Valdība otrdien akceptēja Tieslietu ministrijas (TM) priekšlikumu Latvijā veidot publisko testamentu reģistru, kuru varētu ieviest no 2012.gada otrās puses.
TM norāda, ka valstī nav vienotas un centralizētas testamentu uzskaites, tādējādi mantinieki un zvērināti notāri sastopas ar grūtībām, lai noskaidrotu, vai mirušais ir atstājis testamentu un kur tas atrodas.
Tādēļ īpaši izveidota darba grupa izstrādāja koncepciju par reģistra izveidi, kas pēc mantojuma atstājēja nāves garantētu, ka sabiedrība tiek informēta par testamenta esamību, kā arī atvieglotu ieinteresēto personu centienus atrast testamentu un veicinātu mantojuma atstājēja uzticību spēkā esošajai tiesību sistēmai.
Darba grupa secinājusi, ka izveidojamajā reģistrā būtu jāiekļauj publiskie testamenti, glabāšanā nodotie privātie testamenti, mantojuma līgumi un publiskie darījumi, kas satur rīkojumus nāves gadījumam. Reģistrā nevajadzētu iekļaut privātus pēdējās gribas rīkojumus.
Publisko testamentu reģistru lietotu zvērināti notāri, tiesas un Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments (informāciju saņemot normatīvajos aktos noteiktā kārtībā). Savukārt reģistra informācijas saņēmēji būtu fiziskās personas (testatori un iespējamie mantinieki), tiesībaizsardzības institūcijas un citas institūcijas savu funkciju nodrošināšanai atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajiem iestāžu sadarbības pamatnoteikumiem.
Reģistrs varētu atrasties Latvijas Zvērinātu notāru padomes pārziņā. Padome ir paudusi apņemšanos no saviem finanšu līdzekļiem segt publisko testamentu reģistra izstrādes, ieviešanas un uzturēšanas izdevumus. Lielāko daļu pēdējās gribas rīkojuma aktu taisa zvērināti notāri, un informācija par pēdējās gribas rīkojuma aktiem nepieciešama mantojuma lietu kārtošanas procesā, kas ir zvērinātu notāru kompetencē.
TM prognozē, ka reģistrs varētu sākt darboties 2012.gada otrajā pusgadā.
Ministrija rosinās valdību atbalstīt priekšlikumu, ka reģistrā tiek iekļauti gan tie testamenti, kas taisīti, sākot ar reģistra darbības sākšanās dienu, gan tie testamenti, kas taisīti pie zvērinātiem notāriem, sākot ar Notariāta likuma spēkā stāšanās dienu (1993.gada 1.septembri).
Publisko testamentu reģistrā neapkopotu citu institūciju minētajā laikposmā taisītos pēdējās gribas rīkojuma aktus, jo pastāv iespēja, ka netiek identificēti visi šādi pēdējās gribas rīkojuma akti, un šādu pēdējās gribas rīkojuma aktu uzskaite ietekmētu valsts un pašvaldību budžetus, bet tas pašreizējos ekonomiskās situācijas apstākļos nav pieļaujams.
Ņemot vērā minēto, publisko testamentu reģistrā iekļautajiem vēsturiskajiem datiem nosakāms tikai informatīvs raksturs. Savukārt datiem, kurus reģistrēs publisko testamentu reģistrā no tā darbības sākšanas brīža, nosakāma publiska ticamība.
Ņemot vērā reģistrā iekļaujamo vēsturisko datu daudzumu un tam nepieciešamos personālresursus un laiku, paredzams, ka vēsturisko datu ievadīšana reģistrā noritētu gada laikā no tā darbības sākšanās dienas.