Mūrniece: iekšlietu ministra amats nebūs popularitātes kalve

Pirmdien, 6. jūnijā, iekšlietu ministre Linda Mūrniece (Vienotība) pamet amatu. Saeimas deputātes mandātu viņa atjaunot pēc pēdējiem notikumiem atjaunot vairs neplāno un pagaidām citu darbu arī nav atradusi. Kā ministre vērtē paveikto amatā, saruna ar Neatkarīgo.

– Vai ministres amatu pametat ar padarīta darba sajūtu?

– Ideāli būtu, ja ministrs savu darbību varētu plānot vismaz pieciem gadiem. Varētu strādāt, stratēģiski plānojot, nevis tikai dzēst ugunsgrēkus, kā tas sanāca man – vispirms jāgriež budžets, tad jāglābj viss, kas jūk un brūk pēc budžeta griešanas. Šobrīd uz atvadām vēl varu pieņemt nepopulārus lēmumus, kurus nepieņems nākamais ministrs, jo gribēs būt populārs. Man, protams, ir žēl, ka daudzu manu uzsākto reformu augļus es nebaudīšu. Bet es apzinos arī, ka neviens nav neaizvietojams un iekšlietu sistēma ir spējīga funkcionēt, arī ja manis tajā nav. Smagāka situācija izveidosies rudenī, kad, visticamāk, atkal būs jāgriež budžets. Tad ministra klātbūtne iekšlietu sistēmai būs akūti nepieciešama, jo viņam būs šī sistēma jāaizstāv. Skaidrs, ka valsts sekretārs to izdarīt nevarēs – pierādīt, ka iekšlietu sistēmai vajadzīga papildu nauda vai vismaz nevajag griezt nost esošo.

Uzskatu, ka esmu ļoti daudz izdarījusi ministres amatā un mana darba rezultāti būs redzami vēl pēc gada, diviem, trim. Ceru, ka nākamā ministra kandidatūra drīzumā parādīsies, lai gan, kā redzams, rinda uz šo amatu nav diez ko gara.

– Iekšlietu sistēmā ir plānota nozīmīga reforma, kas paredz policistu atlaišanu, paliekošajiem nodrošinot lielāku atalgojumu. Vai, jums atstājot ministres amatu, šī reforma tiks turpināta?

– Jā, šā plāna atskaites termiņš ir 1. jūnijs, un tāpēc es arī paliku amatā līdz jūnijam, lai varētu šo lēmumu sagatavot. 1. jūnijā tiks pieņemtas normatīvo aktu izmaiņas, kas šo plānu padarīs neatgriezenisku. Pieņemu, ka tam būs pretinieki, bet es būšu Saeimā un spēšu pamatot, kāpēc šādi lēmumi ir pieņemti. Domāju, ka tā bija liela kļūda – pirms diviem gadiem, griežot budžetu, saglabāt amatā visus policistus, atlaižot tikai nelielu daļu. Žēlums toreiz bija aplama rīcība, vajadzēja rīkoties skarbāk – atlaižot vairāk un palikušajiem saglabājot normālu algu. Nevaru šobrīd nosaukt precīzu atlaižamo policistu skaitu, taču pieņemu, ka ir ļoti daudzas atbalsta funkcijas, no kurām policija var atteikties. Piemēram, policijas pulkvežleitnantam nevajag sēdēt grāmatvedībā. Policistiem, kam pienākas lielākas sociālas garantijas, arī pensija 50 gados, ir jābūt reālā policista darba veicējiem, nevis grāmatvežiem vai kadru daļas darbiniekiem. Tā nebūs populāra lieta – ņemt nost uzplečus, bet tas būs jādara, visticamāk, no 1. janvāra jaunie noteikumi stāsies spēkā.

– EUROPOL organizācija, viesojoties Latvijā, diezgan plaši kritizēja situāciju policijā, policistu noslodzi, draudēja pat ar izslēgšanu no Šengenas zonas. Vai tā bija tikai policistu arodbiedrību aktivitāte, jebšu reāli ir jāsāk kļūt piesardzīgiem?

– Šīm aktivitātēm un draudiem par izslēgšanu no Šengenas zonas nekāda reāla pamata nav. Europol viedoklis ir vienas sabiedriskas organizācijas viedoklis. Turklāt šis viedoklis nav pamatots ne ar skaitļiem, ne ar pētījumiem, tā ir vienkārša parunāšana par tēmu. Šeit Europol ieradās pēc vienas no policistu arodbiedrību uzaicinājuma, un šīs arodbiedrības līderis viņus aizveda uz vissliktāko iecirkni, un, protams, ka šīs sabiedriskās organizācijas pārstāvji tad arī pauda savu sašutumu. Bet, ja Europol būtu bijusi iespēja iepazīties ar objektīvu ainu, tad, visticamāk, viedoklis būtu citāds. Ja policistu arodbiedrību līdera, piemēram, Sūnas, mērķis ir pazemot ne tikai policiju, bet arī valsti, nu tad viņš rīkojas tā, kā rīkojas, un iesaista arī Eiropas policistu arodbiedrības.

Kas attiecas uz robežkontroles atjaunošanu – tas jau ik pa brīdim notiek, piemēram, ja tiek rīkoti lielāki pasākumi. Bet apgalvot, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā plosās organizētā noziedzība un nav droši – tas ir nepamatoti. Skarbie apgalvojumi par drošības situāciju, no sabiedrisko organizāciju puses, tiek lietoti apzināti, tāpēc – lai pievērstu sev uzmanību.

– Respektīvi, policija mūs sargā?

– Jā, protams. Statistika rāda, ka noziedzības līmenis samazinās, un tas nozīmē, ka policija strādā, nevis tāpēc, ka noziedznieki uz ārzemēm aizbraukuši. Tur, kur policijas nav tik daudz, kā gribētos, piemēram, lauku reģionos, tur drošības pasākumos ir piesaistīta Zemessardze.

– Kā jūs skaidrojat to, kāpēc uz iekšlietu ministra amatu nav nemaz tik garš rezervistu un amatu ieņemtgribētāju soliņš?

– Pirmām kārtām jau tāpēc, ka, man pametot amatu, ļoti daudzi ir spiesti atzīt, ka es esmu bijusi laba iekšlietu ministre. Pēc spēcīga iekšlietu ministra uzreiz tā atnākt un teikt, ka es tagad būšu labs, ir grūti. Savukārt tie, kas būtu labi ministri, pat labāki par mani, skaidri apzinās, ka šis amats nekad nebūs popularitātes kalve. Pat, ja šai ministrijai būtu daudz naudas, lēmumi, kas jāpieņem saistībā ar iekšlietu dienestiem, tāpat ir nepopulāri. Ja tur būtu tikai robežsargi un ugunsdzēsēji, tad tā būtu tikai labā ministrija, kas nāk palīgā un glābj. Taču iekšlietu sistēmā ir policija, Drošības policija, kas liek cilvēkiem saskarties ar negatīvismu, un tas arī ietekmē ministra tēlu. Policija ir lielākais iekšlietu sistēmas dienests, un tajā diemžēl ir arī vismazāk disciplīnas.

– Jūs varētu nosaukt tos ministra amata kandidātus, kas varētu būt labāki par jums?

– Es jau biju nosaukusi divus kandidātus – Ainārs Latkovskis un Dzintars Zaķis. Taču viens vada Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju, otrs – Vienotības frakciju, un tas priekš viņiem un partijas arī ir nozīmīgāk nekā iekšlietu ministra amats. Skaidrs, ka viņi paši neies prom no tik politiski nozīmīgām pozīcijām. Neatkarīgie profesionāļi, kas tiek ik pa brīdim pieprasīti valdībā – es nosaucu divus – ģenerāļi Ainārs Pencis un Valdis Voins, bet arī viņi neizrāda entuziasmu, labi zinot, kas tā ir par sistēmu un cik grūti ir ar to tikt galā.

Iekšlietu ministra amata kandidātus šobrīd var ierindot divās kategorijās – vieni, kuri var un saprot, bet negrib šo amatu, un otri – kuri ļoti grib, bet neatbilst prasībām.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"

Svarīgākais