Valsts prezidents: referendumu ignorēšu

Valsts prezidents Andris Bērziņš intervijā Neatkarīgajai par eirozonas nākotni, Krājbankas krahu, attieksmi pret valsts valodu un nākamā gada valsts budžetu.

– Vakar un šodien notiek nozīmīgs ES galotņu samits, kurā tiek lemts par eirozonas nākotni. Sakiet, kāds ir jūsu redzējums uz ES kā iespējamu federāciju, kur nacionālām valstīm tiek nozīmīgi mazināta ietekme uz to budžetiem, secīgi, arī uz visu valsts politiku? Vai Latvijai ir pieņemama federālisma tendenču pastiprināšanās?

– Manuprāt, Latvijai ir ļoti svarīgi eirozonu skaroši lēmumi, jo mūsu valsts valūta ir piesaistīta eiro. Šinī kontekstā mums ir ļoti svarīgi tiekties uz Māstrihtas kritēriju ievērošanu. Jo arī tajos plānos, kas iezīmējas eirozonas reformēšanā, problēmas un sankcijas var rasties tikai tām valstīm, kuras necenšas dzīvot Māstrihtas kritēriju ietvaros.

– Jums šķiet, ka šādi mehānismi – sodi un sankcijas pret valstīm, kas neievēro noteiktu budžeta disciplīnu – būs efektīvi?

– Ja šādu principu nepieņem, tad vienotas valūtas nevar būt. Tad tas ir jāatmet.

– Varbūt nevajag arī vienotu valūtu Eiropā?

– Mums kā mazai valstij – vienota Eiropas valūta ir noteikti nepieciešama. Lielas valstis var darīt, kā grib, tām kā lielām eksportētājvalstīm var būt izdevīga arī citāda situācija.

Vācijas kanclere Angela Merkele ir teikusi, ka tie, kas ir pievienojušies Eiropas Savienībai, piecdesmit gadu laikā ir dzīvojuši mierīgi. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais – miers. Pēc manas vizītes Afganistānā mana galvenā atziņa ir, ka miers ir pats svarīgākais. Ja tas ir, tad par visu pārējo var runāt un vienoties.

Noliegt Eiropas Savienību un tās sasniegumus nebūtu loģiski. Tās kopējās valūtas uzturēšana prasīs zināmus valstu brīvības ierobežojumus. Bet, ja grib šajā savienībā atrasties, tad ar to ir jārēķinās. Tas ir kompromiss starp brīvību un stabilitāti. Ja gribi būt stabils, tad tev ir mazāk brīvības.

– Tad jūs esat drošs par eiro nākotni?

– Jā.

Tas gan nenozīmē, ka Latvija 2014. gadā noteikti tiks uzņemta eirozonā. Bet par to, ka Latvijai jātiecas uz eirozonas prasību, Māstrihtas kritēriju ievērošanu, tas ir noteikti.

Man jāteic, ka Eiropā jau ir uzticības, nevis finanšu parādu krīze. Ja mēs paskatāmies uz Eiropas valstu parādiem, tie jau ir tikai par kapeiku lielāki, nekā bijuši iepriekš. Tie nav situācijas pasliktināšanās galvenais iemesls.

– Šodien mediķi protestē pie Saeimas ēkas pret 2012. gada budžetu. Ko jūs viņiem teiktu? Savulaik Saeimā visai cieši iestājāties, piemēram, par mazo lauku slimnīcu likteni.

– Mans aicinājums mediķiem ir savas nozares ietvaros skatīties, kur un kā tiek izmantoti līdzekļi. Manuprāt, algas ārstiem ir noteikti jānodrošina. Jo, ja nav cilvēku, ja tie nesaņem pienācīgu atalgojumu, tad tehniskais nodrošinājums kļūst bezjēdzīgs.

Būdams Saeimā, es iestājos par mazo slimnīcu saglabāšanu, jo tas ir arī būtiski reģionam un tā cilvēkiem. Ja, piemēram, Alūksnē nav slimnīcas, tad drīz vairs nebūs arī pašas Alūksnes, nebūs cilvēku, kas tur dzīvo. Nepareizas saimniekošanas sekas, vērtējot tikai rentabilitāti, var jau vērot ar dzelzceļa tīklu un pasažieru vilcienu maršrutu likvidēšanu. Kā Mazsalacā nav dzelzceļa, tā cilvēki pamazām šo vietu pamet.

Runājot par 2012. gada valsts budžetu, ir jāvērtē, cik reāls ir 2,5% ieņēmumu pieaugums. Ja tas ir reāls, tad veidosies pārpalikumi, kurus varēs novirzīt tām nozarēm, kurām trūkst līdzekļu.

– Jūs par šādu budžetu balsotu?

– Viss atkarīgs no tā, vai es būtu pozīcijā vai opozīcijā.

- Un kā jūs ieteiktu balsot, ja jums tiktu prasīts, Zaļo un zemnieku savienībai, jūsu kādreizējai frakcijai?

– Esot prezidenta amatā, es nevaru šādus ieteikumus sniegt, man jābūt objektīvam.

– Kā jūs vērtējat ZZS kā opozīciju? Solījās būt asa un konstruktīva, bet nu vismaz asumu nekādu nemana. Tāda diezgan ļengana.

– Man šķiet, ka līdz šim brīdim asa un konstruktīva nav bijusi neviena no Saeimā pārstāvētajām partijām. Neesmu jutis pietiekami aktīvu darbību. Budžets būs pirmais pārbaudījums, pēc kura varēs novērtēt pozīcijas un opozīcijas efektivitāti..

Par ZZS runājot, es domāju, ka šajā frakcijā ir pieredzējuši politiķi, bijušie ministri, un viņu iebildes pret budžetu, ja tādas būs, būs izsvērtas un loģiskas.

– Jūs bijāt visnotaļ skeptisks par esošo koalīciju, kas balstās arī uz Olšteina sešnieku. Faktiski, jums pat izrādījās taisnība, kad prognozējāt, ka uz Olšteinu nevar paļauties – pēdējie notikumi ar amata prasīšanu to apliecina. Jūs uzskatāt, ka šī koalīcija ir ilgtspējīga?

– Budžeta pieņemšanas process skaidrāk parādīs atbildi uz šo jautājumu par koalīcijas ilgtspēju. Par Olšteina sešnieku es savas domas neesmu mainījis – šos cilvēkus juridiski nekas nesaista un viņus nevar vērtēt kā politiski vienotu kopumu.

– Pieļaujat koalīcijas paplašināšanu?

– Esošā Saeima vēl nav sevi parādījusi. Pie šīs sarunas būtu jāatgriežas nākamās nedēļas otrajā pusē, kad budžets būs pieņemts un koalīcija būs sevi parādījusi kā stabilu vai nestabilu. Visu jau rāda praktiskie darbi. Ja darbi atbildīs vārdiem, tad koalīcija būs, ja nē – tad nebūs.

– Vai Saskaņas centrs ir sev aizvēris durvis uz pozīciju, atsevišķiem tās pārstāvjiem un Rīgas mēram Nilam Ušakovam parakstoties par krievu valodu kā otru valsts valodu?

– Es brīnos par daudzu politiķu tuvredzīgu pieeju daudzām lietām. Tiešām, šāda rīcība neveicina sabiedrības saliedēšanas procesu.

Lai gan, no otras puses, es arī lieku lielas cerības uz politiķiem, ka viņi paveiks savu darbu sabiedrības saliedēšanā. Sabiedrības saliedētības komisija, ar kuru es tikos, ir iezīmējusi savus uzdevumus, un vismaz tie deputāti, kas tajā piedalās, pauda apņēmību šo sabiedrības saliedētību veicināt. Politiķi ir vismaz gatavi diskutēt par šo jautājumu.

– Sabiedrība jūt šo politiķu diskusiju?

– Vēl jau ne. Bet ceru, ka sajutīs. Es piekrītu Saskaņas centra deputātam Vladimiram Reskājam, kurš piedalījās mūsu sarunā un uzsvēra, ka sabiedrībā situācija ir citādāka nekā politiskajā vidē. Būtībā saskaņa vairāk ir jāveicina politiskajā vidē. Ikdienas dzīvē cilvēki vienmēr ir sapratušies.

– Jūs, būdams prezidents, vēl kādreiz nosauktu Nilu Ušakovu par premjeru, ja izveidotos tāda situācija?

– Es domāju, ka viņam vēl ir krietni jāaug. Un sevi jāparāda arī no pozitīvās puses. Ja tiešām pienāks tāds brīdis, ka būs šāds vērtējums jāsniedz, tad būs jāskatās, kā cilvēks ir sevi parādījis, ko praktiski paveicis. Vērtējums būs objektīvs un nevis atkarīgs no viena faktora.

– Jūs skarbi reaģējāt uz savāktajiem parakstiem par referendumu, sakot, ka nebūsiet prezidents, ja krievu valoda būs otra valsts valoda. Kā jūs to domājāt?

– Kas Latvijā ir valstiskums? Teritorija un valoda. Ja nav valodas, nav Latvijas. Manuprāt, valoda ir pamats valstiskumam, nav iespējams tālāk būvēt Latviju bez latviešu valodas. Ja veidosies tāda situācija, ka nav iespējams saglabāt un nostiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, tad es varu uzskatīt, ka man nav izdevies veikt Valsts prezidenta darbu. Tad man amats jāatstāj.

– Vai referendumā par krievu valodas atzīšanu par otru valsts valodu uzskatāt par iespējamu piedalīties?

– Es esmu savu viedokli jau paudis – ka redzu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Es personīgi nesaskatu jēgu piedalīties šajā referendumā, jo tas paredz jautājumu par citas valodas atzīšanu par valsts valodu.

Turklāt, manuprāt, mums vispār ir jānovērtē svešvalodu lietojums Latvijā. Es neko negribu pārmest Ministru kabinetam, bet kādā valodā notiek sarunas, piemēram, ar starptautiskajiem aizdevējiem? Angļu. Bet tāda ir dzīves realitāte. 2015. gadā, kad Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts, viss notiks angļu valodā. Manuprāt, valsts pārvaldes līmenī varbūt vēl prevalē latviešu valoda, bet tā sāk nopietni atdot pozīcijas angļu valodai. Situācija vienalga veidojas tāda, ka mums agri vai vēlu prasīsies domāt par valodu lietojumu.

– Situācija prasīs domāt par oficiālas valodas statusu kādai svešvalodai?

– Jautājums par starpsaziņas valodu būs. Man kā cilvēkam, kas skolā mācījies vācu valodu, un vēl tagad katru dienu cenšos kaut ko palasīt vāciski, patiktu, ka Eiropā starpsaziņas valoda būtu vācu valoda, bet tā jau diez vai būs, jo vairākums orientējas uz angļu valodu. Bet jautājums par starpsaziņas valodu kļūs aizvien būtiskāks.

– Vai parakstu vākšanas procesā, aģitācijā par to saskatāt kādu Krievijas, ārēju ietekmi?

– Es uz šiem procesiem skatos savādāk. Visur pasaulē, ne tikai Latvijā, ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, priekšplānā nāk nacionālie jautājumi. Jo stabilāka būs ekonomiskā situācija, jo mazāk būs šādi sabiedrību šķeļošu jautājumu dienaskārtībā. Ekonomiskā stabilitāte arī nodrošinās cilvēku atgriešanos Latvijā, viņi saskatīs jēgu atgriezties.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"