Uz Neatkarīgās lasītāju jautājumiem atbild a/s Latvijas kuģniecība padomes priekšsēdētājs Māris Gailis.
– Vēsture atkārtojas. Jums iznācis vadīt valdību 1995. gadā, kad notika līdzīga finanšu katastrofa – Bankas Baltijas un citu banku krahs, kurās pazuda tā laika apstākļiem ārkārtīgi lieli līdzekļi. Jūs varat šobrīd salīdzināt savu darbu un savas valdības darbu ar to, kas izdarīts Godmaņa un Dombrovska valdību laikā. Jūsu valdība neieplūdināja valsts naudu banku sektorā, un krīze tika pārvarēta bez krišanas ceļos Starptautiskā valūtas fonda priekšā.
– Ir tāds teiciens, ka vēsture, ja atkārtojas, tad kā farss vai kā komēdija. Šoreiz drīzāk velk uz drāmu vai pat traģēdiju. Varbūt, ka traģēdija vēl ne, bet dramatiski ir gan. 1995. gadā bija ļoti nopietna krīze. Bankrotēja jau ne tikai Banka Baltija viena pati. Atceraties, tolaik mazās bankas sprāga cita pēc citas – Centra banka, Depozitbank u.c. Kas visvairāk pārsteidz? Apbrīnojami, bet toreiz un tagad ir slikti strādājusi banku uzraudzība. Par to man, atklāti sakot, ir pamatīgs pārsteigums. Nevar taču salīdzināt 1995. gada amatpersonu pieredzi ar tagadējo! Pēc tam, kad ir pagājuši jau 15 gadi, nedrīkstēja būt tik smagu kļūdu. Kļūdu tieši uzraudzības jomā. Turklāt, manuprāt, Parex problēmas vajadzēja sākt risināt jau daudz agrāk.
Manā laikā banku uzraudzība bija simtprocentīgi Latvijas Bankas rokās. Toreiz nebija Finanšu un kapitāla tirgus komisijas. Bija tikai viena institūcija – Latvijas Banka, kurā Einars Repše neļāva nevienam bāzt savu degunu. Tolaik valdība nesaņēma pilnīgi nekādu informāciju, kas banku nozarē notiek, izņemot to, kas bija pieejama finanšu ministram. Pirmais, ko mēs sapratām, kad pārņēmām Banku Baltija, – skaidra apziņa, ka, nemēģinot viņus glābt, būtu daudz lielāks risks un nepatikšanas. Nevar arī izvēlēties ceļu, noveļot visu atbildību uz Latvijas Banku. Beigu beigās ļaudis tik un tā visā vainos valdību. Toreiz Banka Baltija bija pārstāvēta tikpat kā visos rajonos, bija daudzi rajoni, kur tā bija vienīgā banka.
– Pēc banku krīzes Latvijā bija vairāki rajoni, kuros vispār nebija banku, visas bankrotēja.
– Man atmiņā Salacgrīvas piemērs. Kad aizvēra Banku Baltija, Salacgrīvā vairāk nebija nevienas bankas.
Tolaik un tagad situācija ir līdzīga. Bankā Baltija glabājās pašvaldību nauda, glabājās arī budžeta nauda. Situācija bija ļoti dramatiska. Bet, pats galvenais, mums bija ļoti ierobežots laiks un bija ļoti nepilnīga informācija, un, kā vēlāk izrādījās, mūsu rīcībā bija nepatiesa informācija. Pat toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše mums neatklāja visu. Tas pilnībā atklājās Stokholmas šķīrējtiesas procesa laikā.
Kas bija skaidrs – banku jāmēģina glābt. Repše ziņoja, ka tā sauktais caurums Bankā Baltija ir 25 miljonu latu apmērā, kas pat tolaik nebija pārāk liela nauda. Tomēr izrādījās, ka caurums ir 200 miljoni. Un tā jau bija milzīga starpība. Turklāt mēs nezinājām, ka labākie kredīti ir cedēti uz Maskavu. Aktīvi jau bija evakuēti no Latvijas. Pēdējā brīdī Lavents pārskaitīja naudu uz ārzemēm. Cik atceros, 70 vai 60 miljonus, kas arī kļuva par vienu no galvenajiem krimināllietas punktiem.
Ir vēl otra puse. Tolaik man vēl spilgtā atmiņā bija TV ainas par Albānijas nemieriem. Deviņdesmito gadu vidū Albānijā cilvēki izgāja ielās pēc tam, kad bankrotēja viena liela komercbanka. Bija skaidrs, ka Latvijā bija jāglābj ne tikai bankas un ekonomika, Latvijā bija jāglābj demokrātija. Bija cilvēkiem jādod kaut kāda cerība. Tad mēs izstrādājām programmu, ka valsts samaksās kopsummā līdz 500 latu katram individuālajamm noguldītājam – sākumā tie būs 200 latu, un pēc kompensācijas apmērs pakāpeniski pieaugs
Starp citu, tolaik vadīju mazākuma valdību, kurai Saeimā bija tikai 43 balsis. Tomēr Saeima ar izpratni uztvēra problēmu kopumu un ļoti labi saprata, ka tas nav brīdis, kad būtu jāšūpo valdība. Ceru, ka arī tagad tā notiks. 1995. gadā banku krīzes rezultātā valsts budžetā katastrofāli pietrūka naudas un mums nācās palielināt budžeta deficītu līdz 80 miljoniem latu. Tolaik mēs pārtraucām finansēt daudzus valsts izmaksu posteņus. Es atceros, man bija tikai divas prioritātes: opera un prezidenta pils. Pēc tam Andris Šķēle man aizrādīja, ka es viņam nododu valsti ar pilnīgi tukšu kasi.
– Vai tolaik meklējāt starptautisku palīdzību?
– Atklāti sakot, tika runāts, ka starptautiskas organizācijas varētu finansēt ieguldītāju zaudētās naudas atgūšanas plānu (200–500 latu katram), bet mēs atbildē dabūjām striktu nē. Ar to arī noslēdzās sarunas par starptautisko palīdzību.
– Pēc tam, kad notika Bankas Baltija krīze, jūsu valdības finanšu ministrs Andris Piebalgs demisionēja. Tolaik viņš uzņēmās atbildību par notikušo. 2008. un 2009. gadā nekas tāds nebija raksturīgs.
– 1994. un 1995. gadā manā valdībā tika nomainīti vai demisionēja kādi pieci ministri. Pēc skolotāju streika atkāpās izglītības ministrs Jānis Vaivods. Es pats palūdzu Ģirtu Valdi Kristovski atkāpties. Viņš aizgāja, un jāsaka, ka tas viņa politiskajai karjerai nekādi nenāca par ļaunu. Banku krīzes laikā atkāpās Andris Piebalgs. Lai gan atzīšos, ka es tolaik lūdzu viņu to nedarīt, bet tas bija viņa paša lēmums.
Jāteic atklāti – Godmanis būtu vēl tagad Ministru prezidents, ja viņš nebūtu visu atbildību uzņēmies pats un būtu pieprasījis viena, otra vai trešā ministra demisiju. Tāda ir politiskās spēles loģika, vai nu tev kāds ir jāziedo, vai tu tiksi noziedots.
Godmanim bija jālūdz, jāpieprasa atkāpties finanšu ministru, kaut vai pēc tās ārkārtīgi skandalozās intervijas Bloomberg TV.
Ja tu neesi spējīgs vai negribi tā rīkoties, tad pats arī maksā pilnu cenu. Tāds ir premjera liktenis.
– Vai 2008. gadā kaut ko varēja darīt citādi?
– Jau esmu noguris atkārtot, ka vienkārši nu nekādi nesaprotu, kāpēc nevar veikt tik ārkārtīgi nepieciešamās valdības strukturālās reformas? Es nesaprotu. Satiku Godmani, kad viņš vēl bija Ministru prezidents. Samaziniet! Tas taču ir pilnīgs ārprāts! Viņi pat nevienu ministriju nav likvidējuši, nerunājot par aģentūru desmitiem. Birokrātija jau sen ir pazaudējusi valstisko būtību. Tas ir bērns, kas jau sen ir izmests no vannas kopā ar visu ūdeni. Manai sievasmātei Valsts ieņēmumu dienests (VID) piesūtīja vēstuli – nav samaksāti 11 santīmi. Pastmarka par 35 santīmiem, liels papīrs, divi paraksti, nopamatots viss. Absurdu absurds. Lūk, to vajadzēja samazināt. Tad būtu kaut kāda jēga. Ja VID dzenas pēc katra santīma, tad viņiem visdrīzāk nepietiek laika aizskriet pēc 100 000.
Es strādāju par birokrātu padomju laikā. Ja mēs tad braucām komandējumā, mums nācās pielikt katru biļetīti atskaitei klāt. Es jau tolaik teicu savai priekšniecībai, ka tas ir pilnīgs idiotisms. Pirmās Godmaņa valdības laikā mēs šo sistēmu vienkāršojām pavisam elementārā veidā – tev, teiksim, ir atļauta lidmašīnas biļete, un, ja tu brauc ar vilcienu, tad tev tie daži lati paliek pāri, un tie ir tavējie un tā tālāk. Man liekas, tā bija pilnīgi normāla sistēma. Tagad padomju kārtība ir atpakaļ. Izskatās, ka vecie padomju grāmatveži lēnā garā atkal pārņēmuši varu – atkal mēs aprakstām katru papīrīiņu, entos papīru kalnus. Atkal līmējam visas biļetes klāt. Ir atgriezies jau piemirstais vecais idiotisms. Kā man saka mana grāmatvede – to pieprasa VID un neko nevar darīt.
Par to pašu KNAB. Noziedoju Latvijas ceļam naudu. Ja nemaldos – 5000 latu. Mani tūdaļ izsauca uz KNAB un pratināja ilgu laiku. Divas meitenes – tādas jaunas, divdesmit gadus vecas – mēģināja no manis izspiest, ka es varbūt esmu to naudu paņēmis no kāda cita. Es teicu, padomājiet loģiski, jūs tērējat savu laiku, manu laiku nu pilnīgi stulbām darbībām, jo es esmu bijušais premjerministrs, viens no Latvijas ceļa dibinātājiem, turklāt no manas deklarācijas redzams, ka varētu noziedot vēl lielākas summas... Vai tad nu es būtu tik stulbs, ka, pat ja būtu paņēmis no naudu no kāda cita, vai tad es jums tūdaļ atzītos? Ejiet tur, kur patiešām bomži ir ziedojuši tūkstošus... Viņi šādi tērē nodokļu maksātāju naudu.
KNAB ir vajadzīgs. Varbūt ne KNAB, bet ir vajadzīga institūcija, kas cīnās ar korupciju. Lai novērstu kaut vai tās nelikumības, kādas atklāja Rīgas domē būvniecības nozarē. Ir apsveicami, ka ļaundarus pieķēra. Tur tiešām bija korupcija. Es runāju par atļaujām nekustamo īpašumu attīstības laukā. Labi, ka tas neskāra mani, jo man kā bijušajam premjeram kukuli neprasīja. Rīgas domes piemērs liecina, ka jāķer tur, kur pārkāpumi ir acīmredzami. Dārgākais tilts pasaulē! Tur viss ir ļoti skaidri saskatāms. Jārok dziļi, nevis jānodarbojas ar santīmu dzenāšanu.
Vispirms – valsts pārvalde ir jāpagriež ar seju pret pilsoni. Otrs – Eiropas Savienības regulu ieviešanā mēs esam kļuvuši svētāki par pašu pāvestu. Kāpēc mēs tik ārkārtīgi steidzamies darīt to, kas citās valstīs netiek ieviests tādā pašā ātrumā?
– Mēs esam, kur esam. Noticis tas, kas noticis. 80% iedzīvotāju valdībai neuzticas. Faktiski izjūt neuzticēšanos, kas pāraug naidā, uz valdību raugās kā uz ienaidnieku. Valdība turpina rullēt. Vai šai situācijai ir risinājums, ja valdība tik turpina savu, bet liela sabiedrības daļa vai nu pamet šo valsti, vai asina dakšas.
– Manuprāt, valdībā ir pārāk daudz pelēcīgu personību. Godmanis ir personība, neapšaubāmi. Nu jā, kļūdas pieļāva. Dombrovskim ir pozitīvās īpašības – mierīgs, līdzsvarots, bet vai viņš izskatās pēc valdības vadītāja? Vai viņš izskatās pēc kapteiņa, kādam būtu jāstūrē Latvijas kuģis krīzes laikā? Kādam jābūt vadītājam, kas var vadīt valsti krīzes laikā? Neatkarīgajā izlasīju Andra Šķēles interviju. Laba intervija. Un varu piekrist praktiski visam, ko viņš tur saka. Jā, tā būtu personība, kura derētu krīzes laikā. Pagaidām valdībā diemžēl ir pārāk daudz pelēcības.
Vai ir naids pret valdību – grūti pateikt. Drīzāk publikā aizvien vairāk un vairāk veidojas tāda kā pilnīga vienaldzība. Bet tā, ka justu valdībai līdzi un vēlētu tai labu, – tādu ir aizvien mazāk un mazāk. Ļaudis taču novērtē daudzus pilnīgi nejēdzīgos lēmumus. Nu kaut vai tā pati nodokļu politika. Pieļāva, ka privātpersonas varēja spekulēt ar nekustamo īpašumu, nemaksājot nevienu santīmu nodokļos. Tas bija pilnīgs stulbums! Pat uzņēmumiem bija jāmaksā 15% no peļņas par darījumiem ar nekustamo īpašumu. Tas ir saprotami. Bet privātpersonām par darījumiem ar nekustamo īpašumu 0% nodokļu likme! Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc nekustamā īpašuma cenu burbulis tika uzpūsts tik liels. Tas, ka PVN pielika, nu pilnīgi nepareizi. Absolūti garām. Mēs taču zinām, kas pēc tam notika ar kopīgo PVN ieņēmumu masu, – tā samazinājās.
– Valdībai viss ir negaidīti. Viņi pieliek PVN, un viņiem "negaidīti notiek kritums". Ja ļaudis ir ar tik vārgu spēju kaut ko prognozēt, varbūt viņiem nav jābūt valdībā?
– Viņiem nav vietas valdībā! Viņi ir tādi – matemātisko aprēķinu datorprogrammas Excel cilvēki, kuriem liekas, ka ekselī sarēķina, pieliec tur cipariņu, un tad saka: "Ā, paskaties, cik mums būs ieņēmumu!" Taču procesi dzīvē darbojas pilnīgi citādi. Tie ir pavisam citi mehānismi. Tur nevar prognozēt ar lineārām funkcijām. Ir citas likumsakarības. Kritums ekonomikā bija sagaidāms. Par to runāja, par to rakstīja. Bet valdība bija vieglprātīgi sasolījusi valūtas fondam izdevumu samazinājumu. Kāpēc? Tiek izteikti minējumi, ka valdība vispār aizgāja uz sarunām ar Starptautisko valūtas fondu pilnīgi nesagatavota. Tur prasīja – ko tad darīsiet? Kā jūs piepildīsiet savu budžetu? Divi varianti. Vienkāršākais ir pielikt nodokļus, otrs variants – samazināt izdevumus.
– Krīze jau neskar tikai valsti, krīze skar uzņēmumus. Satiksmes ministrs Kaspars Gerhards intervijā Neatkarīgajai teica, ka viens no Latvijai ne pārāk patīkamiem procesiem ir ievērojamais frakta likmju kritums jūras pārvadājumos. Viņš minēja, ka frakta likmes ir kritušās trīs reizes. Tik liels frakta likmju samazinājums lielā mērā torpedē vairākus transporta koridora projektus, kas bija plānoti starp Eiropu un Ķīnu. Krīzes procesi skar gan jūras biznesa, gan sauszemes projektu attīstību. Kā strādā Latvijas kuģniecība krīzes apstākļos?
– Pasaules kuģniecības nozare šobrīd ir ļoti dziļā krīzē. Fraktu likmes dažos segmentos ir kritušās nevis trīs reizes, bet 20 reizes. Lielizmēra tankkuģu flotē likmes ir samazinājušās no 160 000 dolāru dienā pirms vairākiem gadiem līdz nedaudz virs 10 000 šodien. Tomēr jūras pārvadājumu nozarē periodiski kāpumi un kritumi nevienu neizbrīna, jau simtiem gadu frakta likmes ir svārstījušās augšā un lejā. Manuprāt, tagad šī nozare virzās uz zemāko krīzes punktu. Neviens īsti nezina, cik ilgi un vai likmes kritīsies vēl. Tomēr pagaidām ir vērojama stabilizācija. Tā ir ikvienas kuģniecības normāla dzīve, jo ik pēc 17 gadiem cikls nonāk otrā galējībā.
Minētie procesi, protams, ietekmē arī Latvijas kuģniecības darbību, lai gan pirmo pusgadu nobeidzām ar plusu. Diemžēl tur neko lielu nevar darīt. Laika nomas (time charter) līgumi vairs nav dabūjami. Mums pilnībā būs jāorientējas uz reisa nomas (spotu) līgumiem. Likmes tagad ir daudz mazākas, nekā mēs bijām plānojuši. Ko tādā brīdī lai dara? Ir vienkārši jāiztur, jāoptimizē izmaksas. Mēs tagad cenšamies samazināt izdevumus un darām visu iespējamo, lai tērētu pēc iespējas mazāk. Par laimi, mēs iegājām krīzē ar atjaunotu ar floti. Vecie kuģi, pēc kuriem vairs nav pieprasījuma, kuri ir tuvu savam fiziskajam mūža galam, būs jāpārdod par lūžņu cenu. Tā ir kuģotāju ikdiena. Es nesen tikos ar kādu lielas grieķu kuģniecības kompānijas vadītāju, un viņš prognozēja, ka krīze ilgs kādus piecus gadus.
Kā jau visās lietās, tur ir pozitīvās puses. Kuģu cenas krīt dramatiski. Ja vien ir iespējams atrast kredītus, tagad var ļoti izdevīgi papildināt floti ar jauniem, labiem kuģiem pat par četrreiz, varbūt pat desmitreiz zemāku cenu nekā augšupejas laikos.
Pozitīvās lietas ar negatīvajām vienmēr iet kopā. Mēs bijām gatavi šādai situācijai un strādājam ar savām bankām. Jāņem vērā, ka Latvijas kuģniecībai ir laba reputācija, – mēs darbojamies ilgus gadus. Esmu drošs, ka divus, trīs, četrus gadus, lai cik ilgi ievilktos krīze, mēs izturēsim. Vissmagāk no krīzes cieš sauskravu pārvadātāji un konteineru pārvadātāji. Tomēr šajos segmentos Latvijas kuģniecība nestrādā. Mūsu specializācija ir tankkuģu vidēja izmēra klase. Tuvojas rudens, un mēs ceram, ka likmes nedaudz uzlabosies. Skatāmies ļoti uzmanīgi, vērojam situāciju, un esam gatavi pieņemt pareizos lēmumus.