Latvijas sabiedrība ir ārkārtīgi kritiska pret visu, kas saistās ar valsti, bet vienlaikus nesamērīgi vairāk kā citas sabiedrības sagaida, lai valsts tai dod, uzskata bijusī kultūras ministre Sarmīte Ēlerte ("Vienotība").
"Tā ir tāda zināma sabiedriska šizofrēnija," teica Ēlerte, komentējot negatīvo attieksmi daļā sabiedrības pret diskusijām, kas saistītas ar finansējumu kultūrai.
Viņasprāt, anonīmajos interneta komentāros paustās negācijas un neizpratne par to, kāpēc kultūrai vispār būtu jāpiešķir nauda, liecina par nācijas pašapziņas trūkumu.
"Tas liecina par nācijas pašapziņas trūkumu kādā ļaužu daļā un izjūtu "mēs esam mazi, nevērtīgi cilvēciņi, mums vajadzīga tikai maize un izpriecas". Daudzi Latvijā pašsaprotamas sajūtas līmenī nes nācijas pašcieņu, bet ir arī daudz tādu cilvēku, kas uzskata, ka valsts ir rīks, kura uzdevums ir nodrošināt vieglu dzīvi. Valsts uzdevums ir rūpēties arī par vieglo dzīvi, bet tas nav iemesls, kādēļ tika dibināta Latvijas valsts. Sociālas garantijas, darbu un izglītību piedāvā arī citur un citās valodās," uzsvēra Ēlerte.
"Šāda patērētāju filozofija ir arī mantojums no padomju laikiem, kas izsūcies cauri paaudzēm. (..) Domāju, ka šī attieksme pret kultūru – "dod man ēst, es gribu izklaidēties" – ir daļa no vājas nacionālās apziņas un vienlaikus postpadomju relikts," sacīja kādreizējā kultūras ministre.
