Jaunievēlētajam parlamentam smagā darbā būs jāpierāda, ka tai dāvātais uzticības kredīts ir bijis pamatots. Būtu vajadzīgi lēmumi, kuri ietekmētu arī pašu deputātu stāvokli.
Šodien Saeimas namā uz pirmo darba dienu pulcējas 11. Saeimas vēlēšanās ievēlētie tautas priekšstāvji. Atlaižot 10. Saeimu, kura katastrofāli bija zaudējusi uzticību, vēlētāji pauda savas cerības, ka nākamā Saeima tiešām spēs lauzt iesīkstējušās politiskās paražas. Vai tas viņiem izdosies – rādīs laiks.
Vissmagāk Saeimas darbā sākumā varētu iet tiem 34 deputātiem, kuri parlamentā nonākuši pirmo reizi. Saeimas darba specifiku, strādājot 10. parlamenta sasaukumā, iepazinuši 63 deputāti, bet trīs parlamentārieši Vidzemes bruņniecības nama gaiteņu paklājus min jau kopš 7. Saeimas.
«Šī Saeima ir neapskaužamā situācijā, jo dzīvojam ekonomiskās krīzes otrā viļņa priekšnojautās. Atkal būs jākonsolidē budžets. Bet pāri visam – parlamentāriešiem būs jāatgūst iedzīvotāju uzticība,» skaidro politisko norišu eksperts Arnis Lapiņš.
Viņš gan apšauba, ka šis parlamenta sasaukums spēs piepildīt uz tā liktās cerības, par ko liecina valdības veidošanā aizvadītais mēnesis un lielais nepieredzējušo deputātu skaits.
«Pirmām kārtām Saeima nav kļuvusi monolītāka – drīzāk otrādi, pat neraugoties uz to, ka politisko partiju frakciju skaits kļuvis mazāks. Arī pašas frakcijas ir neviendabīgas, kas draud ar deputātu klejošanu no vienas partijas uz citu, ko esam piedzīvojuši jau iepriekšējās Saeimās,» skaidro eksperts, kas politikā neuzticas cilvēkiem ar pieredzes trūkumu. «Mēs parasti nepriecājamies, ja operāciju mums taisa nepieredzējis ķirurgs vai noziegumu izmeklē jauns policists. Viņiem būs vajadzīgs daudz laika, līdz sapratīs, kas un kā jādara, turklāt izrādīsies, ka daļa no viņiem šim darbam vispār nav piemēroti,» skaidro A. Lapiņš.
Viņa skepsi apliecina fakts, ka īsi pirms 11. Saeimas pirmās sēdes seši Zatlera Reformu partijas biedri paziņojuši, ka pamet partijas rindas un jaunajā Saeimā veidos neatkarīgo deputātu grupu.
Savukārt sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš uzskata, ka parlamentāriešiem izrādītā uzticība būs jāattaisno, pieņemot lēmumus, kas tieši ietekmēs viņu stāvokli un, iespējams, pat labklājību. Viņš uzskata, ka pašreizējā iekārta sevi ir izsmēlusi un ir pienācis laiks būtiskām konstitucionālām reformām.
«Parlaments mums ir pirmais un centrālais valsts pārvaldes orgāns, kurš būtiski spēj ietekmēt valsts attīstību nākotnē. No šā skatpunkta vērtējot, man šķiet, ka jābūt ar abām acīm aklam, lai neredzētu, ka parlaments ar tā pilnvarām patiesībā nespēj sniegt tādus rezultātus, kādus vēlas lielākā daļa sabiedrības. Līdz ar to, manuprāt, nevar nesaskatīt, ka nepieciešama nopietna konstitucionālā reforma, kas sevī ietver arī parlamentu,» saka A. Kaktiņš, kurš atbalsta Valda Zatlera iniciatīvu par tautas vēlētu prezidentu.
Jaunajam parlamentam A. Kaktiņš novēlēja nezaudēt vēlēšanos strādāt valsts un tās iedzīvotāju labā un neieslīgt pašapmierinātībā, kuru varētu radīt apziņa, ka ievēlēšana Saeimā pati par sevi ir bijis mērķis, kas nu ir sasniegts.
«Viņiem nevajadzētu pīt savas intrigas, jāspēj paskatīties pāri savam personiskajam komfortam, jāsaskata, ka reforma nepieciešama. Ir jābūt lielai pilsoniskai drosmei un valstiskam skatījumam. Viņiem vajadzētu pārkāpt pašiem pāri savām interesēm,» novēlēja sociologs, kas prognozēja, ka jaunajiem parlamentāriešiem būs vajadzīgs laiks, lai pierastu pie jaunās kārtības un veicamajiem darbiem.
Cits redzējums ir polittehnologam Jurģim Liepniekam, kurš uzskata, ka Saeimas darbā nav nepieciešama īpaša pieredze, bet īpaši uzsver jaunajai Saeimai piešķirto sabiedrības uzticības kredītu, kas nu jāatpelna darbos.
«Skaidrs, ka sabiedrība joprojām dzīvo cerībās, ka politikā ir iespējams kaut ko mainīt, un ir svarīgi nelikt sabiedrībai vilties, jo katra vilšanās, kuru sabiedrība pārdzīvo, katra jauna reize, kurā sabiedrība viļas savos priekšstāvjos un reizē arī savā spējā izvēlēties tos, rada dziļu, fundamentālu neticību valstij un pašiem. Tas ilgtermiņā ir ārkārtīgi bīstami, jo visas emigrācijas un nodokļu nemaksāšanas problēmas, nicinājums pret valsti rodas no tā – no pieaugošās fundamentālās neticības sev un valstij,» uzskata J. Liepnieks.