Sarunas par koalīcijas veidošanu rit pilnā sparā. Ir iezīmējusies galvenā intriga: kas būs valdībā?
Vai ieejas biļeti valsts pārvaldībā saņems lielākā Saeimas frakcija – Saskaņas centrs (SC) – vai Nacionālā apvienība? Kopā ar parlamenta veterānu, politisko alegoriju lielmeistaru Kārli Leiškalnu un sociologu Aigaru Freimani (Latvijas fakti) meklēsim atbildes uz galveno jautājumu: ir vai nav jauns sākums, bija vai nebija vērts?
– Kādus pārsteigumus sagādājuši vēlēšanu rezultāti?
K. Leiškalns: – Plus mīnus dažu balsu robežās viss tika prognozēts jau iepriekš. Iespējams, izteiksmīgie ziņojumi visas dienas garumā par exit poll jeb tikko nobalsojušo pilsoņu izvēli (kas liecinot par milzīgo krievu pārspēku) mobilizēja ne tikai nacionālradikālo latviešu elektorātu, bet arī daudz mērenākos vēlētājus. Lai novērstu iedomātās briesmas, pie vēlēšanu iecirkņiem, īpaši vakarā, izveidojās pat garas rindas. Varbūt tāpēc dažas balsis vairāk ieguva Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK.
– Kurš ir šo vēlēšanu uzvarētājs de facto?
K. L.: – Lai nesacītu bēdīgo frāzi, ka uzvarētāja nav, teikšu: Vienotība un tajā ietilpstošais Jaunā laika kodols. Iepriekš tas neapšaubāmi bija zaudētājs. Vienotībai tomēr izdevās atkarot lielu daļu elektorāta, kas Saeimas atlaišanas eiforijā bija aizrikšojis līdzi Zatlera baltajam zirgam.
A. Freimanis: – Vēlēšanas beidzas, kad ir sastiķēta koalīcija. Tikai tad var ieraudzīt īsteno uzvarētāju.
– Kurš ir lielākais zaudētājs?
K. L.: – Daļēji Zatlera Reformu partija (ZRP), jo esmu pārliecināts, ka tā cerēja vismaz uz 40, mazākais uz 35 mandātiem Saeimā.
A. F.: – Plusošanas un svītrošanas drāma vissmagāk skārusi tieši Vienotību. Tā atspoguļo partijas tapšanas grūtības, pieļautās kļūdas kadru politikā un muļķīgo piekāpšanos dažu cilvēku ambīcijām. Šis misēkļu pārstāsts uzskatāmi redzams jaunievēlēto deputātu sarakstā. Vienotība ir nonākusi potenciālo varas partiju atkarībā un nav vairs pirmā spēlētāja, kas savā paspārnē var bīdīt kauliņus, kā to darīja pagājušajā reizē. ZRP mēģina izraut iniciatīvu no Vienotības rokām.
– Kuram pieder zelta akcija? Iepriekšējā reizē to ieguva zaļzemnieki.
A. F.: – Šī zelta akcija var būt rokās gan SC, gan Nacionālajai apvienībai.
– Tā nepieder Vienotībai, bez kuras ZRP ir kā akls kucēns valdībā?
A. F.: – Ne gluži... Kaut gan, kā jau teicu, tā pēkšņi var nonākt pat ZZS rokās, ja kāds no lielajiem spēlētājiem izdomā pārkāpt pāri pašu savilktajām sarkanajām līnijām, karodziņiem vai izbāztajiem lāčiem. Šī politiskā ķēmošanās agri vai vēlu beidzas.
K. L.: – Protams, ZZS nodēvēšana par oligarhu pakalpiņiem un izslēgšana no pārstāvniecības valdībā ir politiska ķēmošanās.
– Kāpēc ķēmošanās? Laba humora izjūta! Pats taču slavēji šo Zatlera īpašību, «tāda cilvēka humora sajūtu, kurš ik pa brīdim nogriež kādu kāju».
K. L.: –Tas vairs nav nekāds humors, bet gan neizpratne par to, kas ir parlaments un parlamentārā pārstāvniecība. Visu laiku 10. Saeimai tiek pārmesta mistiska tiesiskuma neievērošana. Vai tiesiskuma pārkāpums bija Andreja Judina neievēlēšana Augstākajā tiesā? Bet tas taču notika likumos noteiktajā kārtībā! Vai priekšlikums, kaut arī mutatis mutandis*, ir tiesiskuma pārkāpums? Arī tas bija iesniegts likumā paredzētajā kārtībā, izskatīts atklātā parlamenta sēdē, argumentējot no abām pusēm. Pēc būtības parlaments nav spējīgs uz prettiesiskiem lēmumiem, jā, reizēm varbūt uz tiesiski analfabētiskiem.
– Kādi ir argumenti PAR un PRET Saskaņas centru vai Nacionālo apvienību koalīcijā?
A. F.: – Saskaņas centrs ir pamatīgs, varu nogaidījies spēks, kurš alkst politiskās emancipācijas. Par to balsojusi liela daļa likumīgi atzītu valsts pilsoņu. Tas ir redzamākais arguments, kuru neviens vairs nenoliedz. Iebildumi saistās ar ideoloģisku argumentāciju. Tagad to skandina tie, kuri iepriekš ar putām uz lūpām slavināja Zatlera grandiozo lēmumu un neticamo laimi, kas mūs piemeklēs 17. septembrī. Tagad viņi saka, ka Saskaņa ir galēji kreisa partija, kuras mērķis ir pievilināt latviešu vēlētāju. Atzīmēšu, ka jau otrajā dienā pēc vēlēšanām Andrejs Klementjevs uzņēma atpakaļgaitu, uzskaitot jautājumus, kuros SC ir gatavs piekāpties liberālajai ZRP. Izskatās, ka SC jau rok savu kreiso programmu nost, jo drīz tā sāks ost. Tieši tāpēc šis ir visnedzīvākais pretarguments. Daudz reālāks ir jautājums: kā partnerību ar SC savam vēlētājam izskaidros ZRP un Vienotība?
– Ar kopīgu cīņa pret oligarhiem, jaunas politikas sākumu.
A. F.: – Kā man tās spēlītes pieriebušās... SC vēlētājs uz oligarhu tēmu skatās kā uz eksotisku norisi latviskajā vidē. Esmu pārliecināts – šai elektorāta daļai nerastos nekādas sāpes, ja SC strādātu kopā ar zaļzemniekiem. Aptaujas rāda, ka trešajai daļai ZZS vēlētāju otra izvēle ir SC, bet Saskaņas centra elektorātam otra izvēle ir zemnieki. Viņiem patīk Aivars Lembergs kā cilvēks, kas spēj pietiekami triviāliem, reizēm pat vulgāriem paņēmieniem apiet etnisko problemātiku, ko visi citi tirina rokās kā karstu kartupeli.
– Kāds būtu vājākais koalīcijas modelis?
K. L.: – Nevaru iedomāties, ka valdību veidotu tikai ZRP un SC – abi bez pieredzes, bez jebkāda lojalitātes resursa ierēdniecības rindās.
– Kurš būtu optimālākais variants?
K. L.: – ZZS, Vienotība un ZRP. Šī kombinācija ļautu jaunpienācējam saprast, ko nozīmē vara – ko tā spēj un ko tā nespēj. Politika nav visvarena. No tās nevar pēkšņi izvilkt Leiputriju, kura līdz šim nav radīta dažu oligarhu dēļ. Kaut arī visoptimālākā, tomēr šādas koalīcijas nebūs. Iespējamākā man šķiet ZRP, Vienotība un SC. Spriežot pēc Raivja Dzintara atbildes Ušakovam**, šoreiz laikam Nacionālā apvienība negrib iekļauties koalīcijā. Pēc iepriekšējām vēlēšanām gribēja, bet VL!-TB/LNNK kā tādus puišeļus atstūma malā, sak`, jūs te pasēdiet pie ratiem, pamācieties... To viņi arī cītīgi darīja.
– Kā jūs izskaidrojat, kāpēc Dzintars nepieturēja muti?
A. F.: – Pieļauju, ka, atrodoties komunikatīvi blīvajā politiskajā vidē, apvienība saņēma pietiekami skaidrus signālus, ka netiks ņemta valdībā. Iespējams, VL!-TB/LNNK izlēma saglabāt savu ideoloģisko reputāciju. Piebildīšu, ka arī Eiropā neuzmanīga izrunāšanās par nacionālajiem jautājumiem pēdējos gados aizvien vairāk nāk modē. No šāda aspekta skatoties, Nacionālā apvienība VL!-TB/LNNK ir moderna partija.
– Kādas ir Dombrovska izredzes saglabāt valdības vadītāja amatu?
K. L.: – Ir kāds cits, ko likt Dombrovska vietā? Nedomāju, ka Ušakovs būtu ar mieru mesties uz ambrazūras, Urbanovičs – ne tik. Savukārt jaunais censonis lai dažus gadiņus vēl pagaida, pabeidz skolu, paskatās, kā strādā pieredzējuši politiķi.
– Arī prezidents Bērziņš jaunajam censonim caur puķēm ir pateicis: čalīt, tavs laiks vēl nav pienācis...
K. L.: – Protams, kritiskos brīžos valsts galva var iejaukties, bet, ja ir izveidota nopietna koalīcija ar pārliecinošu balsu vairākumu, kur aiz premjera kandidāta stāv 66 vai 74% vēlētāju, tad prezidentam cimperlēšanās ir nevietā. Tas nav prāta darbs. Ja gadās pata situācijas, tad var sākt līgavu medības – sak`, šī man tīk, tā nē, bet vispār jau man patīk Pēteris no laukiem... Viņš tur Nītaurē man govis gana un visādi citādi ir labs cilvēks. Tagad jau nekādi doktora grādi un pieredze politikā premjeram nav vairs svarīgi.
– Piekrītat viedoklim, ka Zatleram vajadzētu uzņemties Ministru prezidenta amatu?
K. L.: – Ja ZRP ir veidota kā nopietna partija, kura vēlas īstenot reformas medicīnā, izglītībā, ierēdniecībā; kas paredz konstitucionālo reformu; ja Zatlers sevi piesaka kā visas nācijas līderi, jauna sākumu, tad viņa vieta ir valdības vadītāja amatā. Tāpēc vienīgā alternatīva Dombrovskim ir tikai Zatlera kungs.
– Kā jūs raksturotu SC izredzes ceļā uz valsts pārvaldi?
A. F.: – Rodas sajūta, ka lēmums jau sen ir pieņemts, ja ne parakstīts, tad vismaz sarunāts. ZRP ir vajadzīgs kāds, uz ko spēcīgāk iedarboties koalīcijā. Vienotības rīcībā ir pieredze un birokrātiskie instrumenti – lielisks veids, kā politikā jebkuru ideju pārbaudīt ar stulbuma testu vai vispār izmest no aprites. Nenoliedzami, Vienotības jauda ir daudz lielāka nekā ZRP un SC, kas šajā ziņā ir līdzīgi. Zatlera partija ir pirmā, kas gatava kopīgai partnerībai ar Saskaņu, lai abpusēji palielinātu savu ietekmi. Šajā ziņā viņi tiecas viens pēc otra un grib mistisko jauno sākumu.
K. L.: – Jāņem vērā, ka SC ienākšana reālajā izpildvarā lielā mērā nomainīs ierēdniecību. Nedomāju, ka SC nāks valdībā kā lūdzēji. Viņi prasīs savu ietekmes daļu.
– Vienotība jūtas apdraudēta, aizvainota un atstumta no procesiem. Izskanējuši pat apsvērumi, vai nepalikt opozīcijā.
A. F.: – Varas partija nedrīkst atteikties no varas.
– Opozīcija nograuž ikvienu politisko spēku, sadeldē lēni un nāvīgi. Izņēmums bijis tikai SC.
K. L.: – Antitēze: Latvijas ceļu tāpat kā Tautas partiju nesagrāva atrašanās opozīcijā. Tās nobeidza atrašanās pie varas grūtu lēmumu pieņemšanas brīdī un nespēja vienoties. Tas ir mīts, ka opozīcija pazudina partijas. Vienkārši jāzina, kā pareizi izturēties. Lielisks piemērs tam ir Andris Šķēle, kurš to akmeni drupināja ar pilieniem. Opozīcijā vienmēr ir lielākas iespējas argumentēti aizstāvēt lēmumus, kurus neatbalsta izpildvara. Diemžēl Šķēlem opozīcijā neatradās piemērots sabiedrotais, jo ar SC nebija daudz saskares punktu kopīgas platformas veidošanai.
– Ir viedoklis, ka šoreiz SC esot bīstami palikt opozīcijā, jo krievu vēlētājam bezvara ir apnikusi, tas nospļausies grīdā un nākamreiz ies vēlēt niknos puišus – Lindermanu un Osipovu.
A. F.: – Nepārprotami. Esmu pārliecināts, ka, paliekot opozīcijā, jau 10. Saeimā sāktos SC erozija.
K. L.: – Skaidrs, ka varas partijām neizbēgami nāksies pieņemt virkni nepopulāru lēmumu. Vēlēšanu rezultāts nebūs tāds, kādu gaidīja. Tagad blakus oligarhiem un veciem blēžiem pie vainas parādīsies arī krievi. Tāpēc šajā situācijā ir liels vilinājums nepiedalīties varā.
– Un audzēt politis-kos muskuļus, sēžot opozīcijā...
K. L.: – Muskuļus audzē, vingrojot valdībā. Tomēr, atrodoties pie varas labējā valdībā, SC nevarēs ignorēt savu elektorātu un tam dotos solījumus. Lūk, te jau ir tās briesmas, koalīcijā iekodētais konflikts. Parlamentārajai politikai nav jēgas, ja partiju pārstāvniecība nedarbojas vēlētāju interesēs. Lai gan premjera amata kandidāts Sprūdžs teica: mēs neizdabāsim vēlētājiem... Velns parāvis! Kuram tad?! Sev? Kāpēc par jums vēlēt, ja mani nepārstāvēsiet?
A. F.: – Tā bija viena no ģeniālākajām pirmsvēlēšanu frāzēm, faktiski sakot: mums pie vienas vietas
vēlētājs. Mērķi, ideoloģijas, programmas – tā ir izdabāšana elektorātam. Pateikt, ka mēs jums netaisāmies kalpot, ir politisks analfabētisms.
– Jums nešķiet, ka kaut kas notiek SC vadībā? Vēlēšanu nakts publiskajā maratonā nebija manāms Urbanovičs. Viens pats Ušakovs skrēja no vienas TV uz otru.
K. L.: – Ņemot vērā uzstājīgās prasības pēc visa jaunā, SC dara ļoti pareizi, izmantojot vizuāli puicisko, bet politiski nobriedušo, intelektuālo Rīgas mēru. Ušakovs ir plakāts jaunībai, iepretim vecajam, garajā politikā sagurušajam Urbanovičam. Ušakovs patīk meitenēm.
– Un vecām tantēm.
K. L.: – Kuras arī sevi pieskaita meitenēm. Atcerieties Ilfa un Petrova Zelta teļu; ko īsi pirms nāves teica vecais zosuzaglis Mihails Samuelevičs Paņikovskis?
– «Jūs zināt, Šura, cik ļoti jūs cienu, .. jūs esat ēzelis»?
K. L.: – Nē. «Trīs gadus neesmu bijis pirtī, meitenes mani nemīl.» Ušakovu gan meitenes mīl. Viņš ir īsts atradums: labi izskatās, vienmēr smaidīgs, perfekti runā latviski. Ušakovs ir daudz lielāks mušpapīrs latviešu vēlētājam nekā Jānis Urbanovičs.
– Kas jādara ZZS, lai izdzīvotu opozīcijā un nokļūtu valdībā?
A. F.: – Atcerieties, 7. Saeimā zemnieki bija ārpus parlamenta. 2002. gadā viņi atgriezās pietiekami spilgti. Varas partijas statuss ZZS pa īstam pielipa tikai aizejošajā Saeimā. Iepriekš viņi bija mūžīgā partnerpartija. 10. Saeimā iegūtās 22 vietas padarīja ZZS rīcībspējīgu. Patiesībā ZZS liktenis ir atkarīgs no viņu sponsoriem. Ja notiek attiecību lūzums, piemēram, ar Aivaru Lembergu, kurš lielā mērā ir gan ideju ģenerators, gan finansējuma avots, tad varētu rasties problēmas.
K. L.: – Var jau notikt viss kaut kas, piemēram, izjukt koalīcija. Nav nemaz vienkārši vienoties par nepopulāru lēmumu pieņemšanu nodokļu jomā vai budžeta griešanu sociālajā sfērā. ZZS un Vienotība pie tādām darbībām jau iemanījušies, bet šie nav pieraduši... Aiz SC un ZRP tāpat stāv vēlētāji. ZZS var neatgriezties valdībā un visus trīs gadus mierīgi nodzīvot opozīcijā, jūtoties, iespējams, vēl komfortablāk nekā līdz šim.
A. F.: – Ir kāda cita lieta, kas būs agri vai vēlu jārisina, proti, ZZS paradigmas maiņa.
– Saprotu, par ko ir runa... Bet ko gan var likt pretī šai varenajai paradigmai!
A. F.: – Kāds cilvēks izgaismojās ļoti spilgti: Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs – ļoti interesanta figūra – tautisks, lauku uzņēmēja tipāžs, kas nebaidījās uzņemties amatu – bez kompleksiem pateica, ka nemāk angļu valodu. Katrā ziņā runāšana par proporcionālu subsīdiju sadali viņa laikā izskanējusi skaļāk nekā jebkad. Var jau būt, ka Dūklavs tikai virināja kabinetu durvis un uzdeva naivus jautājumus...
– ...latviešu valodā...
A. F.: – ...liekot mulst Briseles ierēdņiem.
K. L.: – Arī pēc pirmā zaudējuma vēlēšanās zemnieki tūdaļ sāka audzēt jaunu līderi – kā kāli dobē. No visnotaļ pelēcīgā Augusta Brigmaņa, kas tobrīd staigāja tādā kā... drusku vadmalas svārkā, ZZS taisīja nopietnu politiķi. Patlaban Brigmanis izskatās ļoti respektabli, atbilstoši Briseles stereotipam (protams, var jau mētāt gurķi un staigāt kā Dainis Īvāns adītā kamzolī). Otrs resurss, ko var sekmīgi apgūt, ir Viesturs Silenieks no zaļajiem.
– Nu, beidz, izskatās kā puika!
K. L.: – Vaī, vaī... Pirms trīs gadiem arī es vēl uzskatīju sevi par puišeli... Ar Silenieku viss ir kārtībā. Galviņa ir svarīga!
– Aplūkosim Zatlera Reformu partijas statusu Saeimā.
A. F.: – Ir sajūta, ka ZRP sevi iedomājusies par tādu kā... VĒL LABĀK.
Kaut kad sen, sen lasīju stāstu, kas tā arī saucās. Runa bija par blēdi, kurš ierodas mazpilsētā un pārdod tukšas šampūna pudeles, kas piepildītas ar brīnumgāzi. Tā ikvienu lietu padarot vēl labāku – gultu mīkstāku, radio skaļāku u. tml. Arī Zatlers iedomājas, ka viņš ir šis VĒL LABĀK.
Ja gribam noskaidrot, kas notiek Saskaņas centrā, noteikti jāiet pie Urbanoviča. Ja gribam noskaidrot, kas patiesi notiek Zatlera partijā, neesmu pārliecināts, ka tad jāiet pie Zatlera. Pie kā jāiet, tiešām nezinu.
– Pie abiem ZRP intelektuāļiem.
A. F.: – Neesmu pārliecināts, ka Roberts Ķīlis un Vjačeslavs Dombrovskis nosaka partijas līniju. Šie maz pamanāmie, bailīgie cilvēki it kā ir un it kā nav, gluži kā divsejainais Jānuss. Priekšvēlēšanu periodā viņus tikpat kā neredzēja. Ja abi skaitās intelektuālā kapitāla daļu turētāji partijā, abiem vajadzēja būt visos medijos.
K. L.: – Profesors Ķīlis, manuprāt, ir drusciņ haotisks... Viņš sadēj, sadēj tās olas, bet nav jau pīļu, kas uz tām olām sēž. Beigās sanāk vanckars, jo nav kas šancē.
A. F.: – Iespējams, ZRP dzīlēs atrodas pavisam citas kombinācijas vai tīkojumi, kas uztur distancētas attiecības viens ar otru. Skaidri zināms partijas centrs vai virzītājspēks nav manāms.
K. L.: – Man var stāstīt, ko grib, bet es palieku pie pārliecības, ka 10. Saeimas atlaišana neatbilst Satversmes 53. pantam. Tā izskatās kā eksprezidenta kancelejas inscenēts apvērsums. Acīmredzot Zatlera partijas kodols jāmeklē bijušā prezidenta kancelejas vadībā un tai pakļautajās struktūrās.
– Vienotība. Uzzinot, kādi cilvēki tikuši 10. Saeimā, bija skaidrs, ka apvienībā ieprogrammēts konflikts. Tagad varas akcenti pārbīdījušies, jo nav ievēlēti daži ambiciozi līderi, kas lielā mērā noteica toni iekšēji pastāvošajos varas centros.
A. F.: – Vienotības elektorāts skaidrāk nekā iepriekš apliecināja, ka vienīgais varas centrs tā uztverē ir Valdis Dombrovskis. Vēlētājs ir pietiekami jūtīgs arī ētiskas dabas jautājumos. Piemēram, Ģirta Kristovska pārlieku lielā gribēšana kļūt par ārlietu ministru šķita pārāk ambicioza. Bija redzams, ka cilvēks nav savā vietā, taču ne par kādu cenu Kristovskis to negribēja atzīt.
– Kāpēc izšķīda t. s. Meierovica grupējums, ko pārstāvēja kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, Lolita Čigāne un citi?
A. F.: – Ēlerte ir ļoti talantīga politiķe. Atbilstoši rietumvalstu standartiem, stilizēta runāšanas maniere tiek augsti vērtēta, jo tā tur dara visi, taču Latvijā Ēlerte izskatījās aroganta. Latvijā vienmēr bijušas t. S. sakrālās ministrija – Kultūras, Ārlietu un Aizsardzības, tās, kurās norit rituāli reprezentatīvas darbības un ir daudz estētiskā. Sarmīte Ēlerte vairāk runāja par ideoloģiskām valsts lietām, mazāk par kultūru, taču tā nevar darīt kultūras ministre.
K. L.: – Ja Ēlertes augstprātībai bija verbāls un intelektuāls pamatojums, tad Kristovska gadījumā nē. Tāpat Lolita Čigāne, visnotaļ jauka meitene, bet kārtējo reizi izkristalizējās vecā patiesība – ja sludini, tad pats nepārkāp baušļus! Lai teiktu: neskaties uz maniem darbiem, klausies manos vārdos, tad jābūt vismaz Mārtiņam Luteram.
– Rezumēsim: bija vai nebija jēgas patriekt 10. Saeimu un paģērēt piecus miljonus no nodokļu maksātājiem, lai sarīkotu šīs vēlēšanas?
A. F.: – Vēlēšanu rezultāts rāda, ka potenciāls ieguvējs no tā visa bijis tikai SC.
K. L.: – Notikušais atgādina situāciju, kad iepriekšējā vakarā dzērājs bravūrīgi patriecis no mājām sievu, otrajā rītā pēc plosta rāpo pie viņas, lai uz paģirām mangotu latiņu polšam.
***
* mutatis mutandis – atsevišķās situācijās likuma piemērošanā var būt izņēmumi; 9. Saeimā ZZS frakcija ierosināja šo principu iekļaut Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likumā, bet pēc tam atzina to par muļķīgu pārpratumu.
** Sociālajā tīklā Twitter nacionālās apvienības aktīvists J. Iesalnieks uzdod jautājumu, kāpēc suverēnas valsts vēlēšanās būtu jāņem vērā Latvijā nelikumīgi ieradušos kolonistu balsis; viņa pozīciju atbalsta arī N. a. līderis R. Dzintars