Sadarbībā ar Radio 101 FM Neatkarīgā turpina publicēt 11. Saeimas kandidātu diskusijas. Šajā reizē viens pret vienu sastopas Saeimas deputāts Kārlis Seržants (Zaļo un zemnieku savienība) un Ņikita Ņikiforovs (Saskaņas centrs). Jautājumus uzdod žurnālists Ivo Kiršblats.
– Seržanta kungs, jums lielu daļu sava apzinīgā mūža ir nācies pavadīt, stāstot par lietām, kas ir sliktas – vadot televīzijas raidījumu Degpunktā, vēstot sabiedrībai par noziegumiem un to atklāšanu. Kāpēc noziegumi tiek pastrādāti? Laikam jau ne aiz labas dzīves?
K.S.: – Jebkurā valstī noziedzība ir tieši proporcionāla ekonomiskajai situācijai un notikumiem, kas norisinās valstī. Ja atceramies deviņdesmitos gadus, kad notika lielā Latvijas valsts dalīšana, tad gada laikā bija vairāk nekā 400 sprādzienu vien un 400 slepkavību gadā. Pašlaik ir vairāk noziegumu, kas ir izmisuma dzīti – narkomānu izmisums, kad doza vajadzīga, dzēruma kaušanās. Vēl ir jauni noziegumi, kas ir sarežģīti – ekonomiskie noziegumi, kuru izmeklēšana velkas nepiedodami ilgi. Te prātā nāk Dainis Ģēģers, kurš kļuva par invalīdu, viņam sačakarēja dzīvi, piecpadsmit gadus tiesāja un beigās attaisnoja.
– Vai aiz bezdarba, bezdarbības pastrādā noziegumus?
K.S.: – Tādu tieši ir mazāk. Aiz bezdarba mazāk. Viena lieta ir, ka nevar atrast darbu, bet ir tādi tipi, kas negrib neko meklēt – saņem 100 latus, savu prieciņu krutkas veidā dabū, un viss.
– Ko varētu mainīt, lai Rīgā, Rīgas apkaimē izveidotu jaunas darba vietas? Jums ir kāda vīzija, ko darīt?
K. S.: – Pirmkārt, jādomā par labvēlīgās uzņēmējdarbības vides radīšanu. Saeimā otrajā lasījumā iestrēga likumprojekts par nodokļu amnestiju. Piemēram, cilvēks, kas nav ļaunprātīgs nemaksātājs, bet vēsture rāda, ka viņš ir centies, maksājis, cik var, bet nav izdevies visu samaksāt, varētu tikt amnestēts.
– Vai nodokļu amnestija visu atrisinās?
Ņ.Ņ.: – Neatrisinās. Visā pasaulē šajā sakarā ir divas problēmas. Pirmā problēma – tas nav taisnīgi pret tiem, kas maksāja nodokļus pilnā apmērā. Latvijas variantā tie būtu tie, kas maksāja 23 un vēlāk 26 procentus iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas nav taisnīgi. Otra problēma – tie, kas vienreiz saņēmuši nodokļu amnestiju, gaidīs, ka pēc trim četriem gadiem viņi vēlreiz saņems amnestiju. Tas nerada motivāciju maksāt nodokļus. Trešā lieta ir tāda, ka diemžēl valstī nav target group (mērķgrupa) – tie, kas nodokļu amnestiju varētu izmantot. Piemēram, ja cilvēkam ir nedeklarēti 15 tūkstoši, viņš tos pa kādiem pāris gadiem noēdīs. Kāda jēga viņam maksāt valstij 15% no šīs naudas? Es neredzu neko konstruktīvu idejā par nodokļu amnestiju.
K.S.: – Es tomēr redzu gan. Es neesmu par to, ka nodokļu amnestija būtu jādod visiem. Jāskatās uz personas izdzīvošanas un cīņas vēsturi. Protams, tur jābūt izvērtēšanas mehānismiem. Kas ir labāk: vai vajag, lai cilvēks saprot, ka pienācis finanšu gals, aiziet uz Valsts ieņēmumu dienestu un pasaka: «Ejiet ka jūs pupās! Redzat, te ir mans parāds, kuru jūs tāpat nekad nesaņemsiet. Es esmu bankrotējis, čau!» Vai arī ir otrs variants – viņš samaksā kādu daļu, valsts viņu izņem ārā no nemaksātāju reģistra, un viņš var pretendēt uz kādiem konkursiem, iet uz banku un prasīt kādu aizdevumu, un mēģināt atsākt kādu darbību. Kas ir labāk?
Ņ.Ņ.: – Nodokļu amnestija ir paredzēta fiziskām personām, nevis juridiskām. Par juridiskām ir cits stāsts – tām ir paredzēts naudas sods par nemaksāšanu, ko varētu atcelt. Saeimā ir diskutējama tikai problēma par fiziskām personām – ja cilvēkam ir uzkrājumi, kas nav deklarēti, viņš labāk tērēs tos savas dzīves gaitā un nemaksās nodokli. Tas būtu netaisnīgi pret citiem – pret tiem, kas maksājuši godīgi nodokli. Kāpēc amnestēt to, kurš nemaksā?
K.S.: – Bet no tā, ka viņš izbeigs vispār jebkādu darbību, arī nekāds labums nebūs.
– Lai līdz nodokļu maksāšanai vai nemaksāšanai tiktu, vajag darbu un darba vietas. Politiķi pirms vēlēšanām ir solījuši 40 un 50 tūkstošus jaunu darba vietu, taču nekas tāds grandiozs nav manāms. Vai redzat, kur Rīgā jaunas darba vietas varētu rasties?
Ņ.Ņ.: – Es negribētu runāt tikai par Rīgu. Jārunā par valsti kopumā. Potenciāls Latvijai ir. Es uzskatu, ka tas ir atkarīgs no tā, vai nāks jauni investori no Austrumiem vai Rietumiem. Tas nav svarīgi, no kurienes viņi nāk. Mums jābūt pragmatiskiem savā politikā – ja cilvēki grib investēt šeit naudu, ja tai ir legāla izcelsme, tad mums jānāk pretī. Šajā ziņā piekrītu Seržanta kungam, ka jāstrādā pie uzņēmējdarbības vides uzlabošanas. Jāsasniedz tas, lai katrs likums precīzi regulē savu sfēru. Tad nebūs vietas korupcijai. Mums ir stingri jāpasaka, ka vismaz nākamajos trijos gados nemainīsim nodokļu politiku.
– Parasti ir tā, ka līdz vēlēšanām kaut ko pasaka, bet pēc vēlēšanām politiku maina.
Ņ.Ņ.: – Tas tad ir pārmetums valdošajai koalīcijai, nevis mums, kas ir opozīcijā. Protams, tā Latvijā gadās. Tas ir saistīts ar politisko atbildību, kuras Latvijā diemžēl nav.
– Par politisko atbildību vēl parunāsim, bet kā ar darba vietām?
K.S.: – Valstij ir plānveidīgi jāstrādā, lai piesaistītu investorus. Igaunijas un Lietuvas premjeri brauc pa pasauli, brauc uz Silikona ieleju un runā ar kompāniju bosiem, ar tādiem, kam ir neliela kompānija – neliela, kuras budžets pārsniedz Latvijas budžetu. Ar tādiem ir jāstrādā, jādod kādas garantijas, nodokļu atlaides. Vēstniecībām jāstrādā – jābūt kādam darbiniekam Latvijas vēstniecībā, kurš to vien dara, kā iet uz visiem tās valsts samitiem, ekonomiskajām izstādēm, konferencēm. Klausoties televīzijas diskusiju, kurā piedalījās Vienotības politiķis, aizsardzības ministrs Artis Pabriks, man uznāca smiekli – viņš apmulsa un nevarēja atbildēt uz jautājumu, ko labu ir izdarījis ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Nevienu piemēru nevarēja nosaukt.
Mums pēdējos trīs gadus premjers ir bijis grāmatvedis, labs grāmatvedis. Pieņemsim, ka viņš valsti ir izglābis, kā viņi – Vienotība – to mēdz pasvītrot, aizmirstot, ka zaļie zemnieki iznesa vissmagākās nozares, bet izglāba valsti tikai viņi.
Bet nu ir laiks to grāmatvedi nomainīt ar kaut ko radošu.
– Vai tas būs Aivars Lembergs?
K.S.: – Lembergs būtu labs premjers. Kad viņš nāk frakcijā runāt par kādām lietām, viņš vienmēr ir sagatavojies, precīzi zina skaitļus un faktus, vienmēr spēj pateikt, piemēram, ka, ja jūs izdarīsit budžetā tā un tā, tad gada beigās tas maksās tik un tik.
– Vai ir kādas idejas, kā ieviest politisko atbildību pēc vēlēšanām Saeimā, valdībā?
Ņ.Ņ.: – Es uz šo jautājumu skatos kā jaunpienācējs – iepriekš neesmu bijis Saeimā. Es uzskatu, ka mums politiskās atbildības diemžēl nav – nav ne personīgas, ne partijas atbildības. Jābūt kaut kādai atbildībai – pašām partijām jākontrolē. Mums visa sistēma ir tāda, ka neviens nezina, par ko atbild, līdz ar to neviens ne par ko neatbild.
– Vieglāk novelt vainu vienam uz otru.
Ņ.Ņ.: – Tas nav jautājums, ko var atrisināt īsā laikā.
– Īsais laiks ir desmit, divdesmit gadu?
Ņ.Ņ.: – Trīs gadu laikā šo jautājumu nevar atrisināt. Vajag izaudzināt cilvēkus jaunā pakāpē, jauniem cilvēkiem nākot politikā. Daudz runā par reputāciju, bet neviens nepasaka, kas tas ir reputācija?
– Jūs sakāt, ka trīs gadus nekas nemainīsies. Tātad 11. Saeimas laikā nekas nemainīsies?
Ņ.Ņ.: – Gluži tā es nesaku, ka nemainīsies. Pirmie asniņi jau parādās. Pozitīvas izmaiņas būs, bet nedomāju, ka triju gadu laikā nonāksim līdz politiskajai atbildībai veco Eiropas valstu izpratnē.
K.S.: – Es arī varu teikt, ka esmu jauns politiķis un tikai pirmo reizi esmu Saeimā, bet tas nu tā. Es uzskatu, ka politiskajai atbildībai jāsākas pašā cilvēkā. Es nevaru iedomāties vecās Eiropas valsti, kurā ministrs varētu nedemisionēt pēc tādiem izgājieniem, kādus ir veikuši Latvijas politiķi. Kristovskim, Štokenbergam, Kamparam sen jau bija jāsēž mājās.
Ņ.Ņ.: – Kristovskim vispār nebija jāsēž valdībā.
K.S.: – Ja esi mēslus savārījis, tad paklanies un ej projām!
Ja cilvēks ir ar tik biezu ādu un nesaprot, ka ir izdarījis ko nepieļaujamu, tad partijai ir jānāk un kaut kas jāsaka. Bet tajā partijā ir Ētikas komisija, kas saka, ka lietas mēdz izskatīties savādāk nekā izskatās, un ar to viss beidzas. Protams, ir vēlēšanas, kurās var nebalsot par tādiem politiķiem.
– Lasītāju un klausītāju jautājumi. Jautā Matīss: «Visu laiku tiek kulti salmi, ka vajag darīt tā un šitā, bet ko jūs darīsit, lai tiktu samazināts bezdarbs? Vai, piesaistot investorus, netiek izpārdota Latvijas zeme? Kāda jēga piesaistīt investorus, ja netiek radītas darba vietas? Vai nevajag investēt iedzīvotāju tālākā izglītībā?»
K.S.: – Izglītība ir jāpārstrukturē, jo pašlaik proporcijas, kādās tiek gatavoti speciālisti, ir gaužām greizas. Augstskolas, jo sevišķi privātās, kuras neviens nevar kontrolēt, piedāvā milzīgos daudzumos juristus, sociologus. Bet amatnieku nav.
Mums ir vairāk jādomā nevis par to, kā dabūt cilvēkus atpakaļ no Īrijas, bet kā nepalaist projām tos, kas pēc gada, diviem nāks ārā no tehnikumiem un Tehniskās universitātes. Nevajag mums meklēt investorus, kas zāģēs mežus un cels cūku fermas – tādu jau mums pietiek. Mums vajag investorus, kas ieguldīs naudu augstajās tehnoloģijās, zinātnē, kur ražo preci ar augstu pievienoto vērtību. Zinātnē jāliek nauda iekšā. Mums ir smieklīgs zinātnes finansējums.
Ņ.Ņ.: – Par izglītību – strauji jāpaplašina izglītības finansējums. ASV savulaik, izejot no krīzes trīsdesmitajos gados, strauji palielināja finansējumu izglītībai. Jo tā ir nākotne. Tie ir cilvēki, kas strādās, maksās nodokļus, un no turienes būs pensijas. Kas jādara ar izglītību? Tā ir jāreformē. Pašlaik ir 34 augstskolas – 16 valsts un 15 privātas. Izglītība ir gan instruments, gan prece. Šo preci varam pārdot arī ārējā tirgū. Bet tam ir nepieciešami priekšnosacījumi – vajag atļaut mācīt svešvalodās, jebkurā valodā, ja ārzemju studenti par to maksā.
– Bet vai ir skolotāji, kuri var? Angliski, krieviski vēl varētu.
Ņ.Ņ.: – Angliski ir atļauts jau pašlaik. Mēs runājam par krievu valodu. Būsim adekvāti cilvēki! Nebrauks pie mums mācīties no Lielbritānijas, Francijas un Vācijas. Jā, varbūt daži atbrauks, bet tūkstošiem viņi nebrauks. Mēs runājam par potenciālajiem studentiem no bijušās PSRS. Vecāki vēl atceras slaveno aviācijas augstskolu, kas te bija, Latvijā ir ļoti labas akadēmiskas tradīcijas. Ar to varam pelnīt. Cilvēki šeit dzīvos, viņi pirks preces, produktus, cigaretes, izklaides. Viņi tērēs šeit naudu, un nodokļu veidā tā nonāks valsts budžetā.
Ja man vaicā, vai jābūt budžeta vietām, tad varu atbildēt, ka jābūt ir obligāti budžeta vietām augstskolās. Diemžēl mums ir tikai apmēram 30 procenti no visām vietām budžeta vietas, pārējās ir maksas vietas.
– Kas traucē tiem, kas dzīvo Maskavā vai Pē-terburgā, braukt mācīties uz Rīgu?
Ņ.Ņ.: – Viņi nezina latviešu valodu. Arī angļu valodā ir ļoti maz programmu, kas varētu viņus interesēt. Latvija taču ir Eiropas Savienības valsts, kas izdod diplomus, kas Krievijā, Uzbekistānā vai Baltkrievijā ļoti labi kotējas. Tas ir labs diploms.
Mums ir ļoti maz studentu, kas mācās doktora programmās. Tā ir problēma.
Jaunie speciālisti – gan bakalauri, gan maģistri, gan doktori – jāstimulē palikt Latvijā, strādāt šeit. Viņiem ir problēmas ar darbu, ar dzīvokli, ar bērnudārziem. Valstij jāizstrādā programmas, kā viņus stimulēt – ar kredītiem...
– Ar kredītiem tas ir slidens jautājums – mums jau puse valsts ir ar kredītiem.
K.S.: – Mums, lai sagaidītu ārzemju studentus, jātiek vismaz pirmajā divtūkstošniekā.
– Nav tik traki – ir Ekonomikas augstskola, kas ir pirmajā divdesmitniekā vai desmitniekā.
Ņ.Ņ.: – Ekonomikas augstskola ir cits stāsts – pie tās augstskolas ir atsevišķs likums, viņiem nav jāpilda daudzi kritēriji, kas jāpilda citām augstskolām.
K. S.: – Tā nav pilnvērtīga augstākā izglītība. Tas uz Šveices Kenedija augstskolas pusi velk. Lai tiktu pasaules topos, ir jābūt spēcīgai zinātniskai darbībai – jābūt pētījumiem, laboratorijām, publikācijām. Tad labajiem studentiem šeit Latvijā būtu ko darīt. Varētu izstrādāt zinātni – zinātnes sasniegumus var ļoti labi pārdot par labu naudu.
– Optimālajā varian- tā – cik var piesaistīt studentu no bijušajām Padomju Savienības valstīm?
K.S.: – Neviens skaitījis nav. Privātajās augstsko- lās viņi ir. Nezinu, kāpēc likumu par mācīšanu krievu valodā noraidījām. Turklāt tur bija ierobežots procents – ka varētu mā- cīt krievu valodā ne vairāk kā 20%.
– Tas bija politisks lēmums?
K.S.: – Tīri politisks lēmums. Jo Vienotība tur tā uzsprāga gaisā. Ja to pieņemtu, valsts augstskolas sāktu konkurēt ar privātajām augstskolām. Varbūt tas nebija kādam izdevīgi. Jāpaskatās, kuri Saeimas deputāti pasniedz privātajās augstskolās. Varbūt tiem kaut kas nepatika?
Ņ.Ņ.: – Tas bija Saskaņas centra priekšlikums. Bet es domāju, ka, ja mēs pateiksim skaidri, ka tā ir viena no mūsu ekonomikas un izglītības prioritātēm, un pilnveidosim likumus, ir pilnīgi reāli trijos četros gados piesaistīt apmēram 80 tūkstošus studentu.
– Par uzturēšanās atļaujām. Vai tas ir veids, kā piesaistīt investīcijas?
K.S.: – Pēdējās ziņas ir tādas, ka ar nekustamo īpašumu darījumiem, ieguldījumiem finanšu institūcijās un uzņēmumos ir kādi 100 miljoni ienākuši Latvijas ekonomikā. Protams, ne visi šie 100 miljoni ienāk ekonomikā un sāk šeit griezties, bet sākums nav slikts. Padomāsim plašāk! Viņš šeit sāk dzīvot mēnesi, divus. Viņam jāpērk pārtika, ko viņš pērk tikai labāko, viņam vajag auklīti, vajag apsargus. Tad viņš tālāk sāk skatīties, vai neieguldīt šeit kādā biznesā. Tad viņš piezvana draugam un pastāsta, ka šeit, Latvijā, ir labi. Tā viena naudiņa velk līdzi citu naudu.
– Katru mēnesi pusotra tūkstoša aizbrauc uz Īriju un citām valstīm. Kā cilvēkus dabūsit atpakaļ?
K.S.: – Tikai radot darba vietas. Pirmais solis varētu būt panākt taisnīgus un godīgus tiešmaksājumus zemniekiem. Mūsu ZZS ministrs Jānis Dūklavs ir braucis uz Briseli un tā kārtīgi sitis dūri uz galda, ka Latvija nesamierināsies ar mazākajiem platību tiešmaksājumiem Eiropas Savienībā. Panākt augstākus tiešmaksājumus – tas būtu labs stimuls darba vietu radīšanā lauksaimniecībā. Jo visvairāk jau brauc projām no laukiem.
Neatkarīgā sadarbībā ar Radio 101 FM