Šķēle: svarīgākais - augoša nācija

Intervija ar Tautas partijas līderi, Par labu Latviju Zemgales vēlēšanu saraksta pirmo numuru Andri Šķēli.

– Jaunā laika Edgars Jaunups stāsta, ka PLL esot mēģinājusi vienoties ar Vienotību par iesaisti nākamajā valdībā, amatu Šleseram, apmaiņā pret Rīgas mēra krēslu viņam. Pieļaujat, ka šāda vienošanās varētu būt nopietni apspriežama pēc vēlēšanām?

– PLL ar melnām vai pelēkām kampaņām nenodarbojas. Mums tam nav ne laika, nedz vēlēšanās ko tādu darīt. Turpretī Jaunupa kunga izpausmes ir klasisks melnās kampaņas piemērs. Es Šlesera kungam vaicāju, vai viņiem tiešām ir bijusi šāda saruna. Izrādījās – viņš mēnešiem ilgi nav runājis ar Jaunupu. Vispār.

– Jaunups gan saka, ka tie esot bijuši Šlesera pastnieki, ar kuriem viņš runājis.

– Ja Jaunupa kungs ir godīgs cilvēks, lai nosauc pastnieku vārdus. To viņš acīmredzot nevar. Jo viņa mērķis ir tikai sēt šaubas un nomelnot. Tas pats attiecas uz Lato Lapsas apgalvojumiem par Ērika Stendzenieka it kā viņam izteiktiem piedāvājumiem. Man zināmā patiesība ir tāda, ka viņi nekad nav kontaktējušies.

Papildus blēņas izplata par Vienotību aģitējošais un to slavinošais izdevums Ir – tajā atrodama ziņa, ka Ulmaņa kungs vairs nepiedalīšoties PLL priekšvēlēšanu kampaņā. Tas, protams, nav taisnība – šodien (16. septembrī) mēs kopā tiksimies ar vēlētājiem Tukumā, aizvakar viņš bija Ogrē, kur runāja lielā auditorijā, ap 150 cilvēkiem. Es zinu Ulmaņa kunga kalendāru. Tas ir ļoti noslogots – pilns ar daudzu novadu un pilsētu apmeklējumiem. Cilvēki viņu gaida.

– Ja mēs abstrahējamies no tā, ka Jaunupa kungs ir runājis priekšvēlēšanu gaisotnē, bet pavērtējam būtību – vai tas būtu Vienotības mēģinājums ietekmēt PLL pēcvēlēšanu sadarbību ar Saskaņas centru?

– Droši vien. Taču pamatā tā, manuprāt, ir tīri cilvēciska sīkmanība un nespēja atturēties no iespējas iegrūst kādam spieķi riteņos, it īpaši tāpēc, ka politiskā greizsirdība pret Saskaņas centru Vienotībā ir spēcīga. Vienotība cenšas uzvesties kā uzvarētāja, taču tas īsti neizdodas. Varas resurss ir, atsevišķu mediju atbalsts arī, ir pieredze, lai TV diskusijās uzdotu tuvākajiem konkurentiem indīgus jautājumus, ir daudz naudas, par kuru veidot kampaņu, bet kaut kā trūkst. Ja man būtu jāmin, kas ir tas, kā trūkst Vienotībai, kas liek viņiem veidot melnas kampaņas tā vietā, lai stāstītu vēlētājam par iecerēto, tad es teiktu, ka daudziem Vienotības cilvēkiem tā ir vainas sajūta, apjausma, ka viņu valdīšanas laikā garām palaists daudz iespēju, ka viņi nav izdarījuši visu iespējamo valsts un sabiedrības labā, bet drīzāk vilkuši laiku, taupot savu popularitāti un ņipri imitējot darbu. Tas nomāc viņu pašapziņu, neļauj izskatīties pēc uzvarētājiem un izvirza Saskaņas centru vadībā.

– Kā jūs raksturotu PLL attieksmi pret sadarbību ar Vienotību un Saskaņas centru?

– PLL jebkurā gadījumā sāktu sarunas par koalīciju, balstoties uz programmu un konkrētu darbu sarakstu, par kuriem vai nu ir iespējams vienoties, vai nav. Līdz ar to mēs ZZS un Vienotību redzam kā pirmos sarunu partnerus jebkurā variantā. Tikai tad, ja veidojas politiska strupceļa situācija, ja ārkārtas vēlēšanas šķiet neizbēgamas, līdzīgi kā bija 6. Saeimas laikā, tad, protams, sarunas būtu arī ar Saskaņas centru. Mēs nesakām, ka nekad ar Saskaņas centru. Gluži tāpat kā to nesaka ZZS un Vienotība. Vienkārši – SC nav mūsu prioritārie partneri.

– Vai uzskatāt, ka pēcvēlēšanu koalīcijas noteiks ne tik daudz rezultāti, cik partiju ideoloģiskie uzstādījumi?

– Abi. Rezultātam vienmēr ir nozīme. Tomēr svarīgi ir arī, kādi uzvārdi slēpjas aiz rezultāta – kas ir ievēlētie cilvēki, cik drosmīgi, kādus lēmumus gatavi pieņemt. Tāpēc tagad mēģināt būvēt sarežģītas pēcvēlēšanu kombinācijas ir nepareizi. Jāpaliek pie vienkāršākā – nacionālām, labējām partijām, kurām pirmām kārtām jāmēģina vienoties par sadarbību, neraugoties pat uz smagām domstarpībām vienā vai otrā jautājumā.

– Jums šķiet, ka PLL rezultāts vēlēšanās būs atbilstošs iespējai sēsties pie sarunu galda par koalīciju? Kuluāros lēš, ka tas varētu vispār nenotikt.

– Matemātika ir būtiska, un ir dzirdēts arī par politiskiem līgumiem, kas tiekot slēgti jau pirms vēlēšanām, tā sakot, vienojoties pret kādu, t.sk., varbūt arī pret mums. Bet... pirmkārt, es domāju, ka vēlētāju atbalsts būs nozīmīgs un PLL nevarēs vienkārši apiet, lai kādi līgumi iepriekš būtu noslēgti. Otrkārt, man gribētos šos līgumslēdzējus aicināt – kungi, attopieties! Latvijas kā valsts un nācijas liktenis ir nopietni apdraudēts, mēs esam parādu jūgā uz paaudžu paaudzēm, vērsieties pie vēlētājiem, pasakiet viņiem, ko domājat darīt – ar nodokļiem, pensijām, māmiņu algām, nevis nodarbojieties ar savu personisko politisko ienaidnieku apkarošanu!

Es daudz piedalos publiskās debatēs, un, man jāsaka, cilvēki sāk ieklausīties mūsu teiktajā un uzdod jautājumu: kas tad būs ar pievienotās vērtības nodokli? Repšes kungs viennozīmīgi saka: pacels, apliks ar vienādu likmi zāles, grāmatas, apkuri, bērnu pārtiku, tūrismu. Kāpēc Vienotības pārstāvji to būs spiesti darīt? Tāpēc, ka līdz šim nav darījuši neko, lai to novērstu.

– PLL kampaņā ir vērojama disproporcija starp Rīgu un reģioniem. Rīgā kampaņa, izceļot Aināru Šleseru kā Rīgas apgabala pirmo numuru, ir daudz ievērojamāka nekā reģionos. Bet Tautas partijas spēks vienmēr ir bijis reģionos. Vai kampaņas disproporcija nepasliktina Tautas partijas kandidātu pozīcijas sarakstā?

– Protams, kampaņa visspilgtāk izpaužas galvaspilsētā – šeit ir vislielākais informācijas blīvums, visaktīvākā dzīve. Izvirzot Aināru Šleseru par premjera kandidātu, mēs rēķinājāmies, ka viņam pievērsīs vairāk uzmanības.

Jo vēlēšanu jautājums ir izšķiršanās, vai valdībā mums ir paklausīgi grāmatveži, kas katru Valūtas fonda lūgumu saprot kā pavēli un piemet roku pie cepures, sak, jā, ser, tiks izdarīts; vai vajadzīgi līderi, kas pakļaus šaubām jebkuru ieteikumu, ja tas nesakrīt ar Latvijas valsts un sabiedrības interesēm. Tā ir izvēle: Šlesers vai Dombrovskis. Tie ir pretmeti, gan no dzīves skolas, gan no darbības veida viedokļa.

– Man pat kļūst savādi, ka jūs tik ļoti slavējat Šlesera kungu. Jūs bez politikas saista arī kādi biznesa projekti? Kas jums liek tik plaši paust savu atbalstu viņam?

– Tautas partija nav ieinteresēta atbalstīt darbības imitētājus. Mēs uzskatām, ka atbalsts tādiem cilvēkiem ir bezjēdzīgs, politiski amorāls. Šlesers nav darbības imitētājs, par to esmu pārliecināts. Un, ja es atbalstu, tad atbalstu no sirds un ar visas mūsu organizācijas ietekmi. Mēs PLL cenšamies izkopt komandas garu. LPP/LC un TP nav tik lielas programmatiskas atšķirības, kā tas ir Vienotības ietvaros. Vienotībā, piemēram, viena puse (Štokenberga kungs) runā par lata devalvāciju, otra puse – Kristovska kungs – par pensiju apgriešanu un obligācijām, savukārt Jaunā laika spārns stingri stāv naudas aizdevēju pozīcijās. Trīs nesavienojami politiski piedāvājumi.

– Man tomēr ir šaubas par to komandas garu. Vairāk izskatās, ka konsolidācija PLL ietvaros notikusi uz Tautas partijas rēķina.

– Es gan teiktu, ka TP ir precīzs programmatisks piedāvājums un tās iniciatīvas PLL lēmumos ir izšķirošās. Protams, katra organizācija PLL sastāvā dod tai savu, spēcīgāko piedāvājumu.

Mūsu galvenais programmatiskais uzstādījums Latvijas nākotnei ir cilvēku skaits valstī. Ja tuvākajā laikā nebūs iedibināta ideoloģiska vertikāle depopulācijas novēršanai, tad 2035. gads būs kritisks Latvijas valsts pastāvēšanai un Latvijas tautai trūks dzīvā spēka, lai darbinātu savu ekonomiku un uzturētu valstiskuma ideju. Tādas katastrofas novēršanai ir jāpakļauj visi politiskie lēmumi – jāuztur konsekvents atbalsts ģimenēm ar 3–4 un vairāk bērniem, izglītībai, kultūrai, latviskajai identitātei. Lai to varētu izdarīt, veiksmīgi jādarbojas ekonomikai. Es zinu, ka to var paveikt.

– Kā jūs šo savu uzstādījumu realizēsiet, ja, kā teicāt, jums būs jāveido koalīcija ar savu ideoloģisko pretmetu no Vienotības?

– To noteiks uzvārdi. Jo ļoti daudzi cilvēki no Vienotības, ar kuriem esmu runājis pēdējā laikā, izprot situāciju. Es negribētu saukt uzvārdus...

– Tad partiju nosauciet.

– Tie, kas pārstāv Sabiedrību citai politikai, arī vairāki no Jaunā laika ir teikuši, ka mums jāiet kopā, jo mūsu ilgtermiņa redzējums valsts attīstībai un pragmatisms, kā arī pieredze valsts pārvaldē un krīžu pārvarēšanā – tas ir svarīgi.

– Vai, jūsuprāt, bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis kā PLL vēlēšanu saraksta lokomotīve ir attaisnojis tās cerības, kuras organizācija uz viņu lika?

– Es negribētu šeit runāt par konkrētām cerībām, jo tad tas izskatītos pēc darījuma. Taču Ulmaņa kungs ir nācis no tautas kustības Par labu Latviju, uzņēmēju ļoti atbalstīts un ieteikts. Es tiešām apbrīnoju viņa apņēmību nolikt vieglās eksprezidenta dienas, komfortu un doties politikā. Par to viņam paldies. Un to man daudzi, ļoti daudzi cilvēki ir lūguši viņam nodot.

– Jūsuprāt, viņš bija gatavs šim solim?

– Manuprāt, viņš bija labākās domās par politisko vidi kopumā. Ir iespaids, ka Ulmaņa kungs dzīvoja, sevī uzturot viedokli par politisko kultūru, kāda tā bija viņa prezidentūras laikā. Iespējams, ka viņš nebija gatavs politikai ar tik personiskiem uzbrukumiem un piezemētiem izteicieniem, kāda tā ir šodien. Nešaubīgi, viņš ir valstsvīrs, kurš grib redzēt labu Latviju.

– Jūs uzskatāt, ka jūsu aicināšana liecināt digitalizācijas lietā ir pie-skaitāma priekšvēlēšanu aktivitātēm?

– Jā, lietu tiesā sākot skatīt, es pat nebiju liecinieku sarakstā. Bet tiesā prokurora kungs izteica visnotaļ interesantu pieteikumu – vajagot nopratināt Šķēli noteikti līdz 2. oktobrim, līdz vēlēšanām.

– Kā tas tika paskaidrots?

– Ar to, ka es tikšot ievēlēts Saeimā, strādāšot par finanšu ministru un būšot pārāk aizņemts, lai varētu ierasties tiesā. Tā varētu runāt nevis jurists, bet gan politiķis. Jo jebkuram taču ir zināms, ka Saeima sanāk mēnesi pēc ievēlēšanas, līdz ar to šāda prokurora argumentācija neiztur nekādu kritiku. Kā man nebija nekādu grūtību liecināt tagad, tā man nebūtu grūti liecināt arī pēc vēlēšanām.

– Ainārs Šlesers ir teicis, ka valdībai esot slepeni lielo valsts uzņēmumu privatizācijas plāni. Iepriekš par to runāja Aivars Lembergs. Ciktāl šeit būtu sazvērestības teorijas, ciktāl loģikas diktēti apsvērumi, ka, nenododot privatizācijai lielos valsts uzņēmumus, nav iespējams norēķināties ar valsts starptautiskajiem kreditoriem?

– Es varu runāt tikai par faktiem – Eiropas komisārs finanšu lietās Olli Rēns pirms kāda laika jautāja valdībai: Dombrovska kungs, kur ir saraksti, par ko esam vienojušies? Jo valstī jābūt skaidrībai – ko tā pārdod, ko likvidē, ko patur sev. Iespējams, ka tikai pēc vēlēšanām ieraudzīsim patieso ainu, bet iespējams, ka jau šobrīd pastāv kāda neoficiāla vienošanās. Es esmu redzējis jau veiktu visu Latvijas valstij piederošo uzņēmumu novērtējumu, kurā teikts: "Saskaņā ar ekspertu veikto analīzi aprēķinātā valstij piederošā daļa uzņēmumu kopējā vērtībā ir 2,06 miljardi LVL." Tas teikts Reformu vadības grupas dokumentā šā gada 8. septembra sēdei.

– Jūs saskatāt principiālu problēmu lielo valsts uzņēmumu privatizācijā? Vai šo jautājumu uztvert bez emocijām sabiedrībai traucē iepriekšējo privatizāciju pieredze?

– Šobrīd Latvijas valstij ir vairāki aktīvi, kurus nedrīkst atdot privatizācijai. Viens no galvenajiem resursiem ir meži. Tas ir milzīgs ilgtermiņa resurss, kas nemitīgi atjaunojas un nav pakļauts tirgus svārstībām ilgtermiņā.

Kas attiecas uz Latvenergo, tad jāskatās, vai Eiropas Savienība pati nepārvērtēs savu iekšējo politiku. Izaugsmes gados Eiropā dažu brīdi kāda pilsēta palika bez elektrības, piemēram, Itālijā un citur, jo elektroapgāde bija pārāk sadrumstalota. Latvijai nevajadzētu mācīties no sliktiem piemēriem. Varētu uzlabot uzņēmuma pārvaldi un caurspīdīgumu, tam varētu biržā ja ne tirgot akcijas, tad vismaz nekonvertējamas obligācijas kā parāda instrumentu, kas ļautu gana lēti aizņemties kapitālu un vienlaikus uzņēmumu pakļautu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un Fondu biržas uzraudzībai. Tas nozīmētu, ka politikas ietekme šādos uzņēmumos tiktu būtiski mazināta. Es esmu pret Latvenergo privatizāciju.

Arī – ja kāds iedomājas privatizēt Latvijas dzelzceļu kā infrastruktūras uzņēmumu, tad tiek pakļautas riskam visas lielās Latvijas ostas. Tad tas, kas kontrolēs dzelzceļu, var vienā dienā nogalināt visas ostas, jo pa dzelzceļu pārvadā 90% kravu. To nedrīkst pieļaut.

Pilnu interviju ar Andri Šķēli lasiet šodienas "Neatkarīgajā"