib – savu zemi pārdod, negrib – nepārdod. Tikko sākas valstiska iejaukšanās, tā komunisms klāt.

A. T.: – Toreiz, 90. gadu sākumā, neaptvērām, ka cilvēks, būdams bagāts, neapjēgs, kā ar savu īpašumu rīkoties. Un tā būs traģēdija.

L. M.: – Ko tad tu gribēji?! Veselu pusgadsimtu tika čakarētas smadzenes.

A. T.: – Ir teorija par ieaudzināto bezspēcību**. Mūsdienās spilgts piemērs ir tie paši Latvijas nepilsoņi, kuri visnotaļ viegli var iegūt pilsonību, taču to nedara, jo gaida, ka kāds šo statusu viņiem pienesīs klāt.

– Ja jau tiek pieminēti nepilsoņi, tad pārejam pie nākamā temata. Latvijas valstiskums tika atjaunots, balstoties uz striktu juridisko pēctecību. Vai tāpēc, izstrādājot likumu, atsacījās no t.s. nulles varianta?

L. M.: – Nekur Eiropā nav tāda pilsonības nulles varianta. Ik pa brīdim krieviski rakstošajos medijos un īpaši interneta komentāros atskan pārmetumi: re, kā mūs piemānīja, solot pilsonību visiem Latvijas iedzīvotājiem! Vairākkārt esmu pārskatījis LTF programmu un tā laika svarīgākos dokumentus. Nekur ne ar vienu vārdu nav teikts, ka pilsonību kādam grasītos dot par skaistām acīm. Nekas tamlīdzīgs! Visur uzsvērts: likumā noteiktajā kārtībā...

A. T.: – Nevienā īsteni demokrātiskā valstī pilsonību tāpat vien automātiski nepiešķir. Jā, Krievijā un Ukrainā ar prezidenta dekrētu paziņoja, ka visi, kam ir dzīvesvietas pieraksts Krievijas Federācijā vai Ukrainā, kļūst par tās pilsoņiem. Mēs gājām citu ceļu, ļaujot katram kā indivīdam izlemt, vai viņš ir ieraudzījis sevi kā Latvijas pilsoni. Ja kāds tā nedomā, nevajag piespiest.

– Saeimas kuluāros dzirdamas runas, ka būtu nepieciešams grozīt likumu, paredzot, ka nepilsoņu bērns dzimšanas brīdī automātiski iegūst Latvijas pilsonību. Tas būtu pareizi?

A. T.: – Ja tagad ar valdības lēmumu visiem nepilsoņu bērniem automātiski piešķirtu pilsonību, manuprāt, tā būtu varmācība. Pilsonība negarantē lojalitāti valstij. To ieaudzina.

L. M.: – Domāju, ka problēma atrisināsies, ja likvidēs skolas ar krievu mācību valodu.

A. T.: – Latgalē esmu redzējis cilvēkus, kuri beiguši krievu skolas, bet viņi ir lielāki patrioti nekā tie, kas mācījušies dažā labā latviešu skolā. Problēma nav ne tautībā, ne valodā. Tā ir attieksmē. Ja cilvēks mīl zemi, kurā dzīvo, nav svarīgi, kas viņš ir – krievs, ukrainis vai baltkrievs. Daudzi latvieši plātās ar to, ka nemīl un neieredz savu valsti.

– Kāds ir jūsu viedoklis par pilsonības atņemšanu valstij nelojāliem cilvēkiem?

L. M.: – Pilsonības statusu nevar izmantot kā sodīšanas mehānismu vai ordeni. Tas nav ne viens, ne otrs.

A. T.: – 30. gadu Latvijā par nepareiziem politiskiem uzskatiem pilsonību atņēma un pat izdzina no valsts. Neesmu pārliecināts, vai šodien tā būtu pareiza rīcība. Nevajag taisīt no šādiem ļaudīm mocekļus. Es iedomājos par to pašu Lindermanu un citiem radikāļiem... Ja žurnālisti būtu ignorējuši nacboļševikus 2000. gada 18. novembrī, kad viņi aizbarikādējās Pēterbaznīcas tornī, draudot uzspridzināt granātu, neviens pat nezinātu, kas tie tādi ir.

L. M.: – Es domāju, ka snaiperim vajadzēja tos nošaut, jo viņu rokās atradās granāta, kas apdraudēja sabiedrisko drošību. Ko tur daudz pētīt, īsts vai mācību spridzeklis.

– Jūs taču vēlāk neliksiet šo vietu izņemt no sarunas...?

L. M.: – Noteikti ne. Palūkosimies uz situāciju pēc būtības, kā jāapkaro terorisms. Tie, kuri toreiz stāvēja Pēterbaznīcas tornī, demonstrēja spridzekli un apdraudēja ar to citas personas un pašu torni. Kā gan tur lejā policijas amatpersonas varēja zināt, ka tā ir tikai mācību granāta? Turklāt šie teroristi atradās netālu no parādes vietas, arhitektoniski ļoti sarežģītā konstrukcijā, kura grūstot varēja apdraudēt apkārtējos cilvēkus. Būtu attiecīgo instanču darbinieki rīkojušies atbilstoši instrukcijām, turpmāk mums nebūtu nedz tāda Lindermana, nedz viņa kompānijas radīto problēmu. Ja kāds sadomā pacelt roku pret valsti, ir pamats viņu neitralizēt. Ļoti vienkārši. Diemžēl specdienesti nebija savu uzdevumu augstumos.

– Jūs ierunājāties par specdienestiem – atvainojiet, asociāciju virkne... Kaut arī jautājums tieši nesaistās ar 1990. gada

4. maiju, tik un tā skar valsts neatkarības atjaunošanas laiku. Muciņa kungs, jūs bijāt viens no AP pilnvarotajiem deputātiem, kurš 1991. gada augustā pārņēma čekas kartotēku. Stāsta, ka jūs esat to nesis pa kāpnēm, nejauši paklupis, puse no maisu satura izbirusi uz grīdas un tad daļa aplokšņu pazudusi. Kā tur patiesībā bija?

L. M.: – Meli. Tās ir čekas aģentu un virsnieku inspirētas provokācijas, lai mazinātu šīs kartotēkas nozīmi. 1991. gada augustā, kad ieņēmām LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), bija cilvēki, kas pateica, kur ēkā atrodas aģentu un izspiegojamo objektu kartotēka. Mūs ieveda milzīgā, 40–50 kvadrātmetru lielā istabā, kur gar sienām bija skapji ar kartotēkām.

A. T.: – Kā man to būtu gribējies redzēt...

L. M.: – Jā, tev kā vēsturniekam būtu interesanti. Kā to visu toreiz vajadzēja iemūžināt, vismaz fotogrāfijās! Vārdu sakot, tur bija arhīvi par izspiegojamiem cilvēkiem, pamatā 95% tie bija bijušie leģionāri un mežabrāļi. Tikai mazākā daļa bija spiegi un pretpadomju elementi. Tad mums parādīja nelielu šūplādīšu komplektu, sakot: re, te ir tie, ar kuriem nodarbojāmies mūsdienās. Pavisam citā, mazā istabiņā aiz trijām tērauda durvīm, trešajā vai ceturtajā stāvā, kur uz logiem bija pat restes, stāvēja divi mazi koferīši. Tajos atradās aģentu kartotēka. Otrs tās komplekts jau bija iebērts auduma maisos, līdz ar to neko vairs atrast un izņemt, kā arī izbērt no maisa nevarēja. Tos aizšuvām un apzīmogojām – gan ar čekas, gan AP zīmogiem. Ielikām seifā, seifu aizslēdzām. Nekad šo maisu saturam neesmu pieskāries.

– Neesat izvilcis no tiem vajadzīgo cilvēku kartītes?

L. M.: – Pilnīgas muļķības! Aģentu kartītes taču nekārtoja tikai alfabēta kārtībā kā grāmatas bibliotēkā, bet arī numurēja. Turklāt katru reģistrēja žurnālos, kurus atradām citā vietā. Tad, kad arhīvu pieņēma Totalitāro noziegumu dokumentēšanas centrā, visus numurus rūpīgi pārbaudīja. Cita lieta, ja pati VDK iepriekš kaut ko bija revidējusi, taču no žurnāliem arī var izsecināt... Salīdzinot ierakstus ar kartotēku, varēja pārliecināties, vai kaut kā netrūkst. Visi bija ierindā.

A. T.: – Zināt, kādas ir manas domas par šo kartotēku? 1990. gada maijā mēs pasludinājām Latvijas neatkarību; pēc gada augustā notika pučs; pa starpu trakoja OMON – viss juka un bruka. LPSR VDK darbinieki sašķēlās vairākās nometnēs. Daļa bija gatava cīnīties līdz galam, daļa palika neitrāla, citi kļuva toleranti pret AP un jauno valdību. Čeka taču nebija dumja organizācija – zināja, ko dara. 1991. gada augustā VDK arhīvus varēja atstāt tikai speciāli.

L. M.: – Kāpēc tad neatstāja kaut ko līdzīgu Lietuvā un Igaunijā, bet tikai pie mums? Tāpēc, ka mēs paspējām šos arhīvus atņemt. Čeka nepaspēja noreaģēt.

A. T.: – Piemēram, Jelgavā, pārņemot partijas komiteju, seifi bija tukši. Līdz šim brīdim neviens nezina, kur ir arhīvs. Tātad, ja gribēja, visu varēja paspēt aizvest, noslēpt vai iznīcināt. Čekas kartotēkas nez kāpēc palika. Ja es toreiz vadītu VDK, noteikti tā izdarītu un pēc tam noskatītos, kā visi savā starpā kasās un aizdomīgi lūr viens uz otru.

– Pēc vairākiem neziņas, nemitīgas spriedzes un dramatisku emociju pilniem mēnešiem 1991. gada augustā saņēmām savu ilgi gaidīto neatkarību. Toreiz šķita, ka nekas nespēs aizkavēt Latvijas kā labklājības valsts attīstību, bet... Pēc pārdesmit neatkarības gadiem cilvēki masveidā bēg no Latvijas. Kas tika izdarīts šķērsām?

A. T.: – Pastāv t.s. lokālo sabiedrību modeļi, kas pasauli grupē pēc to attīstības līmeņiem: pirmajā, kas aptver augsti industrializētas valstis, otrajā – agrākās sociālisma nometnes valstis, kurās industrija attīstījās nevienmērīgi, un trešajā pasaulē jeb jaunattīstības valstīs. Pēc šīs teorijas vadoties, Latvija tiek pieskaitīta otrajai pasaulei. Ko mēs visu laiku darām?

– Kopš 1990. gada

4. maija skrienam nemitīgu maratonu: 1991. gada 18. septembrī – ANO, 1995. gada 10. februārī – Eiropas Padome, 2004. gada 29. martā – NATO, 2004. gada 1. maijā – Eiropas Savienība. Nākamais mērķis, kuram šobrīd tiek pakārtots viss – gan valsts budžets, gan cilvēku likteņi – eirozona, kaut kad 2014. gadā.

A. T.: – Mēs visu laiku pēc kaut kā nemitīgi dzenamies... Skrienam pakaļ bagātajām valstīm. Priekš kam? Mums jādzīvo sava dzīve, pašu noteiktajā tempā, ar savām vērtībām. Atmodas laikā bija svarīgi iznīdēt padomju laikā ievazāto kolektīvisma garu, lai akcentētu indivīdu. Ego sistēmā tiek akcentēts princips, ka es attīstos, nemitīgi salīdzinot sevi ar citiem. Šobrīd ego vietā jāliek tāda sociālās psiholoģijas kategorija, ko pedagoģijā apzīmē kā patību – es pats. Šajā kontekstā man vairs nav svarīga kāda cita, bet gan manis paša izaugsme – vakar es izdarīju to, šodien ko citu... Ja nemitīgi skrienam no pakaļas citiem, vairs nav laika strādāt.

L. M.: – Jo visu laiku mērāmies ar...

– ...krāniņiem...

A. T.: – Tā varētu teikt. Trakākais, ka tas notiek valsts līmenī. Palasiet Latvijas stratēģisko attīstības plānu! Visur tiek runāts par vakardienu vai šodienu.

Nekur nerunā par to, ka šodien visu darām tādēļ, lai rīt mainītu paši sevi, sabiedrību un valsti. Visu laiku tikai skrienam un kaut ko ķeram...

L. M.: – Ne tikai skrienam un kaut ko ķeram, bet sākam iznīcināt pašu celto. Man, piemēram, ļoti nepatīk tas, kas patlaban norisinās tieslietu jomā. Jau kopš neatkarības atjaunošanas tā vienmēr bijusi pabērna lomā, tāpat kā otra nabadzīgākā nozare – kultūra. Abas ir nabadzīgākās ministrijas. Redzot, ka tiesneši nespēj izskatīt lietas saprātīgos termiņos, nu tagad mēģinās demontēt pastāvošo kārtību. Jaunā koncepcija paredz pāreju uz sistēmu, kur visās krimināllietās un civillietās pirmā instance ir rajona tiesa; apelācijas instance – apgabaltiesa, bet kasācijas instance – Augstākās tiesas Senāts. Tas nozīmē, ka grasās likvidēt Augstākās tiesas tiesu palātu. Igauņi jau to izdarīja un tagad kož pirkstos. Lietuvieši gan šādas muļķības nedara. Arī ES dalībvalstīs pamatā ir četrpakāpju tiesu sistēma, kurā sarežģītās lietas pirmajā instancē sāk tikai apgabaltiesās tiesneši ar lielāku pieredzi. Tas nozīmē, ka turpmāk kļūdas pieaugs un advokāti atkal netiks sadzirdēti. Aizbildinoties ar žurnālistu uzpūsto korupcijas problēmu, ieviesta lietu lozēšana, kurā tiesas priekšsēdētājs vairs nevar sadalīt tās pēc specializācijas. Pēc tam brīnāmies, ka Krājbankas lieta nokļūst pavisam nepieredzējuša tiesneša rokās.

A. T.: – Izglītībā notiek tāpat. Sešgadīgos ar varu mēģina iedzīt skolā, Latvijas vēsturi izrauj no kopējā konteksta.

– Jā, tā ir vēl viena lieta, ko pārmet 90. gadu politiķiem – proti, ka, veidojot izglītības sistēmu, Latvijas vēsturei nav atvēlēta pienācīga vieta mācību procesā. Tāpēc jaunieši nezina savas tautas vēsturi.

A. T.: – Skolās vēsturi māca pietiekami. Nu labi, iedos 68 stundu vietā 180 – tāpat nezinās, ja nemācīsies. Problēma jau nav paredzēto stundu apjomā, bet gan piedāvājumā. Ir jāpārskata saturs, jāmet ārā viss liekais, kas šobrīd vairs nav aktuāls. Tagad minēšu kādu radikālu piemēru. Domāju, ka varētu nemācīt par Oskaru Kalpaku. No vēstures viedokļa – kārtīgs zaldāts, bijis vācu gūstā, atbrīvots, nonācis Latvijas armijā, traģiski un muļķīgi ticis nošauts no savējiem. Kur te varonība, ko šodien vajadzētu vicināt kā karogu? Izdomāja leģendu, ka Oskars Kalpaks ir pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, kaut gan viņš nekad tas nav bijis. Kalpaks bija landesvēra virsnieks. Landesvērs*** ir temats, par kuru vispār labprāt nerunā. Vēl viens piemērs – Otrais pasaules karš. Nosauciet kādu pazīstamu Padomju Savienības varoni latvieti! Nosauciet kādu bruņinieka pakāpes Dzelzs krusta kavalieri latvieti!

L. M.: – Vilhelms, Veiss...

A. T.: – Nu labi. Tagad nosauc divus latviešus, kuri par izrādīto varonību Otrajā pasaules karā ir saņēmuši Latvijas valsts apbalvojumu – Viestura ordeni ar šķēpiem ****. Lūk, viņus mēs nezinām! Taču tieši par šādiem cilvēkiem ir jāstāsta. Tā arī nespējam uzcelt pieminekli Konstantīnam Čakstem, cilvēkam, kurš cīnījās pret abām okupācijas varām...

– Tuvojas 8. un

9. maijs. Tūlīt labi redzēsim, kas un kā mācīts krievu skolās.

A. T.: – Kurš no tiem, kas sastāda izglītības plānus, ir pasniedzis vēsturi krievu skolās? Neviens. Es to esmu darījis. Man nav problēmu stāstīt par Otro pasaules karu. Tikai jāatrod kopsaucēji. Gan Padomju Savienības varonim, snaiperim Jānim Vilhelmam (1903–1990), gan Latviešu leģiona virsniekam Voldemāram Veisam (1892–1944) šis karš bija traģēdija. Tajā nav varoņu. Ir tikai upuri. Varonība izpaudās cilvēciskā līmenī. Piemēram, kad zaldāts, riskējot ar savu dzīvību, no viesuļuguns iznesa ievainoto biedru. Par to varam runāt gan krievu, gan latviešu skolā. Interesanti, ka stāstīt par Latvijas valsts tapšanu, barikādēm un 4. maiju mani aicina tieši uz krievu skolām. Latviešu skolās laikam to visu ļoti labi zina... Starp citu, mani labi uzņem un klausās ar milzīgu interesi. Bērni visur ir forši. Tikai politiķi diemžēl grib jaukties pa vidu.

– Kādi ir jūsu vērojumi, skatoties uz mūsdienu politiku?

A. T.: – Ja jau runājam par vēsturi un patriotis-

mu – vērīgi palūkosimies, kas rīt, 4. maijā, būs pie Brīvības pieminekļa. Ja valsts svētkos tur neredz prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu un citas svarīgas valsts amatpersonas kopā ar sievām, vīriem un bērniem, tad man simtreiz var stāstīt, ka jāaudzina patriotisms – es nespēšu noticēt, ka šie vārdi ir patiesi. Rīt intereses pēc paskatieties, vai tur būs Solvita Āboltiņa ar savu ģimeni. Tad, kad Saeimas deputāti sāks dziedāt valsts himnu bez fonogrammas, tad patiešām varēsim teikt, ka Latvijā atdzimst patriotisma gars.

Ir vēl viena lieta, kas manī parasti raisa pārdomas, kad izlaiduma eksāmeni jau beigušies un skolās notiek svinīgie sarīkojumi. Direktors stāv zāles priekšā un saka: mīļie bērni, priecājamies, ka esat cītīgi mācījušies, ceram, ka tagad atradīsit labi apmaksātu darbu. Kas tas ir par vēstījumu... 12 gadus esam pūlējušies pataisīt jūs par kalpiem, cerot, ka būsit noderīgi citiem? Es samainītu akcentus, vēlot, lai viņi pēc skolas beigšanas spētu paši sev nodrošināt darbu. Ja vēl to izdotos iedot arī kādam citam, es kā skolotājs būtu bezgala laimīgs. Tas nozīmētu, ka izglītība savu mērķi ir sasniegusi. Kamēr no skolām izlaižam kalpu armiju, bet darba devēju nav, cilvēki brauc prom no Latvijas. Ir pienācis laiks, kad nevaram atļauties bezspēcību – laiks, kas paģērē katram cilvēkam (ja vien viņš nav invalīds) tikt galā pašam ar savām problēmām, spēt nodarbināt sevi, nodrošināt savu ģimeni un negaidīt neko no citiem.

***

* Alberts Kauls (1938–2008), ilggadējs kolhoza Ādaži vadītājs, zemkopības ministrs (1995–1996).

** Gustave Le Bon, Crowd psychology (Pūļa psiholoģija).

*** Baltijas landesvērs (Baltische Landeswehr – Baltiešu zemessardze) – vācbaltiešu, latviešu, Baltijas krievu militārā vienība (1918–1920), kas piedalījās Latvijas Brīvības cīņās.

**** Viestura ordeņa 1. pakāpes zelta goda zīmi saņēma sūtniecības I šķiras sekretārs Varšavā Arnolds Langins (1905–1993) un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Gustavs Pļavpāvuls (1897–1964), sūtniecības šveicars. Līdz pat 1939. gada decembrim abi Varšavā sargāja sagrauto Latvijas sūtniecības ēku un tās īpašumu.