Ofšoru apkarošanas pasākumu ieviešana mazinās Latvijas konkurētspēju Baltijā, turklāt apgrūtinās daudzu uzņēmumu darbību, piektdien, atsaucoties uz advokātu biroja "BDO Zelmenis & Liberte" veikto pētījumu, raksta laikraksts "Dienas Bizness" (DB).
Pētījums liecina, ka visās Baltijas valstīs ir līdzīgs ofšoru un darījumu ar ofšoru ierobežošanas pasākumu komplekss un normatīvā bāze, tomēr ir būtiskas atšķirības ar Skandināviju, kur papildus ofšoru ierobežojumiem pastāv pasākumu komplekss nodokļu iemaksu palielināšanai.
"Baltijas valstīs lielas atšķirības nav, tāda ir vērojama, salīdzinot Baltiju ar Skandināvijas valstīm vai ar ASV un Vāciju," stāstīja "BDO Zelmenis & Liberte" partneris Jānis Zelmenis.
"ASV ir valsts, kura ietekmē ļoti daudzus procesus pasaulē un eksportē kapitālu, savukārt Latvija spiesta importēt, nevis eksportēt kapitālu, tāpēc tas, kas labi der ASV vai Zviedrijai, diemžēl neder Latvijai, Igaunijai, Lietuvai un citām valstīm. Tāpat kā cilvēkiem zeķes, arī nodokļu politikā viens izmērs neder visiem," secināja Zelmenis. Viņaprāt, Latvijai, kura zvejo investīcijas, strauji apgrūtināt ar papildu prasībām un ierobežojumiem pašu ofšoru rīcību vai citu personu darījumu slēgšanu ar ofšoriem, ja to pašu neveic Lietuva un Igaunija, nozīmē zaudēt savu konkurētspēju.
"Nevienā Baltijas valstī nav ierobežojumu ar ofšoru saistītām kompānijām sniegt pakalpojumus. Piemēram, ja arhitekts nodibina kompāniju ārzonā, kura reģistrē meitas kompāniju tajā pašā valstī, kur dzīvo arhitekts un šī meitassabiedrība sniedz pakalpojumus tirgū, tad ne Latvijā, ne Lietuvā, ne Igaunijā nav būtisku ierobežojumu tirgū salīdzinājumā ar jebkuru citu kompāniju, kas sniedz pakalpojumus vai nodarbojas ar ražošanu," stāstīja Zelmenis. Faktiski fiziskām personām nav aizlieguma sniegt pakalpojumus caur sev 100% piederošām kompānijām.
"Ja kaut ko tādu politiķi mēģinās aizliegt, tad var gadīties, ka tas tiks attiecināts uz visām sabiedrībām, jo tādējādi taču valsts zaudē nodokļus - maksā UIN, nevis IIN un socnodokli, kas jāmaksā par algotu darbinieku, tad cilvēki šādas kompānijas dibinās Igaunijā vai Lietuvā, bet ne Latvijā," prognozēja Zelmenis. Viņš gan atzina, ka, piemēram, Zviedrijā fiziskā persona, kura sniedz pakalpojumus (strādā pats īpašnieks) caur sev piederošu Zviedrijas kompāniju, spiesta par daļu dividenžu maksāt darbaspēka nodokļus.
DB raksta, ka Latvijai un Lietuvai ir tā dēvētais ārzonu melnais saraksts, savukārt Igaunijai ir baltais saraksts, kurā ir valstis ar līdzīgu nodokļu režīmu. "UIN aprēķinā ne Lietuvā, ne Latvijā izdevumi netiek uzskatīti par atskaitāmiem, ja darījums tiek kārtots ar melnajā sarakstā iekļautā valstī (teritorijā) reģistrētu kompāniju - savā valstī ir jāsamaksā speciāls ieturējuma nodoklis. Līdzīga kārtība ir arī Igaunijā," stāstīja Zelmenis. Viņš gan atzina, ka Igaunijas baltais saraksts ir līdzīgs analogiem sarakstiem Somijā, Zviedrijā, Dānijā, kur noteikts: ja UIN ir zemāks vairāk nekā, par 10%, tad jāmaksā papildu nodoklis šajā valstī. Latvijai un Igaunijai jautājumā par tirgus cenām ir līdzīgs regulējums, bet Lietuvā ir citādāk - likums pieprasa uzņēmumiem veidot īpašu dokumentāciju - savu darījumu motivāciju, lai nodokļu administrācija, atnākot uz pārbaudi, jau varētu paskaidrot, kāpēc ar kādu ir slēgti darījumi un par kādām konkrētām cenām. "Ja šādas dokumentācijas nav, tad Lietuvas nodokļu administrācijai ir tiesības darījumu cenas apšaubīt, ka tās ir pārāk zemas vai pārāk augstas, un tad jau nodokļu maksātājam jāpierāda sava cenu politika," teica Zelmenis.
Patiesā labuma guvēju atklāšana kā obligāta prasība ir tikai tiem, kuru īpašnieks vai kapitāldaļu turētājs 25% vai vairāk ir Latvijas tā dēvētajā melnajā sarakstā iekļautā teritorijā reģistrēta kompānija. Šādām kompānijām vajadzētu liegt iespēju piedalīties valsts un pašvaldību iepirkumos. Liegums par piedalīšanos valsts iepirkumos būtu attiecināms arī uz tām kompānijām, kurās nav ofšoru kapitāla, bet kuru darījumu apmērs ar ofšorkompānijām pārsniedz 25% no iepriekšējā taksācijas gada apgrozījuma. Lai arī Latvijā darījumi ar ofšoriem jau šobrīd tiek aplikti ar papildu ieturējuma nodokli, līdzīgi kā tas ir citās Baltijas un ES dalībvalstīs, tomēr Zelmenis nezināja nosaukt nevienu valsti, kur ofšoriem, to meitasabiedrībām būtu liegts piedalīties valsts un pašvaldību iepirkuma konkursos. "Kāda jēga ziņas par beneficiāriem atkārtoti stiept uz UR, ja šāda informācija ir katras Latvijas komercbankas rīcībā?" tā par ideju Komerclikumā iekļaut normu, ka ir jānes uz UR izziņa par patiesā labuma guvēju fizisko personu, atbildēja Zelmenis.
Viņš prognozēja - ja šāda norma patiešām tiks iekļauta, tad tā nevis piespiedīs atklāt ofšoru īpašniekus, bet gan apgrūtinās visus Latvijā strādājošos uzņēmumus. "Kā advokāts, varu prognozēt, ka ofšoru apkarošanas pasākumi radīs papildu darbu daudziem advokātiem un fiduciāro pakalpojumu sniedzējiem, vēl vairāk -, ja būs ofšori, kuri gribēs turpināt strādāt Latvijā, tad par to īpašniekiem deklarēsies trasta sabiedrību nolīgti juristi, taču var gadīties, ka daļa kompāniju Latviju pametīs, bet valsts papildus iegūs bezdarbniekus," teica Zelmenis.
Jau vēstīts, ka Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā aizsāktas diskusijas par grozījumiem Komerclikumā, lai tajā iekļautu prasību par komercsabiedrību patiesā labuma guvēju atklāšanu.
Tieslietu ministrija (TM) Saeimā iesniegusi grozījumus Komerclikumā. Pēc "Vienotības" Saeimas frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa teiktā, TM izstrādātie grozījumi ir būtiski cīņā pret noziedzīgi iegūtas naudas legalizācijas novēršanu, mēģinājumos caur ārzonu uzņēmumiem izvairīties no nodokļu samaksas un centienos slēpt šo uzņēmumu patiesos īpašniekus.
TM izstrādātajos Komerclikuma grozījumos iekļauta prezumpcija, ka par sabiedrības patiesā labuma guvēju ir uzskatāms sabiedrības dalībnieks, kurš ir fiziskā persona. Līdz ar to likumprojekts nosaka pienākumu dalībniekam, fiziskai personai, kurai pieder vismaz 25% no sabiedrības daļām, sniegt ziņas Uzņēmumu reģistram, norādot personas, kuras labā daļas tiek turētas.
