Partijām jāizlemj pašām, ar ko iet koalīcijā

Valsts prezidentam Andrim Bērziņam nevajadzētu ļauties koalīcijas kodolu veidojošo partiju vēlmei trešā valdības partnera nominēšanu uzticēt viņam, uzskata politologi.

Kopš Saeimas vēlēšanām, kurās uzvaru svinēja Saskaņas centrs, pagājušas desmit dienas, taču par koalīcijas kodolu veidojošām uzskatītās Zatlera Reformu partija (ZRP) un Vienotība joprojām nav sadūšojušās nosaukt politisko spēku, kurš kļūs par trešo partneri. Publiskajā telpā Vienotība apgalvo, ka koalīcijas partnera izvēli izdarīs pašas partijas un Valsts prezidentam tikai atliks pieņemt vai noraidīt piedāvājumu. ZRP savā retorikā ir daudz nekonkrētāka.

Šī vilcināšanās un politiķu paustais kuluāru sarunās liek domāt, ka ne ZRP, ne Vienotība nevēlas uzņemties atbildību par trešā partnera nosaukšanu, jo vairāk tādēļ, ka aizvien populārāka kļūst ideja par Saskaņas centra (SC) pielaišanu pie valsts grožiem. «Prezidenta uzstādījums ir tāds, ka partijām pašām ar to jātiek galā. No partiju viedokļa būtu ļoti izdevīgi ļaut prezidentam nosaukt trešo partneri, jo jebkuru neveiksmju gadījumā būs ļoti laba iespēja vainot prezidentu. Tas būtu elegants veids jebkurās koalīcijas neveiksmēs norādīt, ka prezidents mums devis norādījumus,» saka politoloģe Iveta Reinholde.

Viņa gan uzskata, ka pagaidām nav pamata uztraukties par lēnīgo koalīcijas veidošanos, jo pašu partiju un prezidenta sarunām paredzētās desmit dienas vēl nav pagājušas, bet pirmā tikšanās ar prezidentu ZRP un Vienotībai paredzēta trešdien. Tomēr viņa arī pieļauj, ka prezidents varētu aktīvāk iesaistīties koalīcijas veidošanā, ja partijas pašas nespēs vienoties pietiekami ātri. «Pašam prezidentam jāizlemj, kāda būs viņa pozīcija,» piebilst politoloģe.

Arī politologs Andris Sprūds uzskata, ka politiskajām partijām pašām jāpieņem lēmums par trešo koalīcijas partneri. «Prezidents ir valsts galva, un prezidentam ir zināma politiskā iniciatīva rokās, bet ne jau prezidents balsos par koalīciju,» saka politologs. Viņš gan atzīst, ka partijas ar katru vēlēšanu dienu kļūst aizvien atšķirīgākas savās interesēs un koalīcijas veidošana tiek vilkta garumā. «ZRP ir diezgan eklektikas ar daudziem dažādiem viedokļiem. Minimālais vienojošais lielums bija cīņa ar oligarhiem, tagad parādās citi uzstādījumi,» tā A. Sprūds.

Politologs ir pārliecināts, ka ZRP ir jāsadūšojas un, nosaucot trešo koalīcijas partneri, jāliek lietā vēlēšanās iegūtā zelta akcija. «Tam vajadzētu tā notikt, jo, velkot šo procesu garumā, situācija kļūst politiski aizvien neveiklāka. Tas varētu kompromitēt amata vērtības,» uzskata A. Sprūds.

Arī politologs Juris Rozenvalds saskatījis pazīmes, kas liecina par partiju vēlmi novelt atbildību par trešā koalīcijas partnera izvēli uz prezidenta pleciem.

«Situācijas sarežģītība koalīcijas izveidē nav meklējama tikai sociālekonomiskajā politikā un attiecībās ar starptautiskajiem kreditoriem. Tas ir arī jautājums par attiecībām ar kopienām. Ja tiek izveidots viens no reālajiem koalīcijas variantiem, kurā jau esošajam kodolam tiek pievienota Nacionālā apvienība, tas būtu skaidrs signāls, ka latviešu politiķi vēlas turpināt strādāt vecās sliedēs, un ievērojama sabiedrības daļa joprojām ir atstumta no piedalīšanās valsts pārvaldē,» saka politologs un atgādina, ka Rietumu sabiedrotie aicinājuši Latviju izveidot pēc iespējas plašāku koalīciju un tas, viņaprāt, nozīmē, SC piesaistīšanu.

Tāpēc J. Rozenvalds uzskata, ka A. Bērziņam vajadzētu aktīvāk piedalīties koalīcijas izveidē, lai Latvija neturpinātu vienas etniskās kopienas ietvaros realizētu politiku.