Eksperti vērtē "oligarhu kapusvētkus"

Spriežot pēc vērienīgajām aktivitātēm sociālajos tīklos un masu medijos, uz beigto oligarhu apstāvēšanu AB dambja apkaimē bija jāierodas daudziem desmitiem tūkstošu ļaužu.

Šobrīd grūti teikt, cik bērinieku atnāca, jo katrs avots min citus skaitļus. (Aritmētiskā amplitūda ir plaša: sākot no pāris tūkstošiem līdz pat desmit tūkstošiem ļaužu.) Pārsvarā tie bija jaunieši, kas izbaudīja kopības sajūtu, jauko laiku, dažbrīd visai nesakarīgas, toties uzmundrinošas un patētiski pacilājošas runas. Kā Oligarhu kapusvētkus vērtē Neatkarīgās aptaujātie eksperti – vai viņiem radās pārliecība, ka aktīvistu vēstījums ticis pietiekami skaidri definēts un pasākums bijis patiesi apolitisks (kā uzsver organizatori), neradot aizdomu ēnu par populistiska fona veidošanu kādai topošai partijai. Jāņa Dombura televīzijas diskusijā politologs Gints Grūbe notikušo skatīja līdzībās, brīdinoši pieminot karnevālus, kuros reiz valdnieki un āksti mainījušies vietām. Politologi un sabiedrisko attiecību speciālisti Viestura Dūles un viņa domubiedru rīkoto akciju saista ar vēlēšanu tuvošanos, un šādā kontekstā nevar būt pat runas par apolitiskumu.

***

KĀ VĒRTĒJAT SIMBOLISKO OLIGARHU BĒRĒŠANU, VAI PASĀKUMS PATIESI BIJA APOLITISKS?

Naivi un nereāli

Arnis LAPIŅŠ, sabiedrisko attiecību speciālists:

– Organizatoru galvenā problēma bija tā, ka viņi nespēja paskaidrot cilvēkiem, kas īsti notiek. Tika izziņots, ka akcija vērsta pret oligarhiem, bet netika sniegta nekāda pozitīva programma, kā viņus uzvarēt un kādā veidā dzīve kļūs labāka. Nu, gluži kā Krievijā, ja velkam paralēles ar Hercena romānu Kurš vainīgs – izpalika Čerņiševska darbs Ko darīt?. Akcijas organizētājiem pašiem nav skaidrs, ko darīt un kā jādara. Tur nekā nebija, izņemot action: atnākam, paklanāmies – vispirms pa labi, pēc tam pa kreisi un noskaitām: oligarhi ārā! Tad iededzam pretkorupcijas ugunskuru, gaidot, ka šādā veidā kaut kas pats no sevis mainīsies. Man šķiet, tas ir ļoti naivi. Protams, var strīdēties par to, kam jāmainās, kā jāmainās, bet līdz šiem jautājumiem jau nemaz nenonāca. Veiksmīga politika ir tikai tad, jā tā ir reālistiska.»

Ietusējam oligarhu!

Ilga KREITUSE, vēsturniece:

– Latviešu mitoloģijā un apziņā nav ierasts spēlēties ar divām lietām – ar nāvi un kapusvētkiem. Tāpēc šādu jēdzienu izmantošana politikā, manuprāt, neatbilst latviešu mentalitātei, kultūrai un ētikai.

Kopumā es šo pasākumu definētu kā vāji organizētu jauniešu tusiņu. Lai varētu uzņemties intelektuālā līdera pozīcijas, pašam jāizaug līdz zināmam attīstības līmenim. Ar to vien nepietiek, ka kādam ir nauda, lai sasauktu kopā ļaužu masas. Kāda jēga no tā, ja nespēj noformulēt, kas ir oligarhu vara? Man šķiet, ka akcija raksturojama kā nesaprotams jauniešu saiets ar ugunskuru, kurā tiek dedzināti kaut kādi lupatu vīkšķi un oligarhi sevī. Tas vienkārši bija ažiotāžas pasākums. Muļķības, ja kāds saka, ka tas bijis apolitisks! Kā gan tas var būt apolitisks, vēršoties pret konkrētiem politiķiem? Ja kaut elementāri apgūti politikas pamati, to nu vajadzētu saprast. Šādā veidā tiek īstenota slēpta politiskā reklāma par labu tām partijām, kuras nesadarbojas ar prezidenta iezīmētajiem oligarhiem. Tomēr, ja šobrīd šie politiskie spēki pieietu pie spoguļa un ieskatītos tajā, tad ieraudzītu, cik daudz no tā, ko piedēvē oligarhiem, piemīt viņiem pašiem.

Kāds apolitiskums?!

Ilze OSTROVSKA, politoloģe:

– Tas, ko redzēju Dombura raidījumā, kur piedalījās arī pasākuma organizatori, mani nepārliecināja par mērķa skaidrību (ja uzstādījums ir cīņa pret korupciju). Oligarhi taču nozīmē korupciju. Ja patiesi grib šīs lietas sakārtot, jāveic nopietnas strukturālas izmaiņas, organizējot vēlēšanas. Ir jābūt partijai, kas likvidētu sabiedrības sadalīšanu divās daļās – latviešos un nelatviešos. Tas palīdzēs risināt sociālos jautājumus, tai skaitā arī cīņu pret korupciju. (Oligarhi gan šo etnisko robežšķirtni jau ir sen pārvarējuši un apvienojušies.) Protams, pasākums nebija apolitisks. Kādas muļķības! Kā gan tas var būt apolitisks, ja līdz vēlēšanām palikuši pāris mēneši? Tas bija kāda jauna politiska spēka vai esošo partiju ģenerālmēģinājums, kuras pacēlušas karogu cīņai pret oligarhiem.

Poppolitikas pasākums

Ojārs SKUDRA, politologs:

– Pasākums Oligarhu kapusvētki bija bez precīzas un skaidras definīcijas. Tā kā Viesturs Dūle ir pietiekami profesionāls komunikācijas jomā, pieļauju, ka akcija bija zondāžas pasākums jeb tā dēvētais pilotprojekts. Vajadzēja izzondēt, cik liela šādam pasākumam būs rezonanse, kāda publika tajā piedalīsies. Nedomāju, ka organizatoriem ir nopietna koncepcija saistībā ar procesiem Latvijā un to pārmaiņām, jo viņi nevēlas strikti iezīmēt sevi kā politisku organizācija – drīzāk gan kā sociāli politisku vai politiskās kultūras kustību (protams, ar skaidri definētu ievirzi, jo nav šaubu, ka atbalstīs Vienotību). Ja organizatori apgalvo, ka akcija bijusi apolitiska, tad jāteic, ka pasākums viņiem nav izdevies. Ja iztirzājam versiju, ka tika sagatavota sabiedriskā doma jaunas partijas tapšanai, stipri šaubos, vai šajā ziņā Dūle būtu spējīgs palīdzēt, piemēram, Zatleram. Var piekrist Gintam Grūbem, ka pasākumā bija saskatāmi karnevāla elementi. Tas ļoti saskan ar stipri modernu tendenci, kas nāk no Rietumiem – tā dēvēto populāro politiku (velkot jēdzieniskas paralēles ar popkultūru). Tā ir šī poppolitika.

Bēru runas teica tie, kuri grib ielīst nākamajā Saeimā

Filips RAJEVSKIS, politologs:

– Kā es vērtēju akcijas pamattēzes, proti – vecvecāku apgaismošanu politprocesos, nesadarbošanos ar kaitnieciskiem spēkiem un jaunradītās interneta vietnes izmantošanu sabiedrības aktivizēšanai? Atzīmēšu, ka omes ļoti labi zina, kas notiek politikā. Viņas atšķirībā no jauniešiem iet uz vēlēšanām. Ja runājam par mudinājumu nesadarboties ar kaitniekiem, manuprāt, ir ļoti labi, ja cilvēki spēj uzņemties saistības. Jautājums tikai: cik daudz cilvēku šiem aicinājumiem sekos? Bieži vien tie, kuri visskaļāk kliedz no tribīnēm, pārkāpj pašu izvirzītos principus. Pasākums, manuprāt, bija apolitisks, jo parasti politika ir krietni vien agresīvāka un pozicionētāka. Te nekā tāda nebija, izņemot kaut kādu abstraktu cīņu pret oligarhu sevī. Varētu teikt, ka akcijai piemita politisks mājiens. Es to salīdzinātu ar lietussargu revolūciju, kas arī bija apolitisks pasākums, bet beidzās ar desmit mandātiem Saeimā. Radās izjūta, ka tribīnē kāpa un bēru runas teica tie, kuri grib ielīst nākamajā Saeimā.