Jūrmalas tiesa atzinusi, ka 11.Saeimas deputāta kandidāts Harijs Ozols, kurš vēlēšanās startēja no "Vienotības" saraksta, nav apzināti slepeni sadarbojies ar bijušo LPSR Valsts drošības komiteju (VDK).
Savulaik teātra un kino aktiera izglītību ieguvušais Ozols aģentūrai BNS pastāstīja, ka VDK sarakstos nonācis nejauši. Būdams jaunietis, padomju laikā viņš izsaukts uz VDK pratināšanu, jo viņa mājas kāpņu telpā parādījies uzraksts "Sitiet krievus". Pēc viņa vārdiem, tā kā VDK statistikai bijuši vajadzīgi aģenti, izmeklētājs ar Ozola vārdu uzrakstījis kartīti, viņam to nezinot. Tā Ozolam bijusi vienīgā saistība ar VDK.
Prokurors savā atzinumā rakstījis, ka "lietā ir pilnīgi pierādīts, ka Harijs Ozols 80.gados sastāvējis VDK aģentu kategorijā ar segvārdu Uldis. Tomēr nebija iespējams savākt pierādījumus, kas ļautu izdarīt kategorisku secinājumu par viņa apzinātu slepenu sadarbību ar VDK. Pirmstiesas pārbaudes laikā nav gūti pierādījumi, kas apstiprinātu faktu, ka Harijs Ozols būtu bijis VDK informators". Prokurora atzinumu aģentūrai BNS citēja Ozols.
Ozols, turpinot citēt tiesas spriedumu, informēja, ka "liecinieks ‒ toreizējais VDK darbinieks ‒ tiesā paskaidrojis, ka, iespējams, lietā norādītajā laikā ir saņēmis ziņojumu, ka kāda nama kāpņu telpā parādījies antipolitisks uzraksts, un, noskaidrojot apstākļus, radušās aizdomas, ka to varēja izdarīt Harijs Ozols. Lai noskaidrotu apstākļus un veiktu profilaktiskās pārrunas, Ozols izsaukts uz VDK. Viņš pieņēmis no Ozola paskaidrojumu, kurā jaunietis kategoriski noliedzis, ka šo uzrakstu izpildījis, un nav zinājis, kas to varētubūt izdarījis. Izmeklētajam nebija nodoma vervēt Ozolu kā aģentu, jo viņš atstājis nenopietnu iespaidu un "mētājis muļķi"".
"Tikai pēc kāda laika, kad parādījusies nepieciešamība izpildīt vervēšanas plānu, izmeklētājs atcerējies par Ozolu un nolēmis noformēt Ozolu kā savervētu aģentu, kā arī izvēlējās viņam segvārdu Uldis. Par šādām darbībām Ozols nav zinājis, un Ozola darba lietā bija tikai izmeklētāja formāli uzturētie ziņojumi," teikts Ozola citētajā tiesas spriedumā.
Par to, vai vēlēšanu rezultāti būtu citi, ja nebūtu publiski izskanējis, ka varētu būt notikusi viņa sadarbošanās ar VDK, Ozolam ir grūti spriest. "Man to ir grūti pateikt. Arī sabiedrībai ir viedoklis ‒ ja cilvēks ir mākslinieks, viņam jāsēž uz skatuves un nekur nedrīkst līst, jo tāpat neko nesaprot," uzsvēra Ozols.
Lai arī no tuvākajiem apkārtējiem pārmetumus pēc ziņu publiskošanas par iespējamo sadarbību ar VDK Ozols nav saņēmis, šāda fakta parādīšanās publiskā telpā labu slavu nenesa, jo "neviens jau nelasa vārdu "iespējams", bet izlasa, ka sadarbojies ar VDK, līdz ar to šāds viedoklis tiek nostiprināts cilvēku galvās, un tad es varu stāstīt, ko es gribu".
Lai arī viņa vārds tika publiskots, Ozols par to negatavojas sūdzēties tiesai. Viņš gan uzskata, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai nevajadzēja nodot žurnālistiem informāciju, ka viņš varētu būt sadarbojies ar VDK, taču acīmredzot likums to viņiem neaizliedza.
Aģentūra BNS pērn augustā jau ziņoja, ka Centrālajā vēlēšanu komisijā saņemtie atzinumi no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra liecina, ka četri deputātu kandidāti varētu būt sadarbojušies ar Latvijas PSR Valsts drošības komiteju kā šā dienesta aģenti.
Likums viņiem neliedza kandidēt vēlēšanās.
Ozols vērsās prokuratūrā, kas ierosināja pārbaudes lietu. Tā veica pirmstiesas pārbaudi, kurā konstatēja, ka viņš nav apzināti sadarbojies ar VDK. Tad saskaņā ar likumu prokuratūra lietu nodeva tiesai, lai tā konstatētu, vai Ozols ir sadarbojies ar VDK vai nē.