Saruna ar Latvijas ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru.
– Prokuratūrā strādājot, iznāk saskarties ar daudzām negācijām. Kā izdodas saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi?
– Šādā pavērsienā man vēl neviens nebija jautājis (smejas). Katrā profesijā ir sava profesionālā deformācija. Mediķiem ir sava, pedagogiem sava un juristiem, tai skaitā prokuroriem, sava profesionālā deformācija. Droši vien arī žurnālistiem ir sava profesionālā deformācija. Mediķis visur redz saslimšanas un traumu risku, pedagogs visu vērtē no pedagoģiskā viedokļa, prokurors varbūt vairāk saskata šos iespējamos riskus un profesionālāk pieiet dažādām dzīves situācijām, kurās varētu sastapties ar šo risku. Zinot ielu noziedzības līmeni, viņš neies naktī caur parku, bet tam visam ir jāpieiet filozofiski. Nevar uz visu skatīties ar šausmīgu drūmumu un negatīvismu. Dzīve ir dzīve, un darbs ir darbs.
– Kādi jums ir vaļasprieki?
– Nav noslēpums, ka viens no maniem vaļaspriekiem ir medības. Iespēja būt mežā, projām no pilsētas – pie dabas. Arī makšķerēt man patīk, bet makšķerēšanai pēdējā laikā pietrūkst brīvā laika. Man arī patīk mājās darboties saimniecībā.
– Agrākos laikos medībās tika daudzas lietas risinātas. Vai šobrīd šī sistēma ir saglabājusies?
– Man ir grūti spriest, jo medīju tikai savā medību kolektīvā. Tur nav neviena cilvēka, ar kuru varētu kārtot kādas lietas šādā izpratnē, bīdīt kādus politiskus vai saimnieciskus jautājumus. Visi pamatā ir vietējie no Ugāles ciema, un viņi mani neuztver kā kādu lielu priekšnieku.
– Kāda ir jūsu attieksme pret ģimeniskām un kristīgām vērtībām?
– Tās ir pamatvērtības, kuras ir jāciena un jārespektē. Ģimenes vērtības es protu novērtēt kaut vai no tā viedokļa, ka amata apstiprināšanas procesā pirmo reizi nonācu tādās sabiedrības vērtēšanas dzirnavās, un ģimene man sniedza milzīgu atbalstu. Arī kristīgās vērtības ir nopietnas. Sevi nepozicionēju kā ļoti ticīgu personu, tomēr uzskatu, ka eksistē kaut kas augstāks, un agri vai vēlu tas ļaunais, ko kāds dara, viņam atgriežas atpakaļ.
– Jūs jau sen strādajat prokuratūrā un pazīstat drēbi no iekšienes. Nonācis ģenerālprokurora amatā, ko uzskatījāt par to, kas jāmaina vispirms?
– Lēmums piekrist izvirzīšanai uz šo amatu nenāca viegli. Es ilgi esmu šeit nostrādājis, lai varētu nojaust, cik lielu atbildības slogu uzliek šis amats. Bet to var izprast tikai tad, kad esi nonācis šai amatā. Tā ir atbildība par ļoti lielu iestādi. Tie ir 916 cilvēki. Ilgstoši strādājot, cilvēks redz, kā sistēma darbojas un kādi ir tās trūkumi. Maizīša kungs daudz ko darīja, bet pēc rakstura viņš ir daudz mierīgāks cilvēks. Es esmu daudz agresīvāks. Man tā šķiet, un no tā dažkārt dabū ciest padotie, bet man nav kompleksu, un arī citās iestādēs es varu jautājumus pozicionēt pietiekami asi, uzbrūkoši.
– Līdzīga situācija bija KNAB, kur iepriekšējais vadītājs – Aleksejs Loskutovs – bija mierīgs un pilnībā ļāvās straumei, atļaujot iestādi vadīt vietniekiem. Kad jaunais priekšnieks – Vilnītis – cenšas iedzīvināt savu kārtību, pret viņu tiek vērstas insinuācijas, un krēsls šūpojas. Vai jūs nemāc bažas, ka agresīvāka rīcība var izraisīt spēcīgu pretdarbību?
– Situācija šajās divās iestādēs nav salīdzināma. Vilnīša kungs ienāca KNAB no malas, un viņam attiecības ar kolektīvu bija jāveido no nulles. Man šādas problēmas nebija, jo es jau ilgstoši šeit strādāju un ar visiem kolēģiem esmu pazīstams. Tādā ziņā mana ienākšana jaunajā statusā bija daudz vieglāka, un man bija kolēģu atbalsts. Par agresivitāti runājot, es nedomāju to šā vārda tiešā izpratnē – ka metos virsū. Vērtējot Maizīša kunga izturēšanos, var jau būt, ka viņš panāktu visu to pašu ar mierīgu un nosvērtu izturēšanos, bet, kad es redzu, ka vēlamo rezultātu neizdodas panākt, tad varu ieņemt daudz stingrāku pozīciju.
– Maizīša laikā prokuratūras darbs kļuva ļoti politizēts, un viņa pārvēlēšana no juridiskās plaknes pārcēlās politiskajā, izsaucot asas politiskās kaislības. Vai nedomājat prokuratūras darbu depolitizēt un noņemt no iestādes šo politisko auru?
– Jau pašā koncepcijā nepiekrītu tam, ka prokuratūras darbs būtu politizēts. Apgalvojumus var izteikt visdažādākajās formās, bet ir vajadzīgi fakti. Ja runā par ģenerālprokurora politizāciju, tad, lūdzu, pasakiet, kuram politiskajam spēkam es simpatizēju? Lai kāds nosauc to spēku, kuram es esmu izrādījis kādu sevišķu labvēlību, pretimnākšanu vai piemiedzis acis uz kādiem nodarījumiem. Faktus galdā! To pašu varu teikt par prokuroru darbu. Šobrīd neredzu pamatu šādiem apgalvojumiem.
– Es nerunāju par jums. Pagaidām nav bijis iemesla par to runāt. Bažas par prokuratūras politizāciju bija Maizīša laikā, un ir vēlme šo nelāgo praksi turpināt. Piemēram, kā vērtēt premjera izteikumus, ka prokuratūrai jāatrod formāli iegansti, lai varētu atlaist Vilnīti? Vai tas nav klajš politiskais spiediens?
– Es to tā neuztveru ne uz vienu vai otru pusi, pat nekonkretizējot, ko viena vai otra persona ir izteikusies. Ja pasekojam līdzi tiem tekstiem, kas ir atreferēti medijos, vienmēr var atrast veidu, kā kādas amatpersonas vai fiziskas personas izteikumus pavērst vienā vai otrā virzienā, piešķirt tam politisku nokrāsu un pajautāt – vai tas jūs neietekmē? Tad es atklāti pasaku – nē, mani tas neietekmē, pat ja tas būtu teikts tiešā tekstā, liekot saprast, ka jums tas ir jāizdara. Prokuratūra nav politiska iestāde, mēs nepakļaujamies politiskiem norādījumiem, un mēs līdz šim to esam ievērojuši. Arī turpmāk mums pilnīgi droši izdosies šādu kursu noturēt. Par politizāciju esmu pilnīgi mierīgs un nesatraucos, jo domāju, ka šādas situācijas nebūs, kamēr prokuratūra netiks likuma gozīšanas ceļā izņemta ārā no tiesu varas un pakļauta kādai no izpildvaras struktūrām. Šādā gadījumā kāda būs notikumu attīstība, ir grūti prognozēt, jo tādas vēsmas ik pa brīdim uzrodas.
– Kādas vēsmas?
– Šobrīd prokuratūra ir tiesu varas sistēmā, bet dažās ES valstīs prokuratūra ir tieslietu ministrijas sastāvdaļa. Tieslietu ministrs ir politiska persona. Ģenerālprokurors pakļaujas tieslietu ministram, tātad ir šī politiskā pakļautība. Tādā gadījumā var veidoties visdažādākās situācijas. Tāpēc es kategoriski iebilstu pret jebkādiem mēģinājumiem mainīt prokuratūras vietu un lomu sistēmā.
– Ir viedoklis, ka nepieciešams striktāk nodalīt prokuratūras uzraudzības un izmeklēšanas funkcijas. Ar šādu nostāju bieži uzstājas advokāts Aloizs Vaznis. Kā jūs vērtējat šos priekšlikumus?
– Uzraudzība šobrīd jau tā ir nodalīta, jo Kriminālprocesa likumā izmeklēšana prokuratūrai ir paredzēta kā izņēmuma funkcija. Pamatā ar izmeklēšanu nodarbojas izmeklēšanas iestādes. Prokuratūra uzrauga izmeklētāja darbu. Pēc tam lietu pārņem kriminālvajāšanā, prokurors veic kriminālvajāšanu, un tālak jau prokuroru darbu ir tiesības kontrolēt amatā augstākam prokuroram. Kas attiecas uz Važņa priekšlikumu, viņš faktiski norāda uz Krievijā eksistējošo modeli, kur ir izveidota izmeklēšanas komiteja. Tā ir tāda formāla spēlīte, jo izmeklēšanas komitejas vadītājs ir ģenerālprokurora vietnieks. Tā ka viena sistēma vien ir.
– Parasti tas stāsts ir par to, ka nav kam sūdzēties par prokuroru darbu, jo sūdzība atgriežas tajā pašā iestādē, tikai pie augstākstāvoša prokurora, kas šo sūdzību var izskatīt subjektīvi, aizstāvot mundiera godu.
– Likumā tā ir noteikts, ka sūdzība par procesa virzītāja prokuroru jāiesniedz amatā augstākam prokuroram. Bet es neteiktu, ka uzreiz sāk darboties princips – roka roku mazgā. Tā nav, jo esam pietiekami prasīgi pret prokuroru darba kvalitāti. Viena no manām prioritātēm ir tieši prokuroru darba kvalitātes uzlabošana un augstākstāvošo prokuroru atbildības līmeņa paaugstināšana. Lai viņi kontrolētu savu padoto darbu un darbs būtu kvalitatīvs.
– Ja runājam par prokuratūras darba kvalitāti vai tās politizāciju un, kā jūs sakāt, jāmin fakti, tad pirmā lieta, kas iešaujas prātā, ir bēdīgi slavenā Grinberga lieta. Politiski aiz matiem pievilkta lieta tika virzīta uz tiesu trijās instancēs, un prasītājs visās zaudēja. Vai procesa virzītājs prokurors par kaut ko atbildēja?
– Sāksim ar to, ka tas, ka persona tiek attaisnota, pats par sevi nav ne likuma pārkāpums, ne arī nekvalitatīva darba rādītājs. Pašā likumā jau ir iestrādāts, ka personas attaisnošana ir normāla parādība un tiesiskas valsts pazīme. Mums ir pārmests, kāpēc mēs sūtām lietu uz tiesu un tamlīdzīgi. Ir lietas, kurās ir savākts pietiekami daudz pierādījumu, lai celtu apsūdzību. Var būt šaubas, bet pierādījumu apjoms ir pārāk liels, lai lietu izbeigtu. Tādā gadījumā tiesa izlemj – vainīgs vai nevainīgs. Pretējā gadījumā sāksies šīs manipulācijas – tur jau pierādījumi bija, bet lietu izbeidza. Tātad nopirka. Arī par šo pašu Grinberga lietu. Ja tā būtu izbeigta pirmstiesas procesa stadijā, vai esat pārliecināts, ka tagad nebūtu manipulāciju, ka tur jau tika nopirkti prokurori, tiem samaksāja un viņi lietu izbeidza? Tad labāk, lai tiesa pieliek punktu, un tad ir skaidrs – nebija, nesanāca prokuratūrai, un ir godīgi jāatzīst, ka visās trijās instancēs attaisnoja. Taču tas nav kriminālpārkāpums, un attiecībā uz prokuroru likumā ir ierakstīts – ja nav konstatēts tīšs likuma pārkāpums, tad kriminālprocesā attaisnotais nav vērtējams kā pārkāpums. Jā, katru gadījumu par apsūdzētās personas attaisnošanu analizē, veic kļūdu apzināšanu, tiek sastādīti atzinumi, lai mācītos arī citi no svešām kļūdām. Tiek veikti apkopojumi, kļūdas apzinātas, un rezultāti ir. 2009. gadā vidējais attaisnoto personu īpatsvars bija 1,15%, 2010. gadā šis procents jau bija zem viena. Ir progress. Prasību paaugstināšana pret augstākstāvošajiem prokuroriem dod savu rezultātu.
– Jūsu priekštecis uzsvēra, ka viņam vissvarīgākās ir lietas, kurām ir zināms politiskais skanējums – Lemberga lieta, Digitālgeitas lieta, Parex bankas lieta. Vai jūs šo uzstādījumu uzturat?
– Pārliksim nedaudz akcentus. Jūs šīs lietas noraksturojāt kā politiskas. Es tās nosauktu par lietām, kurās ir iesaistītas sabiedrībā plaši pazīstamas personas. Šīs lietas ir sarežģītas, apjomīgas, un tās prasa daudz vairāk resursu, lai nonāktu līdz taisnīgam krimināltiesisko attiecību noregulējumam. Tautas valodā runājot, lai tiktu skaidrībā – ir pamats virzīt uz tiesu vai nav, un, ja tiek virzīts uz tiesu, lai noskaidrotu – ir vainīgs vai nav. Es tur nevilkšu klāt politiku. Tās vienkārši ir lietas, par kurām ir liela sabiedrības interese, un tās prasa palielinātu resursu apjomu.
– Man kā neprofesionālim ir gadījies filmās redzēt pilnīgi absurdas prokuroru un advokātu sacensības, kad pierādījumi ir acīmredzami aiz matiem pievilkti vai pat safabricēti, un prokurors to redz, bet, mundiera goda un sacensības gara vadīts, par katru cenu cenšas uzturēt apsūdzību un panākt notiesājošu spriedumu nevainīgam cilvēkam. Vai var no šādiem piemēriem izvairīties?
– Katram prokuroram, kas tiesā uztur valsts apsūdzību, ir pienākums pārzināt lietas materiālus un aktīvi uzturēt šo apsūdzību. Ja viņš šos pienākumus apzinīgi pilda, tad varbūt no malas kādam liekas, ka prokurors ir stipri uzbrūkošs, taču ko es tur varu līdzēt? Tas ir prokurora pienākums, jo valsts apsūdzības uzturēšana ir šis uzbrukums. Pretī ir aizstāvība.
– Bet ja redzat, ka lieta pavisam aizdomīga?
– Tas ir vērtēšanas jautājums. Bet jūs lietojāt tādu terminu kā safabricēta lieta. Ja prokurors zina, ka kāds pierādījums ir iegūts nelikumīgi, tai skaitā viltots, un viņš to zina, tad viņš nedrīkst to izmantot. Tādā gadījumā jau iestājas cita veida atbildība, ja to var konstatēt. Tur jau ir kriminālatbildība arī prokuroram. Tā nav, ka prokurors ne par ko neatbild. Viņam ir arī disciplināratbildība. Tiesām ir tiesības pieņemt blakus lēmumu attiecībā uz prokuroru, advokātu, vienalga uz ko, ja kāds ir pieļāvis kādu pārkāpumu. Tiesas to dara, un mēs to pārbaudām.
– Laiku pa laikam aktualizējas noklausīšanās problēma. Daudzi politiķi ir pārliecināti, ka viņus noklausās, un noklausīšanās mānija ir sabiedrībā diezgan populāra. Cik lielā mērā šī noklausīšanās tiek kontrolēta?
– Tautā tas ir ļoti izplatīts mīts, ka klausās visus un visur. Tā tas nav.
– Visus, protams, neklausās, bet kāda garantija, ka neklausās, piemēram, jūs?
– Tas tomēr ir plaši izplatīts mīts, ja telefonā kaut kas noklikšķ, tad noteikti klausās. Noklausīšanos nav iespējams fiksēt šādā veidā, ka kaut kas noklikšķ vai nošņāc. Šņākoņa klausulē par to nekādi neliecina. Kā vispār noklausīšanās notiek? Vienā variantā tā notiek operatīvās darbības likuma kārtībā, un šo pasākumu sankcionē īpaši pilnvarots tiesnesis Augstākajā tiesā. Šajā likumā ir noteikta izņēmuma kārtība, kad neatliekamības gadījumā līdz trim diennaktīm, kad ir nopietns apdraudējums, operatīvās darbības subjekts var [noklausīšanos] veikt, pamatojoties uz īpaši pilnvarota prokurora akceptu. Šī norma patlaban ir apstrīdēta Satversmes tiesā un tuvākajā laikā tiks skatīta.
– Vai jums bieži iznāk šo normu izmantot?
– Ir bijuši gadījumi, kad ir nācies. Bet visas šīs darbības ir pakļautas kontrolei. Arī mēs esam devuši skaidrojumu Satversmes tiesai un uzskatām, ka šī norma ir precizējama. Patlaban esošajā redakcijā tā nedod pietiekami skaidru priekšstatu par šīs normas izmantošanu. Likumam ir jābūt uzrakstītam skaidri un nepārprotami, lai to nevar dažādi traktēt. Arī kriminālprocesā noklausīšanos sankcionē tiesnesis, un kontrole ir. Tā ir pietiekami nopietna, un ir gana daudz gadījumu, kad noklausīšanās tiek atteikta, un varu teikt, ka šajā jomā ir diezgan stingra kārtība.
– Apcietinājums ir smagākais drošības līdzeklis. Vai tas netiek piemērots par biežu, un vai gadījumos, kad aizdomās turētais nav sabiedrībai bīstams, šis drošības līdzeklis ir attaisnojams?
– Procesa virzītājs var aizturēt līdz divām diennaktīm. Apcietinājumu piemēro izmeklēšanas tiesnesis. Tiesnesim tiek iesniegts ierosinājums par apcietinājuma piemērošanu, un tiesnesis vērtē. Šajā gadījumā procesa virzītājam nevar izteikt nekādus pārmetumus. Jā, viņš ierosina, bet izvērtē un lēmumu pieņem tiesnesis. Varu teikt tikai to, ka apcietināto personu skaits ir ievērojami samazinājies. Ir pat gadījumi, kad mēs prasām, kāpēc nav piemērots apcietinājums, jo šī persona, būdama izmeklēšanā, ir izdarījusi jaunu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ko viņa nebūtu izdarījusi, atrodoties apcietinājumā. Nav bijis pietiekams vērtējums, vai šī persona, atrodoties brīvībā, nav bīstama sabiedrībai. Bet nav runa vienīgi par apdraudējumu. Ir jāvērtē arī iespējamā izmeklēšanas traucēšana. Ja mēs ņemam finanšu noziegumus, tad jā, persona tiešā veidā sabiedrību neapdraud, bet te jāvērtē iespējamā pretdarbība izmeklēšanā. Varbūt, atrodoties brīvībā, viņš varēs iznīcināt pierādījumus, ietekmēt lieciniekus. Līdz ar to ir jābūt izvērstai pieejai.
– Katram cilvēkam, nonākot augstā amatā, ir vīzija par to, kas raksturos tieši viņa darbību. Ko jūs gribētu, lai nākotnē, runājot par prokuratūru, saista ar Kalnmeijera vārdu?
– Savu mērķi esmu pozicionējis, un laiks rādīs, cik man to izdosies īstenot. Mans formulējums ir – moderna prokuratūra ar augsti kvalificētiem prokuroriem. Tātad tehniskā attīstība plus izglītība. Lai šo mērķi sasniegtu, mēs strādājam katru dienu.