Intervija ar Kārli Daukštu: Putina autoritārā mobilizācija

Pirms pāris dienām NRA uz sarunu aicināja vēsturnieku, starptautisko attiecību speciālistu, profesoru Kārli Daukštu, lai viestu jelkādu skaidrību par to, kas notiek plašajā pasaulē, ar prātu neaptveramajā kaimiņvalstī Krievijā un Latvijas politikā.

– Pēc paziņojuma, ka Krievijas prezidents mainīšoties vietām ar premjeru, interneta portālos parādījās divdomīgi komentāri: nu ja – kādu brīdi Dmitrijs Medvedevs aplaimoja valsti, tagad esot Vladimira Putina kārta apmierināt savas tieksmes pēc varas... Prezidents šo svingošanu pamatoja, sacīdams, ka premjeram reitings esot lielāks nekā viņam. Visi prognozēja, ka Krievijas Valsts domes vēlēšanās Putina partija Vienotā Krievija (VK) dabūs vairākumu un tad arī tiktu paziņots nākamais prezidenta kandidāts, taču Medvedevs šo scenāriju izjauca. Jums ir nojausma, kāpēc?

– Man konkrētas atbildes nav, jautājumu ir vairāk. Viens no tiem: kas tik pēkšņi nobiedēja gan Putinu, gan Medvedevu, liekot viņiem sākt šo rokādi? Maiņa bija ieplānota, par to šaubu nav, taču kāpēc tik strauji, tieši partijas kongresa laikā? Skaidrs, ka Vienotajai Krievijai (Единая Россия) kā valdošajai partijai ir milzīgi administratīvie resursi un neierobežota piekļuve masu medijiem. Medvedeva pēkšņais paziņojums, sakot, ka viss jau izlemts, ka vēlēšanas faktiski neko nenozīmē, ka amati jau sadalīti, degradē partijas tēlu. Atklāti demonstrējot autoritārismu, neņemot vērā pat savas partijas kongresa iespējamo lēmumu, Putins un Medvedevs ļoti īpatnēji sevi parādīja pasaules politiskajai apritei.

Vēl daži jautājumi man joprojām ir neskaidri. Proti, ir acīmredzams, ka Putins veido spēcīgu, tālejošu politiku, ko balsta uz naftas un gāzes adatas, un Krievijas energoresursus izmanto politisku mērķu sasniegšanai. Putins saprot, ka autoritāram vadonim šo politiku īstenot ir daudz vieglāk, it sevišķi, ja ap viņu atrodas pavisam nedaudz grupējumu, kuri koncentrēti šajās nozarēs. Vai tāpēc viņš pastūma malā Medvedevu, kurš pret to iebilda? Putins to darīja apzināti, lai veidotu savu personificēto, autoritāro sistēmu, vai tas ir tikai īstermiņa lēmums, šā brīža vieglākais risinājums? Nevaru droši atbildēt.

– Kā jums šķiet – bija vai nebija tirgošanās par šo darījumu?

– Daļa politologu domā, ka sākumā tirgus nebija. Taču jau pēc gada Medvedevs sāka aktīvi kritizēt Putina patērniecisko energoresursu politiku, pieprasīdams diversificēt un modernizēt Krievijas rūpniecību. Izskatījās, ka prezidents nostājies pret premjeru. Varbūt kādu brīdi Medvedevs noticēja, ka viņš patiešām varēs īstenot INSOR (Jurgena institūta) izstrādāto pirmsvēlēšanu programmu, kurā ekonomikas sadaļa balstās uz četriem i – institūti, infrastruktūra, inovācijas un investīcijas. Šajā 120 soļu programmā pretī modernizācijai bija daudzas lietas, kas Putinam nepatika. Esmu pārliecināts, ka tagad gan vairs nekāda tirgošanās nenotiek. Visu izšķir Putina vēlmes.

– Intervijā ar Krievijas lielāko TV kanālu vadītājiem Medvedevs izskatījās dezorientēts, diskreditējies.

– Manuprāt, šis maiņas manevrs izskatījās ļoti nesolīds, pazemojošs. Prezidents faktiski saņēma spļāvienu sejā. Šaubos, vai Dmitrijs Medvedevs jūtas gandarīts. Pieļauju, viņam nebija citas izejas.

– Ko tad viņš tādu bija sadarījis?

– Medvedevs bija darījis to, ko Krievijā nevar atļauties neviens, pat prezidents: viņš pacēla roku pret aizsardzības resoru – noņēma no amatiem ģenerāļus, pulkvežus, rotēja viņus. Kaut arī Medvedevs skaitās armijas virspavēlnieks, viņš iejaucās ģenerālštāba kompetencē. (Jeļcins savulaik rīkojās pretēji – pirms vēlēšanām ieradās Tamaņas divīzijā un visiem pulkvežiem izdalīja ģenerāļa pakāpes.) Savas pēdējās dienas Krievijas aizsardzības ministra krēslā pavada Anatolijs Serdjukovs, jo ar viņu nav apmierināti daudzi militāristi. Tādā pašā situācijā ir Krievijas Federācijas transporta ministrs Igors Levitins, kā arī veselības un sociālās attīstības ministre Tatjana Goļikova.

– Septembra beigās tika atlaists pieredzējušais finanšu ministrs Aleksejs Kudrins. Politologs Modests Koļerovs ironizē: «Šis cilvēks [Kudrins] savā lielummānijas lēkmē dažas sekundes bija iedomājies, ka sastums kopā ar pierēm Putinu un Medvedevu, bet pēc tam Putins viņam teiks: būs jau labi, Ļoša, paliec! Es tevi mīlu.» Par ko liecina Kudrina atstādināšana?

– Patlaban Krievija ir superprezidentāla valsts. Jau Jeļcina laikā konstitūcija tika izveidota tāda, kas prezidentu faktiski iecēla cara statusā (viņš regulē, kas būs vai nebūs valdībā). Skaidrs, ka bez Kudrina, kurš perfekti pārvalda finanšu jomu, neiztiks. Nākamais recesijas vilnis tuvojas strauji... Putinam pragmatiski jāizvēlas, kurš ir spēcīgāks finansists – Medvedevs vai atstādinātais ministrs. Putins saprot, ka šādā situācijā viņam vieglāk sadarboties ar Kudrinu, nevis Medvedevu, kurš nav premjers pēc būtības. Medvedevs ir tipisks jurists, un, kā jau vienā intervijā pats atzinis – viņa sapnis ir kļūt par Krievijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāju.

– Vai tiešām Medvedevs piekritīs premjera amatam?

– Es uzskatu, ka politika bieži padara godīgus cilvēkus par neliešiem un nejēgām. Skatoties televīzijā uz Medvedevu, rodas iespaids, ka viņš, iespējams, ir lāga cilvēks, kas cerēja, ka politikā varēs palikt krietns.

Manuprāt, Medvedevs savā ziņā līdzinās mūsu ģeniālajam Zatleram, kurš arī negrib vai, precīzāk sakot – nevar būt premjerministrs, jo premjeram jāprot pārvaldīt ļoti sarežģītus valsts varas mehānismus. Ne viens, ne otrs no abiem nav šāda tipa cilvēks. Jā, cita lieta atrasties spīkera amatā, ar to gan Zatlers, gan Medvedevs tiks galā.

– Kā Putina atgriešanās ietekmēs demokrātiskos procesus Krievijā?

– Patlaban Putins veido politisko režīmu, ko dēvē par suverēno demokrātiju*.

– Kā to saprast? Demokrātija vai nu ir, vai nu nav.

– Jā, arī to savulaik kritizējis Dmitrijs Medvedevs. Ne velti ironizē: kāda starpība starp jēdzieniem demokrātija un suverēnā demokrātija? Atbilde: tāda pati kā starp krēslu un elektrisko krēslu. Tas, ko dara Putins, īstenojot šo suverēno demokrātiju, ir visnotaļ gudrs gājiens – viņš neliedz čirikaķ (čivināt). Putins ļauj runāt visu, ko grib, bet tikai ķēķī pie galda. Pastāv stingrs nosacījums: nečivināt ārā, uz ielas. Citādi kritika koncentrētos publiskajā telpā un tādējādi vērstos pret valdošo sistēmu. Šādi viņš nostiprina gan savu personisko varu, gan vienlaikus ļauj sabiedrībai izlaist tvaiku.

– Jāatzīmē, ka šī valsts vienmēr bijusi suverēns lielums, neformulējams un neprognozējams. Ne velti saka, ka māmuļu Krieviju ar prātu nesaprast. Vai tagad ir kaut kas mainījies? Kas – Krievija vai pasaule?

– Patlaban starptautiskajās attiecībās vērojamas divas paradigmas: pasaule virzās pa demokrātijas attīstības ceļu. Tā atteikusies no valsts dominējošās lomas un pāriet uz visas sabiedrības iesaisti valsts pārvaldē. Šo tendenci savulaik analizējusi arī Maikla Makfola [Michael Anthony McFaul, 1963] ekspertu grupa. Piebildīšu, ka ASV Nacionālās drošības padomes Krievijas un Eirāzijas reģiona direktors Makfols tiek dēvēts ne tikai par Krievijas jautājumu speciālistu, bet arī par oranžo revolūciju tehnologu. Vasaras beigās ASV prezidents Baraks Obama viņu nominējis par jauno vēstnieku Maskavā. Tātad savā slavenajā darbā Liberty Doctrine Makfols saka, ka sākusies globālā atmoda. Pēc viņa domām, pasaules attīstību bremzē valsts dominante, šķelšanās pēc ticības un piederības nacionalitātēm. Makfols uzskata, ka jāatmet valsts regulējošā tendence jeb totalitārā, autoritārā mobilizācija un visi rīcības līdzekļi jāatdod indivīdu rokās. Proti, cilvēks ar cilvēku veido savstarpējas sadarbības tīklu un tādējādi regulē attiecības sabiedrībā. Zīmīgs piemērs – ziņa, ka Intel nodrošinās Baltkrieviju ar vairākiem miljoniem datoru, kurus dalīs cilvēkiem bez maksas. Tas nozīmē, ka tiek gatavota bāze visaptverošām sociālā tīkla saitēm. Tā būs individuāla korelācija starp iedzīvotājiem, nevis partijām... Ideja nav jauna. To izteicis arī poļu sociologs, Līdsas universitātes emeritētais profesors Zigmunts Baumans [Zygmunt Bauman, 1925], kurš uzskata, ka pasaule sakarā ar globalizācijas procesiem un t.s. tīkla revolūcijām patlaban ieslīgst interregnum** jeb starpvaru periodā. Baumans uzsver, ka iestājas laika posms, kad vecais vēl nav galīgi pārstājis eksistēt, bet jaunais nav pilnībā iestājies. Šis interregnum ir būtisks elements starptautisko attiecību un tiesību veidošanā. Kaut arī kopumā globalizācijas procesi reducē nacionālas valsts nozīmi un tā zaudē savu subjektivitāti (finanšu jomā, noziedzības apkarošanā utt.), jārēķinās ar kādu svarīgu apstākli: ir valstis, kas starptautiskajās attiecībās savu dominanti saglabā. Viena ir Ķīna, bet otra – Krievija, kura kategoriski uzstāj, ka pasaulē joprojām darbojas Vestfālenes sistēmas*** izveidotā struktūra un principi. Proti, ka valstis var veidot dažādas koalīcijas, taču attiecības balstās uz spēku līdzsvaru.

Šo paradigmu iekšienē ir daudz dažādu teoriju, tai skaitā par valsts dominantes turpinājumu, ģeopolitisko haosu, ASV vadošās lomas noliegums un tml. 19. septembrī vienā no Korejas avīzēm parādījās slavenā poļu izcelsmes ASV politologa Zbigņeva Bžezinska raksts, kurā skaidri atklājas daudzas starptautiskās kopsakarības. (Starp citu, vistiešākajā veidā tās attiecas arī uz Latvijas iekšpolitiku.) Viens no galvenajiem secinājumiem – jāizbeidz jebkādi vēsturiskie strīdi starp valstīm. Bžezinskis kā pozitīvu piemēru min vēsturisko Vācijas un Francijas samierināšanos, kas ļāvusi veidot kopīgu Eiropas pamatu. Viņš saka, ka arī Krievijai un Vācijai patlaban ir iespēja nomierināt satraukto Austrumeiropu, mudinot valstis balstīties uz solidaritāti un reģionālo sadarbību. Var secināt, ka ASV šajā reģionā negrib sadursmes un mēģina noregulēt attiecības. Politologs uzskata, ka Krievija jāiesaista Eiropas problēmu risināšanā. Acīmredzot ASV vairs nevēlas uzņemties tēvišķo aizbildņa lomu un mudina pašiem sakārtot savas attiecības, arī Latvijā.

– Kā jūs izskaidrojat vēl ne tik seno Valda Zatlera uzstājību, ka koalīcijā jāaicina Saskaņas centrs (SC)?

– Pieļauju, ka šogad maijā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vadītāju sanāksmē Varšavā Zatlers varētu būt ticies ar Maiklu Makfolu. Varbūt toreiz viņš saņēma vēstījumu, ka jāveido vienota līnija ar šeit esošajiem Krievijas ekonomiskajiem spēkiem, jāsamazina nacionālās pretrunas un jāatrisina vēsturiskās pretenzijas. Iespējams, starp ASV un Krieviju ir noslēgts kompromiss attiecībā uz Baltijas valstīm. Proti, saglabājot politisko kontroli šeit, Amerikai nebūs iebildumu, ja Krievijai Baltijā ir īpašas ekonomiskās intereses. Pieļauju, ka tāpēc arī parādījās sadarbības priekšlikums ar SC. Makfols ir viens no tiem, kurš uzskata, ka Baltijas valstis ir ģeopolitisks poligons, kur izmēģināt jaunas stratēģijas un taktikas. Mērķis ir saglabāt ES kā ASV sabiedroto; vienlaikus izmantot Baltiju kā starpposmu Krievijas piesaistei, ņemot vērā tās sadarbību ar Ķīnu. Tā ir globāla konstelācija. Diemžēl mēs bieži vien skatāmies uz šeit notiekošajiem procesiem pārāk šauri un šabloniski.

– Kā jums šķiet, vai varam runāt par starptautisko ietekmes aģentu iespaidu uz koalīcijas veidošanas procesiem?

– Grūti teikt... Nevar noliegt, ka Vienotība un Dombrovskis ir guvis milzīgu atbalstu pēc Vācijas kancleres Angelas Merkeles pērnā gada vizītes Latvijā. Varam atzīmēt, ka Dombrovska rīcība patīk arī starptautiskajiem aizdevējiem. Esmu pārliecināts, ka arī Valdim Zatleram tika palūgts: lai nerastos liekas problēmas Eiropas pierobežā un NATO zonā, esi tik labs un noregulē attiecības ar SC.

– Izrādās, Zatlers, aicinot kompānijā SC, rīkojies altruistiski, par valsti domājot, nevis personisko ambīciju vadīts!

– Ziniet, es domāju, ka Valdis Zatlers ir ārkārtīgi nelaimīgs cilvēks. Jau Sokrāta Apoloģijā teikts, ka katrs labs kurpnieks savus panākumus zābaku taisīšanā spēj reducēt viedoklī, ka šīs iemaņas dod viņam iespēju vadīt arī polisu – šajā gadījumā valsti.

– Jūs domājat slaveno Krilova aforismu: Беда, коль пироги начнет печь сапож-ник, a сапоги тачать пирож-ник – nelaime, ja pīrāgus sāks cept kurpnieks, bet zābakus šūdināt beķeris?

– Pie mums diemžēl tā notiek. Īpaši politikā, kurā darbojas mūziķi vai sportisti. Zatlers ir medicīnas spīdeklis, ķirurgs ar zelta rokām, kuru negaidīti pierunāja kļūt par prezidentu. Laikam jau viņš iedomājās, ka politikā panākumus var gūt līdzīgā veidā.

– Līdz šim brīnumainā veidā viņam viss ir izdevies. Izskatās, ka arī turpmāk izdosies un Zatlers patiešām kļūs par pirmo visas tautas vēlētu prezidentu.

– Kad nāksies reāli rīkoties valsts pārvaldē, baidos, ka Zatleram nebūs vajadzīgās kapacitātes.

– Jūs spriežat kā loģiski domājošs cilvēks, kurš saprot, ka nespēj iziet cauri betona šķērslim, nesadragājot savu ķermeni. Savukārt iracionāls cilvēks pieiet pie šīs sienas un vienkārši iziet tai cauri – bez gudras spriedelēšanas par kaut kādiem fizikas likumiem.

– Zatlera komanda nav pat partija. Tā ir tikai projekts, kuram nav nekāda sakara ar ideoloģiju. Velkot paralēles ar Krieviju, Zatlera Reformu partiju (ZRP) var salīdzināt ar Medvedeva slaveno Skolkovas ieceri****. Tā ir iedoma, ka var ieguldīt milzu naudu megakompleksā un radīt, piemēram, jaunākās nanotehnoloģijas. Parasti zinātne aug nelielās laboratorijās, nevis no augšas, ar dekrētiem un lozungiem. Tas pats attiecas arī uz ZRP. Ne jau velti Zatlers baidījās ieiet reālpolitikā bez Vienotības. Līdzīgas problēmas ir SC, kuram arī intelektuālā potenciāla soliņš ir ļoti īss.

– Šajā piegājienā SC valdībā nebūs. Kā uz to reaģēs Krievija? Tuvojas vēlēšanas, un kā allaž būs vajadzīgs kāds ārējais ienaidnieks.

– Spriežot pēc sabiedriskās domas aptaujām, Baltijas valstis jau patlaban atrodas Krievijas ienaidnieku topa augšgalā. Kaut arī Latvija ir mazsvarīgs elements lielajā politiskajā spēlē, tomēr tai piemīt zināma katalizatora loma politisko spēku pozicionēšanās procesā. Redzam, ka Krievijā pastāv divu veidu uzskatu sistēma. Pirmo pārstāv prezidenta padomnieks Igors Jurgens un viņa vadītais Mūsdienu attīstības institūts – INSOR [Институт современного развития]. Otru modeli proponē NVS valstu institūta [Институт стран СНГ] direktors, Krievijas domes deputāts Konstantīns Zatuļins. Šajā institūtā strādā Baltijas valstu nodaļas vadītājs Mihails Aleksandrovs. Viņš nikni kritizē Igoru Jurgenu, ka tas, lūk, esot bremzējis SC tuvināšanos ar PCTVL, un tā vietā, lai veidotu dialogu ar latviešu sabiedrību, krieviem etniski jādominē ar savu valodu un kultūru. Skaidrs, ka, SC netiekot valdībā, Krievijas mediju telpu pāršalks antilatvisks vilnis.

– Atkal tiks pieņemtas ekonomiskās sankcijas kā 1998. gadā, kad tika bremzēts Latvijas preču eksports?

– Domāju, ka šoreiz tā nebūs, jo Krievija ir ieinteresēta caur Latviju iedarboties uz ES, realizēt dažādus projektus utt. Taču ir jautājumi, kas mani satrauc – satrauc kā vēsturnieku. Paredzu, ka strauji tiks degradēts Medvedeva liberālais mantojums, pie kura var pieskaitīt arī Cilvēktiesību padomes vadītāja Mihaila Fedotova vadīto destaļinizācijas komisiju. Pieļauju, ka būtiski pārveidos (vai vispār likvidēs) Latvijas un Krievijas Vēsturnieku komisiju. No tās mēs gaidījām svarīgu jautājumu pārskatīšanu, kas ļautu Krievijas sabiedrībai attālināties no staļiniskās domāšanas stereotipiem. Iespējams, komisijas sastāvā tiks iekļauti šovinistiski noskaņoti vēsturnieki – Aleksandrs Djukovs [savā blogā paudis vēlmi nogalināt d/f The Soviet Story režisoru un nodedzināt Latvijas vēstniecību], Natālija Naročņicka [f. Фонд исторической перспективы], jelgavnieks Viktors Guščins [Krievijas tautiešu kustības Latvijas centra vadītājs, apgalvo, ka krievi ir Latvijas pirmiedzīvotāji], un citi.

– Tad kāda jēga no šādas vēsturnieku komisijas?

– Mēs cerējām piekļūt arhīviem. No otras puses – arī mūsu pašu vēsturnieki no tā mazliet raustās. Tas ir gluži kā atvērt Pandoras lādi, kurā var atklāties tādas lietas, kas uzspridzinās nacionālo un sociālo mieru Latvijā. Piemēram, uzzinot, kas bija Krievijas aģents Ulmaņa valdībā, kāds bija viņa segvārds, ko viņš ziņoja... Runājot par vēstures interpretācijām, pieļauju, ka būs mēģinājumi aizvest pētniekus līdz pat tālajam 1721. gadam, lai nostiprinātu viedokli, ka Baltija nav vēsturiski piederīga Eiropai, bet gan Krievijai.

Iespējams, tiks pārskatīts 20. gadsimta sākuma periods (1917–1918), lai parādītu latviešu strēlnieku zvērības Krievijā, līdzdalību Ļeņina un Staļina noziegumos.

– Sakiet, vai kaut kas pozitīvi mainītos, ja SC būtu paņemts valdībā?

– Es saprotu, ka manis teiktais kādam nepatiks... Taču realitāti mēs nevaram vienā mirklī pārveidot. Latvijā dzīvo tūkstošiem cilvēku, kuri ir naturalizējušies, saņēmuši pilsoņu pasi un piedalījušies vēlēšanās. Ja šie ļaudis ir pilntiesīgi Latvijas pilsoņi, protams, viņi grib saņemt visas iespējas, ko šis statuss paredz. Ja ilgstoši lielai daļai pilsoņu nedodam iespēju ienākt varā, tas parāda valsts vājumu. SC pietuvošanās koalīcijai bija pirmais mēģinājums no sašķeltas divkopienu sabiedrības spert pirmo soli politiskas nācijas virzienā. Protams, laižot Saskaņu pie varas, nedrīkstētu pieļaut nekādus kompromisus svarīgākajos jautājumos – vēstures aspektu traktējumos, valsts valodas statusa maiņā vai naturalizācijas nosacījumu pārskatīšanā.

* SD koncepciju ieviesa politologs V. Tretjakovs (2005). Kremļa galvenais ideologs V. Surkovs tiek uzskatīts par termina popularizētāju. Terminu kritizējis intervijā D. Medvedevs (Эксперт, 2006). Politologs Edvards Lūkass (The Economist): «Komunisms ir miris, tā vietā nākusi «suverēnā demokrātija», spēcīgs paštaisnuma, nacionālisma un ksenofobijas kokteilis, kas stiprina Kremļa varu aiz robežām.»

**lat. – interregnum – varas vakuums, laika posmi monarhijas laikā, kad iepriekšējais rekss (monarhs) bija miris vai zaudējis troni, bet jauns tā vietā nebija nācis.

*** Vestfālenes sistēma veidojās pēc 1648. gada, kad bija noslēgts miers starp Eiropas valstīm pēc Trīsdesmit gadu kara, stimulējot nācijvalstu rašanos 19. gadsimtā.

**** Skolkovas tehnoloģiju parks – teritorija Piemaskavā, kur Medvedevs lolo sapni izveidot Silikona ielejas (ASV) ekvivalentu, inovāciju centru.

***

UZZIŅAI

• 24. septembrī valdošās partijas Vienotā Krievija kongresā līdzšinējais prezidents Dmitrijs Medvedevs lūdza premjeru un eksprezidentu Vladimiru Putinu atkal kandidēt prezidenta amatā nākamgad paredzētajās vēlēšanās.

• Krievijas Valsts domes vēlēšanas – 4. decembrī.

• Krievijas prezidenta vēlēšanas – 2012. gada 4. martā.