Intervija ar Andri Šķēli - Par agru aizgāja, par vēlu atgriezās

Desmit gados viss ir mainījies – kādreiz populārā Andra Šķēles reitings amatpersonu vidū stabili aizņēmis pēdējo pozīciju, turklāt nu jau krietni ilgu laika sprīdi. Viņa vadītās Tautas partijas vārdu arī neredz Saeimas frakciju sarakstā – tagad tur ar astoņiem deputātiem, kuru vidū ir arī A. Šķēle, ir apvienības Par labu Latviju vārds.

Tautas partijas reitings februārī bija 1,4%, un kapu zvani šai organizācijai tiek ik pa brīdim iezvanīti politikas gaiteņos un kuluāros. Vai tās līderis tic partijas nākotnei un kā nodrošina savu līdzdalību un ietekmi politikā? Saruna ar Andri Šķēli.

– Tautas partijai sestdien paredzēts kongress. Kad es pirms sarunas ar jums pāris cilvēkiem pateicu, ka man paredzēta intervija ar Andri Šķēli pirms TP kongresa, jautājums bija – vai tad tāda partija vēl pastāv?

– Pastāv, pastāv. Vēl vairāk – saskaņā ar likumu līdz šā gada 1. martam visām partijām bija jāpaziņo precizēts savas partijas biedru saraksts. Šo likuma prasību izpildīja tikai trīs politiskās organizācijas – Tautas partija, Sabiedrība citai politikai un Saskaņas centrs.

– Cik TP ir biedru?

– Vairāk nekā 1100 biedru. Domāju, ka tā ir viena no lielākajām politiskajām organizācijām Latvijā. Starpība starp biedru skaitu pērn un šogad ir 47 cilvēki. Tas ir reāls skaitlis, jo mums uzskaitīti tiek tie partijas biedri, kas maksā biedra naudu un piedalās partijas darbā. Jā, 47 cilvēku atbirums nav maz – vienai otrai citai partijai tā būtu teju ceturtā daļa no partijas. Es neizslēdzu, ka vēl kāds varētu aiziet arī no TP, jo dzīve opozīcijā nav medus maize. Mūs gaida ilgs un rūpīgs politisks darbs, nevis tūlītēji panākumi.

– Tad tie būtu kādi jūsu konkurenti, kas stāsta, ka Tautas partijas biedri apsver, kā veselām nodaļām stāties ārā no partijas?

– Pirms vēlēšanām bija gadījums ar partijas Līvānu nodaļas izstāšanos. To, manuprāt, noteica nodaļas līdera lēmums īsi pirms vēlēšanām mainīt politisko piederību, slēdzot tādu kā aprēķina laulību. Savukārt cilvēki, kas uz tādām lietām nav tendēti, arī jaunieši, palika partijā.

– Kāpēc jauniešiem būtu jāstājas Tautas partijā? Partija taču ne tuvu nav pie varas, tās reitings ir zems. Miniet argumentus, kāpēc?

– Izsvērts un pragmatisks cilvēks noteikti saskata daudzus argumentus: pirmkārt, esošajā politiskajā situācijā ļoti maz ir cilvēku, kuri par saprātīgu atzītu valdošo politiku, tātad viņam jāmeklē cita politiskā izvēle. Esošais politiskais un, galvenais, ekonomiskais kurss ar cietu lata kursa noturēšanu paredz to, ka vienīgais, kas svārstās, ir iedzīvotāju labklājības līmenis. Diemžēl arvien uz leju. Un ir ļoti daudz jādara, lai iedzīvotāju dzīves līmenis nekristu pārāk zemu, – jābūt piedāvājumam ieguldīt, attīstīt un palikt valstī. Valdošajai politikai tāda piedāvājuma nav. Savukārt mēs esam par saprātīgu politiku.

Otrkārt, mana kā partijas priekšsēdētāja taktika pirms 12 gadiem un arī tagad ir līdzīga – es uzskatu, ka jādod iespēja jauniem cilvēkiem attīstīt sevi politikā. Pirms divpadsmit gadiem tādi cilvēki kā [Mareks] Segliņš, [Aigars] Kalvītis, [Artis] Pabriks politikā vēl bija zaļknābji, un viņiem, un ne tikai viņiem, visiem tika dota liela iespēja. Daudzi no viņiem sevi pierādīja politikā, un daudzi pierāda vēl arvien. Tas nozīmē, ka TP joprojām ir iespēju organizācija jauniem cilvēkiem. TP ir iespēju un saprāta partija.

– Jūs saskatāt kaut mazāko iespēju, ka Par labu Latviju, Tautas partija varētu nonākt valdošajā koalīcijā šīs Saeimas laikā?

– Tas nav pašmērķis. TP tagad ir jātiek galā pašiem ar sevi, ar savu tēlu un būtību. Ja partijas būtību izteiks pašpietiekami, nodokļus maksājoši, nacionāli domājoši un uz labējām vērtībām orientēti cilvēki, mēs spēsim mainīt arī organizācijas tēlu. Neizmainot būtību, tēlu mainīt nevar. Būtības – kompetences, pragmatisma, saprātīguma – pazaudēšana TP ir problēma. Tās tēls saistīts ar augstprātību, skandāliem, nekonsekvenci. Tādi ir bijuši pleķi, kas trāpījuši uz partijas mundiera.

– Jūsu vaina?

– Tā ir lielas daļas Tautas partijas biedru vaina. Mana vaina ir – kā teica viens kolēģis – par agru aizgāju, par vēlu atgriezos.

– PLL izveide ir kļūda?

– Šī Saeima ir politisko apvienību Saeima – nav nevienas atsevišķi ievēlētas partijas. Jau pirms vēlēšanām bija skaidrs, ka partijām jāgrupējas partiju apvienībās. Tāpēc apvienot spēkus bija pareizi. TP piedalīties politiskā apvienībā arī bija pareizi. To pierāda tas, cik labi spējam saprasties un koleģiāli sadzīvot PLL frakcijā. Taču vai mēs ieguvām no LPP/LC kādu tieši vēlēšanās nederīgu sinerģiju? Domāju, ka ne. Tiem, kam patika Šlesers, var nepatikt Šķēle, un otrādi.

– Ko tas nozīmē nākotnē?

– To, ka TP iet savu ceļu. Ar PLL mums ir frakcija. Būt pārstāvētam Saeimā – tā ir vērtība – gods un atbildība. Tomēr nedomāju, ka PLL būs TP politiskās dzīves vienīgais ietvars. Un noteikti ilgtermiņa turpinājums ne.

– Pēc tiesas sprieduma par nepieciešamību atmaksāt miljonu valsts kasē par nelikumīgi priekšvēlēšanu kampaņai izmantoto naudu daudzi uzskatīja, ka jūs izvēlēsieties iespēju likvidēt Tautas partiju, lai līdzekļi nebūtu jāatmaksā.

– Ja kāds tā ir teicis, tad tas tikai liecina par konkrētā cilvēka samaitātību.

– Tā nenotiks?

– Es negribētu laikā, kad tiesvedība šajā lietā nonākusi izšķirošā fāzē, vienkāršoti komentēt TP juridisko vai faktisko pozīciju šajos jautājumos. Mums ir viss pamats domāt, ka tiesa rūpīgi vērtēs mūsu izklāstītos apsvērumus, līdzšinējo tiesu praksi, starptautiskās tiesvedības precedentus, visu to, kas apliecina, ka tādas demokrātiskās pamatbrīvības kā vārda brīvība un pulcēšanās brīvība nav pakārtojamas zemāk par administratīviem ierobežojumiem partiju rīcību saistīt ar trešajām personām.

– Intervijā pirms Saeimas vēlēšanām es jums paudu skepsi par PLL ideju un to, ka cilvēki varētu balsot par uzņēmējiem. Man izrādījās taisnība – nebija tik daudz to vēlētāju, kas uzskata, ka viņiem jābalso par uzņēmējiem – darba devējiem, jo tie viņiem asociējas tikai ar asinssūcējiem, kas liek daudz strādāt un pārāk mazu algu maksā.

– Tautas partija allaž ir iestājusies par uzņēmējiem, proti, cilvēkiem, kas maksā nodokļus un uztur šo valsti, tiem, kam piemīt spēja organizēt Latvijas tautsaimniecību.

– Divi tautsaimniecības organizatori, jūsu organizācijas atbalstītāji – Gunārs Ķirsons un Ieva Plaude-Rēlingere – nupat nobankrotēja, turklāt krietni daudziem kreditoriem atstājot mieles par bankrota veidu. Radot arī šaubas, vai PLL viņiem nebija politisks pilotprojekts ar vēlmi glābt savas paplukušās finanses.

– Pieturēsimies pie juridiskām kategorijām – viņu maksātnespējas pasludināšana ir likumīgs process, un viņi ir ievērojuši Latvijas Republikas likumus. Vai jūs aicināt moralizēt par to, kā viņiem tas gadījās? Bankrots ir viens no veselīgas ekonomiskas sistēmas galvenajiem ieguvumiem. Latvijas valstij ir jārūpējas, lai šeit varētu efektīvi un ātri izpildīt bankrota procedūras un atgūt pēc iespējas vairāk kreditoru līdzekļu.

Pasaules ekonomikas krīzes laikā bija vērojama tendence katru glābt – īpaši tas attiecās uz bankām. Bet tas notika tādēļ, ka bankas šeit un daudzviet arī ārpus Latvijas robežām bija kļuvušas lielākas nekā suverēns – valsts. Nevis valsts, kura ir devusi tiesības bankām pastāvēt, ir lielāka, bet lielās finanšu megakorporācijas ir lielākas, bagātākas, ietekmīgākas par valstīm. Un to iespaids ir tik liels, ka, tikko kādai no tām rodas problēmas, visai sabiedrībai ar saviem līdzekļiem jāiet tās glābt. Tas nav taisnīgi. Mana ideja vienmēr ir bijusi – jābūt tik efektīvām bankrota procedūrām, lai bankrotējušais uzņēmums aiziet tik ātri, ka neinficē pārējo tautsaimniecības organismu.

– Jūs uzreiz pēc vēlēšanām paudāt, ka jums ir visvienkāršāk runāt ar Vienotību, jo attiecības ir sākamas kā no baltas lapas. Kādas ir PLL un Vienotības attiecības?

– Jā, mēs sarunājamies. Labums ir tāds, ka mēs neesam ierobežoti viens otru kritizēt. Kritikas akcentu pagaidām vairāk viņu pusē, jo viņu valstiskais piedāvājums ir ļoti vājš, lai neteiktu – neesošs. Taču saruna ar daļu no Vienotības pārstāvjiem pamazām veidojas konstruktīvāka, jo viņi jūt, ka valdībai nav vilkmes, nav izlēmības, nav efektīva darba, tāpēc reizēm čukstus jautā: kas tagad būtu jādara?

– Ar kuriem Vienotības pārstāvjiem jums ir konstruktīvās sarunas?

– Ar vairākiem. Piemēram, ar Vienotības frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi mums ir laba sadarbība – viņš zina, kas ir nodevas publiskai retorikai, un tomēr meklē Saeimā risinājumus arī ar opozīciju, kā panākt mīkstinājumu vienam otram neveiklam valdības solim.

– Klīst runas, ka jums esot piedāvāti ministru amati Vienotības valdībā ZZS ministru vietā.

– Jā, bija tādi mēģinājumi. Taču šis nav brīdis, kad TP un PLL frakcijai būtu teciņus jāskrien valdībā. Vienotībai ir dots milzīgs vēlētāju uzticības kredīts – 33 balsis. Kamēr šis kredīts nav atņemts, respektīvi, kamēr sabiedrība gatava iecietīgi izturēties pret valdības vadītāja un viņa ministru acīmredzamajiem trūkumiem, nekāda dzīvā diskusija neizdodas. Milzīgā pašpaļāvība un patoss, ar kādu Vienotība savās sapulcēs sludina "mēs – glābēji", "bez mums nebūs valsts" u.tml. blēņas, liecina, ka viņi pieļauj un pat pārspēj daudzas no tām kļūdām, kuras savulaik pieļāvušas citas varas partijas.

– Ā, jūs par to, vai Dombrovskis nepārvērtīsies Kalvītī Nr.2?

– Esot jau nobraucis mīnusos reitingā kā premjers. Pirmajās simt dienās iebraukt mīnusos – arī sava veida rekords.

– Patiesībā jau kādas tur simt dienas, Dombrovskis taču ir pie varas jau kuro gadu.

Starp citu – nesenās baumas par kādu ministru nomaiņu nāca no koalīcijas iekšienes, lai pabaidītu savējos. Bet vai jums kā opozicionāram liekas, ka Dombrovska valdības ministri būtu nomaināmi?

– Valdība kopumā ir ļoti vāja, bet ir īpaši spilgti piemēri, kā Ģirts Valdis Kristovskis.

Acīmredzami nepieredzējis ārlietās. Salīdzinot ar Aivi Roni vai, jo vairāk, Māri Riekstiņu, bēdīgi. Bēdīgi.

– Kāpēc tad jūs esat tik nesaudzīgs pret Kristovski, bet tik saudzīgs pret Pabriku, kurš nesen izgāzās ar nabadzīgās tautas apsaukāšanu par muļķiem? Kristovskim par Sluča vēstuli uzreiz demisiju prasījāt, bet Pabrikam par apsaukāšanos – nekā?

– Mēs nevaram ikreiz, kad ministrs izdara muļķību, prasīt demisiju. Toreiz Kristovskis darīja negodu Latvijai, Pabriks – pats sev. Viņš nu ir to ministru plejādē, kuru izteikumi folklorizējušies un kurus atcerēsies ilgi.

Tā ir Ministru prezidenta atbildība – lemt par saviem ministriem. Ja Ministru prezidentam nav tādu tiesību – lemt par saviem ministriem, tad valdības ir vājas.

– ZZS šobrīd intensīvi pretojas sociālā budžeta samazinājumiem, kas varētu novest pie pensiju samazināšanas. Kā uzskatāt jūs – sociālā budžeta samazināšana ir neizbēgama?

– Katra diena, kurā valdība nav veikusi strukturālos pārkārtojumus, nenovēršami tuvina sociālā budžeta apcirpšanu. Tas ir skaidrs.

Šī valdība ir īsti laika tērētāji. Proti, velk laiku, lai pēc tam nepopulārie lēmumi kļūtu neizbēgami.

Es jau pagājušā gada martā Ministru prezidentam norādīju, ka sociālais budžets ir jāatbrīvo no tām neraksturīgajām izmaksām, kas ir politiski pielemtas un nebalstās uz iemaksām. Tādas, piemēram, ir pensiju piemaksas par stāžu.

– Tad pensiju piemaksas nav jāmaksā?

– Tās ir jāmaksā no valsts pamatbudžeta, nevis sociālā budžeta.

– Nosauciet, lūdzu, tādu strukturālo reformu, kas nenozīmē vienkāršu un mehānisku līdzekļu samazinājumu kādai jomai.

– Nomainīt lēmumu pieņemšanas kārtību, nomainīt nodokļu pārlikšanas akcentus. Šobrīd, iespējams, ir jāatsakās no ārzemju ekspertu ieteikuma, ka mums nedrīkst būt iezīmēti nodokļi. Jāatgriežas pie iezīmētu nodokļu sistēmas par labu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai.

– Kurš nodoklis jāiezīmē?

– Piemēram, pievienotās vērtības nodoklis. Tajā varētu uz laiku, piemēram, 20 gadiem, noteikt, ka zināma procentu daļa tiek novirzīta īpašā budžetā demogrāfijas veicināšanai.

Vēl – piemēram, uzņēmuma ienākumu nodoklis būtu nododams pašvaldību rīcībā. Tas sekmēs pašvaldību ieinteresētību veicināt uzņēmējdarbību savā teritorijā. – Kā jūs uzskatāt – valdības realizēto iekšējās devalvācijas politiku vēl ir iespējams turpināt?

– Es domāju, ka tā ir izgāzusies. To slavē tikai tie, kas Latvijai šo glābšanas programmu ir nodiktējuši. Salīdzināsim tā dēvētās glābšanas programmas Latvijai un Islandei. Islande savulaik bija pirmajā vietā pasaulē pēc iedzīvotāju labklājības līmeņa. Iestājoties krīzei, tā veica devalvāciju un pazaudēja par pusi mazāk iekšzemes kopprodukta pie brīva valūtas kritiena. Bet Islandi no Latvijas atšķir tas, ka islandieši neuzņēmās glābt angļu noguldījumus savās bankās, – atšķirībā no Latvijas, kas ar lata valūtas kursa turēšanu izvēlējās glābt ārzemju banku neveiksmīgos kredītus, nevis pašu cilvēkus.

– Labi, kāds ir risinājums? Tagad par lata devalvāciju vairs nav ko runāt.

– Ja nebūs sabalansēta budžeta un veiksmīgi pārfinansēta aizdevuma, tad devalvācija kā bieds turpinās karāties virs galvām. To nevarēs izslēgt.

– Nupat fiasko cieta Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas ideja par sabiedrisko padomi prezidenta kandidātu izvērtēšanai...

– ...un tas bija skaidrs no paša sākuma. Lemt kādā nomaļus stāvošā komitejā par Valsts prezidenta izvirzīšanu, kuru izvirza deputāti, apspriež frakcijas un visu to nosaka likums, būtu vairāk nekā dīvaini.

– ...Tad jau jūs varat pastāstīt, kā notiks Valsts prezidenta izvēle?

– Es domāju, ka vadošo lomu šeit vajadzētu uzņemties valdošajai koalīcijai. Droši vien vispirms neformālāk, starp partiju un frakciju vadītājiem, tad jau plašāk tiks apspriestas kandidatūras un nenovēršami, pārrunu ceļā, kāda no tām vai pat vairākas nonāks līdz balsošanai Saeimā.

Vēl liela loma būs otrai lielākajai frakcijai Saeimā – Saskaņas centram. Tās ir ļoti nozīmīgas 29 balsis. Jo ar 55 koalīcijas balsīm prezidentu ievēlēt nevar.

– Kāpēc? Nevar uzticēties, kā kurš nobalsos?

– Tas ir slēgts balsojums, un katrs deputāts gribēs izdarīt savu unikālo izvēli neatkarīgi ne no kā un balstoties tikai uz savām izjūtām un apsvērumiem. Tāda iespēja deputātiem ir reizi četros gados, un katrs deputāts aizklāti izdara izvēli, un viņam mēdz būt stipri vienaldzīgi, ko likusi Āboltiņas kundze, čukstējis [Edgars] Jaunupa kungs vai ieteicis Augusts Brigmanis. 55 balsis šajā situācijā ir ļoti plāna rezerve.

– Zatlera kungs ir pelnījis pārvēlēšanu uz otro termiņu?

– Neraugoties uz to, kādu ņirgāšanos un spiedienu viņam nācās paciest pēc vēlēšanām, viņš tomēr ir noturējis stāju un spējis gūt zināmu sabiedrības atzinību. Taču man ļoti svarīga šķiet viņa programma nākamajiem četriem gadiem. Tas, kā viņš redz Latvijas politisko procesu attīstību.

– PLL ir gatava atbalstīt vai neatbalstīt kādu citas partijas piedāvātu kandidātu, vai arī jūs esat gatavs iesaistīties aizkulišu cīņās, lai panāktu atbalstu savam kandidātam?

– Ar astoņām balsīm prezidentu neievēlēsi. Bet arī tām ir būtiska loma. Mēs iestāsimies par saprātīgāko izvēli, par kandidātu, kas būs labākais Latvijas valstij. Politiski ietirgot mums neko nevarēs.

– Jūsu reitings joprojām ir ļoti, ļoti zems. Kāpēc?

– Tā ir bagāža no iepriekšējā laika. Savulaik, kad biju ļoti populārs un līdz ar to daudz ietekmīgāks, man radās daudz politisku ienaidnieku, kas nekavējās ražot skandālus ar lieliem virsrakstiem avīžu pirmajās lappusēs. To bija daudz, notika ilgas izmeklēšanas, un, kad beidzot attiecīgās instances paziņoja – viss pārbaudīts, nekas ļauns nav atklāts, par to uzrakstīja maziem burtiņiem pēdējā lappusē. Ja vispār uzrakstīja. Mans zemais reitings ir rezultāts. Kas attiecas uz TP kopumā – ir bijušas kļūdas, nekonsekvence, piemirsti 1998. gada ideāli.

– Jūs aizmirsāt?

– Jā. Tautas partija bija aizmirsusi. Bija izaugsmes gadi, kad dzīve burbuļoja...

– Tas tak visiem sen aizmirsies...

– Domāju, ka nav aizmirsies. Būs vajadzīgs laiks, iespējams – ilgs. Ja vienreiz esi dabūjis zīmogu vainīgs, tad ilgi ir jāstrādā, lai to izdzēstu.

– Jūsu frakcijas kolēģis Guntis Ulmanis kādā intervijā teica, ka gribot jūsu un Šlesera kunga grēksūdzi dzirdēt. Viņam jūsu pagātnē daudz kas neesot skaidrs. Izsūdzējāt viņam grēkus?

– Nav man neko jautājis. Ik pa laikam kāds politiķis grib man kaut ko pajautāt. Lūdzu, jautājiet. Viss ir neskaitāmas reizes pētīts un skaidrots.

– Kāpēc jums vispār ir jāsēž Saeimā, astoņu cilvēku frakcijā un jāatbild uz nepatīkamiem jautājumiem? Jūs esat turīgs cilvēks...

– Slikti ir tad, ja tikai neturīgi cilvēki nodarbojas ar politiku. Spilgtākais piemērs šai domai ir 1917. gada revolūcija Krievijā.

– Jūs politikā esat idejas vārdā?

– Jā. Esmu pārliecināts, ka spektrā, kas šobrīd ir ievēlēts Saeimā, citu konsekventu labējo ideju aizstāvju nav, tikai Tautas partija. Un es ticu, ka par mums atkal nobalsos – ja ne 30 %, tad 15% noteikti. Bet līdz tam garš ceļš ir ejams.