Diskusija: Rajevskis, Kaktiņš un Bendiks spriež par politiku

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal vērts parevidēt Latvijas iekšpolitiku. Vispirms veltīsim uzmanību kādam faktam, kas Latvijas tradicionālās politikas kontekstā jau nodēvēts par fenomenu.

Pēc tam mēģināsim saprast, ko mums atkal atsūtījuši marsieši. Tad minēsim, kas sanāks no olām, kuras izsēž osipovlindermans, un kāds radījums izšķīlies Rīgas rātsnamā. Diskutējam ar sociologu Arni Kaktiņu (SKDS), politologu Filipu Rajevski un sabiedrisko attiecību speciālistu Mārci Bendiku.

– Latvju politiskajā slengā ieviesies jēdziens – teflona lāčuka fenomens. Paskaidrosim, ka par lāčuku partijas biedrenes mīļi dēvē Valdi Dombrovski. Savukārt teflona fenomens nozīmē, ka, neskatoties uz visiem nepopulārajiem valdības lēmumiem un izteiktu harismas trūkumu, Ministru prezidents spējis noturēties pie varas. Iepriekšējā nedēļā atzīmējām savdabīgu jubileju. Proti, Dombrovskis ir vienīgais atjaunotās Latvijas premjers, kuram izdevies saglabāt posteni trīs valdībās pēc kārtas. Kur slēpjas teflona efekts, ko attiecina uz Dombrovski?

M. Bendiks: – Tas, ko dēvē par trūkumu, izrādās, vislabāk ir noderējis. Proti, Dombrovskis ir nekāds... Līdz ar to viņam vāji līp klāt visas šmuces. Dombrovskis tikai monotoni bubina savu bubināmo, bet līdz šim tas visus ir apmierinājis. Grūtākais brīdis bija 2009. gadā, kad vajadzēja pierast pie krīzes. Tobrīd, kad cilvēki samierinājās, Dombrovskis kļuva par šīs nolemtības simbolu. Viņš iemieso sevī samierināšanos. Tie, kuri nesamierinājās, no Latvijas ir aizbraukuši.

Ieklausieties, kā Ministru prezidents atbild uz jautājumiem. Trešdienas viņš parasti veltī žurnālistiem – septiņos radio, astoņos LNT... Un tā visa diena paiet, jājot pa medijiem. Ikreiz savu atbildi Dombrovskis sāk ar vārdiem: «Te nu mums būtu jāsaprot...» Tad seko monotonais bu, bu, bu, bu, bu...

– Oi, ziniet, kā tāds bu, bu, bu nomierina... Gluži kā trankvilizators.

M. B.: – Tā kā īstas konkurences nav (vai arī, ja konkurenti ir, tad citi konkurenti gādā, lai tie konkurenti nebūtu konkurenti...), tas, izrādās, strādā. Atzīmēšu, ka Dombrovskis vienīgais no premjeriem pārvarējis divas vēlēšanas. Lūk, šis ir fenomens. Tomēr tas vairāk liek domāt nevis par Dombrovski pašu, bet gan par politisko nāciju, ko viņš prezentē.

A. Kaktiņš: – No Mārča teiktā gribu izcelt un paspilgtināt vienu frāzi – par konkurences trūkumu. Fakts, ka Dombrovskis trīsreiz bijis premjers, zināmā mērā saistīts ar sagadīšanos. Pēdējās vēlēšanās Vienotība nebija uzvarētāja, un tādējādi tai nemaz nepienācās premjera postenis. Taču konkurenti bija tik vāji (pat smieklīgi), ka nespēja

izvirzīt jēgpilnas alternatīvas. Tādējādi, kas gan vēl cits? Taču pieminētais fenomens nav saistīts ar Dombrovska kunga personiskajām kvalitātēm, jo izriet no šā brīža Latvijas reālpolitikas konteksta.

F. Rajevskis: – Tas sākās tad, kad Dombrovskis pirmoreiz kļuva par valdības vadītāju. Toreiz visi harismātiskie politiķi nez kāpēc sēdēja pa kaktiem un klusēja. Bija divi kaut cik reāli premjera kandidāti – Zalāns no Tautas partijas (TP) un Dombrovskis no Vienotības. Izvēlējās Dombrovski, jo sprieda, ka viņš vismaz no grāmatvedības kaut ko saprot. Tas bija svarīgi brīdī, kad valsts pikēja pretī kraham. Taču tagad sākam iet ārā no krīzes. Brīdī, kad budžetā parādīsies nauda, parādīsies arī premjera konkurenti. Tad vairs nevarēs bubināt vienu un to pašu mantru par budžeta konsolidāciju. Grāmatvedība būs sakārtot, un cilvēki gaidīs, kad sāksies ražošan.

Ziniet, bet ir jau vēl cita problēma: kad gadus trīs stabili atrodies amatā, rodas sajūta, ka esi baigais kings – kungs un ķeizars, kurš kļūdas nepieļauj. Šāds kings savulaik bija arī Andris Šķēle. Tad vienā mirklī – bāc! – reitings mīnus 30 un visi spļauj virsū.

M. B.: – Tomēr Dombrovskim ir vieglāk nekā izteikti harismātiskajiem līderiem. Viņš nekritīs tik strauji. Atcerieties, kādi žurnālistu pūļi savulaik lauzās pie Viļa Krištopana? Brīvas vietas zālē nebija. Vilim rokas pa gaisu kā vējdzirnavas, skan atraktīvi teksti... Bet kā drusciņ nošūpojās, momentā gāzās lejā kā akmens.

A. K.: – Runājot par dīvaino situāciju, nāk prātā analoģija, ko savulaik izteicis Bendika kungs. Proti, par paukošanos ar mēslu čupu, ko nevar uzvarēt, jo tā nepauko pretī... (Piebildīšu, ka nekādā ziņā to neattiecinu uz premjeru!)

– Jūs gribējāt sacīt, ka Valdis Dombrovskis ir tik inerts, ka kļuvis transcendentāli abstrakts.

M. B.: – Harismātiskajiem ir cita veida draudi, daudz krasāki.

– Medicīnas terminoloģijā runājot, Dombrovska izoelektriskās līnijas stāvoklis neuzrādīs krasus zobus, radikālus ST segmenta pacēlumus.

M. B.: – Politiķa Dombrovska karjeras diagrammā nemanīs pēkšņas triekas pazīmes. Būs tikai arvien klusāks bu, bu, bu, bu, bu... un tad viens garš – pīīī...

A. K.: – Ja skatāmies reitingus, redzam, ka lielākajai daļai jau tagad viņš apnicis. Ja pirms vēlēšanām būtu kāds līderis ar augstu atpazīstamību un daudzmaz labu slavu, tad šodien premjers būtu cits. Ja šāda alternatīva uzradīsies pēc mēneša (vai pēc gada), Valda Dombrovska noriets būs sācies.

– Politiskā stabilitāte, ar kuru tā lepojas Vienotība, var izspēlēt sliktu joku ar Dombrovski. Krieviem ir teiciens: п... (pī!) подкрался незаметно, хоть виден был издалека... Tā teikt – ķeza pielavijās nemanāmi, kaut redzama bij` tālumā... Pat nemanīs, kā būs piezagusies.

F. R.: – Dombrovskis jūtas komfortabli, jo koalīcijā dominē Vienotība. Atšķirībā no Zatlera partijas (ZRP) tā nav zaudējusi pozīcijas. Ja kādam nav skaidrs, kur slēpjas konkurenti, paskatieties uz ministriem, kuri sāk pārliecinoši dominēt publiskajā telpā. Lūk, tur arī meklējami jaunie premjeri – kabinetā, kuru vada Dombrovskis.

M. B.: – Ir jau vēl tie mūžīgie bruņuvilcieni, kuri stāv uz rezerves sliedēm, piemēram, Inguna Sudraba... Ik pa brīdim no tendera tiek piemestas oglītes, un tad atskan tāds impozants – pššš! Tikko pieteicās Repše, tā Sudraba uzreiz –pššš! – «viņa darbības stils nav bijis godīgs un atbildīgs».

– Marsieši mums atdevuši atpakaļ Zemes dēlu Einaru. Viņš atgriezies, lai atkal strādātu savas planētas labā. Bet, ja nopietni, skaidrs, ka Repši kāds uzrunājis. Tāpat kā Ingunu Sudrabu savulaik Valdis Zatlers, sakot: man vajag jūsu seju... Redzot, kādi pavadoņi Repšem apkārt, skaidrs, ka viņam būs jādod sava seja t. s. politiskajiem otkatiem*. Parādu Repšem tik daudz, ka normāls cilvēks jau sen būtu nošāvies... Lūk, tas ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc notikusi Einara Repšes politiskā reinkarnācija.

A. K.: – Vara kā āķis ir lūpā, tā nelaiž vaļā. Lai kā Repše centās izrauties no politikas, nekur tālu netika. Tikko parādījās piemērots konteksts, viņš atrada iekšēju attaisnojumu, lai atgrieztos un turpinātu glābt valsti un nāciju. Tomēr tas nav stāsts par Repši, bet gan par cilvēkiem, kuri viņam apkārt. Vairāk vai mazāk, bet visi ir saistīti ar Vienotību. Īpaši Edgars Jaunups un Ainārs Ščipčinskis, kuri līdz šim sekmīgi veidojuši partijas kampaņas un Dombrovska tēlu.

M. B.: – Ļaujiet Dombrovskim strādāt! Tas ir šo cilvēku izdomāts sauklis. Es tikai vēl būtu pielicis klāt: ļaujiet Zatleram runāt!

A. K.: – Šie cilvēki ir pierādījuši, ka šo to saprot no polittehnoloģijas un spēj dabūt lietas gatavas. Acīmredzot viņiem ir kārtējais punktieris par to, kas jādara. Jaunāko laiku Latvijas politika pierādījusi, ka partiju grupējumos valda nepastāvība un labilitāte. Ja skatāmies šādā aspektā, pieņemot, ka Vienotībā ir cilvēki, kuri redz mazliet dziļāk un plašāk, tad viņiem ir puslīdz skaidrs, ka pēc gadiem trim četriem diez vai tāda Vienotība pastāvēs. Pienāks brīdis, kad viss haotiski bruks un juks pa šuvēm. Vienreiz šī etīde jau izspēlēta, kad Jaunais laiks sadalījās un atkal apvienojās. Šeku reku, atkal tie paši ļautiņi pie varas, sabiedrība nobalsojusi it kā par kaut ko jaunu, un visi ir apmierināti. Citiem vārdiem runājot: pastāvēs, kas pārvērtīsies.

– To var dabūt gatavu situācijā, ja neeksistē ideoloģija.

M. B.: – Es pārvarēju savu riebumu un vienu piektdienas vakaru skatījos 100. pantu. Jo vairāk skatījos, jo vairāk iepatikās... Atklāju virkni interesantu lietu. Piemēram, cik ļoti sirsnīgi pat tāds cilvēks kā Olafs Berķis atkārtoja stāstus par labējo ideoloģiju (toreiz viņš publiski sarunāja vairāk nekā visā savā iepriekšējā mūžā). Berķis runāja makten punktīgi, gluži kā no Vikipēdijas. Arī Repše vismaz reizes 27 ieminējās par labējiem, kaut arī, būdams finanšu ministrs, darbojās kā īstens kreisais.

F. R.: – Bezcerīgi runāt par ideoloģijas trūkumu. Trakākais, ka politisko ideju nav. Palasot, ko biedrība Latvijas attīstībai ir prezentējusi, skaidrs, ka uz tā partiju neuzbūvēsi. Tēzi atbalstīsim uzņēmējus un uzņēmējdarbību, saka Repše, kurš kā neviens cits ir čakarējis uzņēmējus... Situācijā, kad valda totāls ideju trūkums, katrs, kam nav slinkums, var postulēt savu konservatīvismu, labējumu vai kreisumu. Pilnīgi vienalga, ko. Galvenais apsolīt, ka mīlēs pensionārus. Jā, un noteikti atbalstīs uzņēmējdarbību!

M. B.: – Tas ir kā mārketingā – tu izstaigā veikalus un konstatē, ka nav trauku mazgājamā līdzekļa ar ananasu smaržu. Ar ābolu, bumbieru, vijolīšu un visu citu ir, bet ar ananāsu – nav. A, nu, ka ražošu es tagad ar ananasu smaržu! (Tieši tā savulaik startēja Aigars Štokenbergs, miljonārs, nekustamā īpašuma spekulants: – es par progresīvo nodokli, es par pensijām un pensionāriem! Žņaugs tik nost tos bagātos, kamēr vien slapja vieta paliks!) Acīmredzot daži polittehnologi ir apstaigājuši veikalus un konstatējuši, ka sadzīves ķīmijas nodaļā nav mazgāšanas līdzekļa ar ananasu smaržu... Skatījos toreiz 100. panta preses klubu un neticēju savām acīm. Pēc tam pārjautāju raidījuma dalībniekiem, un viņi apliecināja: jā, kopš ministrēšanas laikiem Repše patiešām ir ļoti mainījies. Viņš ar visiem sveicinājies, centies jokot...

F. R.: – Repše tik ilgi nodarbojies ar mākslīgā intelekta radīšanu, ka varbūt tagad viņam viss cilvēciskais vairs nav svešs.

M. B.: – Neticu, ka tādā vecumā cilvēks var mainīties. Drīzāk Repše ir trenēts. Tad tas nozīmē, ka ir cilvēki, kas zina, kā trenēt, un ir cilvēki, kas var apmaksāt šos personālos trenerus. Viss notiek klasiskā mārketinga stilā. Jautājums tikai: vai kādam vajag to – ar ananasu smaržu...

A. K.: – Ja skatāmies aptauju datus, kad Repše aizgāja no aktīvās politikas, popularitātes reitingi bija ierindojuši viņu drūmāko antivaroņu kategorijā. Vēl pirms gadiem diviem Repše nebija politiķis, kura dēļ cilvēki ņemtu balsošanas biļetenus.

F. R.: – Domāju, ka polittehnologu punktieris ir saistīts ar Vienotības metamorfozēm. Vienotība ir sasniegusi savu apogeju. Tāpat kā citas partijas līdzīgā situācijā, tā kļūst aroganta, sāk defragmentēties, politiķi uzpūšas kā baloni. Tā notika ar Latvijas ceļu, TP, ar Šleseru. Iekšējās konkurences trūkums noved līdz stāvoklim – kā mani var neievēlēt?! Var. Iespējams, šis ir manevrs, kā revitalizēt Vienotību; kaut kas līdzīgs līdakas ielaišanai slinku, pārbarotu karpu dīķī.

M. B.: – Man tas maksātāju saraksts šķiet drusku īpatnējs... Protams, viņi visi ir Vienotības sponsori, taču raksturīgākais, ka viņi ir t. s. antilembergisti, Lemberga oponenti. Viņi nav mierā ar to, par ko Vienotībai maksājuši iepriekš. Daži gaļas kontrabandisti dzīvo ļoti labi, bet šie, lūk, nav dabūjuši gaidīto. Viņus neapmierina esošais izkārtojums. Repše gan teicis, ka nauda viņu neinteresē. Skaidrs, ka neinteresē, jo tās nav. Lai par naudu interesējas tie, kas viņam aizdevuši. Situācija ir analoga ar izmangotu desmitnieku. Ja ceineri patapinājis kolēģis, tad pastāv cerība to atgūt nākamajā algas dienā; bet, ja to neprātīgi esi aizdevis kaimiņu dzērājam, no kura pat kapeiku atpakaļ nedabūsi, tad nauda jāatgūst savādāk. Piemēram, liekot to atstrādāt, sētu krāsojot vai ābelītes balsinot. Pavasaris klāt, un Repše balsina ābelītes Belokoņa dārzā.

– Osipova un Lindermana politfīlija. Iespējams, šī mīlestība uz politiku radīs kādu pēcnācēju. Proti, jaunu ekstrēmi nacionālu partiju.

F. R.: – Sāksim ar to, ka nevienam no viņiem nav pilsonības.

– Dabūs. Osipovs cītīgi mācoties latviešu valodu.

F. R.: – Šiem džentlmeņiem pilsonības nav un nebūs. Par valsts līmeņa politiku viņi var pat nesapņot. Kas attiecas uz partiju, tai niša ir brīva – atsvabinājās, kad SC aprija PCTVL. Tā vietā, lai turētu viņu pie dzīvības kā mazu vaukšķošu sunīti, kuru vienmēr var izraut no kabatas, pagrūžot sev priekšā (sak`, re – re, kur ir tas asinssuns!), ņēma to un nosukāja.

M. B.: – SC ļoti ilgi un rūpīgi veidoja savus reitingus, demonstrējot, ka ir pieejama, eiropeiska organizācija. Ļaudis pamazām sāka viņiem ticēt. Tajā brīdī, kad Nacionālā apvienība kašāja parakstus par mācību valodas izmaiņām krievu skolās, SC vēl uzmanīgi lavierēja. Taču, kad Lindermans tuvojās referendumam, viņi norāvās. Pietrūka izturības. SC līderi izdarīja vismuļķīgāko, ko vien kāds politiķis var izdarīt, – sāka lasīt socioloģiskos datus, cenšoties iztapt vēlētājiem. Taču politikā ir viena aksioma: tikko sāc populistiski pielišķēties elektorātam, pēc gadiem diviem jau esi līķis.

A. K.: – Nevis analizēja socioloģiju, bet verdziski sekoja tās datiem.

– SC iztaisīja falšstartu. Iespējams, pēc laika pacietība būtu vainagojusies ar nokļūšanu valdībā. Nu, labi, zaudētu tos nulle komats štrunta procentus Lindermana tiesas...

F. R.: – Neko viņi tur nezaudētu! Osipovs bez SC iesaistīšanās nesavāktu vajadzīgo skaitu parakstu referendumam.

– Toties latvieši būtu dāsni novērtējuši Ušakova neiesaistīšanos referenduma procesā.

A. K.: – Ja arī kādu daļu vēlētāju zaudētu, tas, ko viņi būtu dabūjuši latviskajā flangā, desmitkārtīgi atsvērtu zaudējumu krieviskajā elektorātā. Latvieši tajā brīdī būtu gatavi aizmirst daudzas lietas, kas viņiem nepatika. Nākamās vēlēšanas tik lielā mērā varēja būt viņu, ka nemaz nebrīnītos, ja SC nāktos veidot koalīciju...

M. B.: – Ja SC būtu paņēmis pretēju pozīciju referendumā, tas kļūtu ļoti akceptējams varai. Plus vēl Ušakovs kā eiropeiska paskata politiķis, bez liekā svara (kam ir liela nozīme televīzijas laikmetā) – nu, ko gan vēl politikā vajag?

– Pagājušajā sestdienā sabiedriskā organizācija Gods kalpot Rīgai! pārtapa politiskā partijā. Viens no tās līderiem ir Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Vai politiskās sēklas donors, atvainojiet, ir Ainārs Šlesers? Jebšu Ameriks izmanto brīvo nišu un mobilizē AŠ–2 sponsorus? Kāds iemesls, lai rastos šāds veidojums?

A. K.: – Iemesls ir pašvaldību vēlēšanas, kas nav vairs aiz kalniem. Ir grupa cilvēku, kuras vecā partijiskā čaula ir sabrukusi, bet bez varas viņi nekādi nevar. Tagad tie improvizē un meklē iespējas, kā sevi saglabāt. Man šķiet, viegli tas nebūs, jo trūkst nepieciešamā svaiguma. Viss jau kaut kur redzēts.

– Viņu misija būs kļūt par komponenti valdošajai koalīcijai un cieši piezīsties SC.

M. B.: – Salīdzinājumam: tu nevari startēt rallijā, ja nav automašīnas. Mersis ir sadauzīts, bet kaut kādu braucamo vajag. Gribi piedalīties, jāsavāc naudiņa un jānopērk kaut kas cits. Tagad būs Amerika vārdā nosauktais zaporožecs ar divām Bilstein štangām. Mērķis ir racionāls.

F. R.: – Mērķis ir racionāls, bet kur ir ideja?!

M. B.: – Nav saredzamas arī jaunas sejas. Partija ar 1,0 cilvēku priekšgalā var izstartēt veiksmīgi, ja līderis ir unikāla zvaigzne. Vajadzīgi vismaz pieci, septiņi, divpadsmit cilvēki, lai izskatītos kaut cik nopietni. Jo līderim mazāka harisma, jo lielākam un stabilākam jābūt otrajam ešelonam, kurš var strādāt kampaņai. Ja partijā ir tieši 1,0 līderu (kā Repše vai Ameriks), tas nav iespējams. Nevar vienlaikus būt radio, televīzijā, bērnunamā un vecļaužu patversmēs memmītēm galviņas glaudīt. Taču tas ir jādara, jo pieder pie politiskā žanra.

– Vai vērts runāt par zaļzemniekiem? Visticamāk, ka līdz nākamajām vēlēšanām ZZS atradīsies anabiozes stāvoklī.

F. R.: – Dombrovskim ZZS ir vajadzīga, lai Zatlers neaizmirstu, kurš Saeimā ir īstais saimnieks; ka ZRP var droši doties uz izeju, ja tiem kaut kas koalīcijā nepatīk. Vienmēr būs ar ko viņus aizvietot.

A. K.: – Turklāt jāņem vērā, ka, neskatoties uz skaļo antioligarhu kampaņu, zemnieku popularitāte nav sabrukusi. Viņi vēl arvien apdraud pie varas esošos. Nolikta pie valdības galda, ZZS ir mazāk bīstama, nekā atrodoties striktā opozīcijā.

M. B.: – Visas tās oligarhu dedzināšanas un līķu laišanas pa upi lejā zemnieki ir spoži pārcietuši. Uz šā fona viņi pat tīri braši spārdās. Lielākā pretruna ir iebūvēta ZZS iekšienē. Proti, ideoloģiskajā kombinācijā – zemnieki plus zaļie. Atvainojiet, nafig gan kādam zemniekam būtu vajadzīgi balto pūču liegumi viņa mežā? A zaļajiem – dod tikai iespēju paskaitīt pūcītes vai kukainīšus... Lielāka prieka vairs nevar būt, kā svešā zemē atrast koši raibo skudrulīti vai kādu ausaino bizbizmārīti, lai aizliegtu braukt pa pļavu ar tikko nopirkto traktoru. Lūk, tā varētu būt zaļzemnieku lielākā problēma!

– Zatlerpartijas nākotne. Jūsu prognozes.

M. B.: – Par aizgājējiem tikai labu, vai neko.

F. R.: – Jāatzīst, ka ministru sastāvs nav nemaz slikts. Ja Ķīlim izdotos izmest no darba 50 birokrātu un uzspridzināt ministriju, domāju, daudzi priecātos. Arī mūsu ārlietu ministrs Rinkēvičs pagaidām runā adekvāti. Grūtāka situācija ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru, taču viņš dievojas, ka teju, teju pa pastu saņemšot diplomu. Sprūdžs gaida paciņu ar MBA grādu... Arī ekonomikas ministrs paspējis sevi iezīmēt ar something special, īpaši labām angļu valodas zināšanām. Lieta nav bezcerīga. Vienīgā problēma Zatlers, kurš kaut kā jāaizdabū prom... Kamēr viņš personificēs partiju, aina būs bēdīga.