Pērn, 21. novembra pievakarē, visa Latvija ievaidējās sāpēs, jo vienā mirklī bojā gāja 54 cilvēki. Toreiz šķita, ka sabiedrībā kaut kas būtiski mainīsies, jo kopā ar lielveikala Maxima jumtu sagruvusi arī vienaldzīgā attieksme pret līdzcilvēkiem un valstī notiekošajām nejēdzībām. Bet vai patiesi tā ir...? Par to pārdomās dalās kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla un Latvijas Juristu biedrības prezidents, enciklopēdiskā portāla nekropole. info veidotājs Aivars Borovkovs.
– Kad uzzinājāt par notikušo, bija sajūta, ka varat teikt «mēs» – kā sabiedrība, kas vienojusies kopīgās sāpēs un līdzjūtībā?
A. Borovkovs: – Tā kā pats stāvēju pie sagruvušās Maxima, varu apstiprināt: jā, cilvēkus vienoja fantastiska kopības sajūta, gluži kā uz barikādēm. Atcerieties, reiz intervijā Neatkarīgajai teicu, ka Latvija ir īsta dievzemīte, jo mums nav ne orkānu, ne zemestrīču. Vienīgās nelaimes, kas mums ir, – ērces, pāris indīgu sēņu un kašķīgi latvieši. Tajās dienās, kad mūs neskāra ne dabas katastrofa, ne karš, bet vienā mirklī gāja bojā cilvēki, sāpēs visi bija saliedēti – jauni un veci, krievi un latvieši, bagāti un nabagi. Taču drīz vien redzējām, kā, parādoties briesmu sajūtai, noreaģēja arī tie, kam par notikušo vajadzētu atbildēt. Vienā mirklī viņi solidarizējās, lai raidītu pretšāvienus prezidenta virzienā, jo Andris Bērziņš par notikušo izteicās ļoti tieši, dodot mājienu, ka vēlas nevis ierēdniecisku atrakstīšanos, bet reālu atbildību. Viņam noticēja daļa sabiedrības, pasakot: mums valstī ir prezidents. Noticēja arī ierēdnieciskā elite. Tātad pateikts bija stipri un gana saprotami.
– Bija sajūta, ka traģēdija ir pamodinājusi sabiedrību no vienaldzības, kuras aizsegā notiek daudzas cūcības.
A. B.: – Gribu atzīmēt De facto žurnālistu lielisko darbu. Tas sekoja prezidenta skarbajai uzrunai. Viņi norādīja, ka neatkarīgās Latvijas vēsturē vēl nekad korupcijā nav bijusi pieķerta tik augsta amatpersona, kas atbild par būvniecības nozari. Proti, saistībā ar fondu Ascendum, kur būvniekiem jāmaksā mesli, lai viņi šajā tirgū varētu uzturēties. Diemžēl nav nekādas tālākas reakcijas. Un tas par kaut ko liecina...
– Trūkst faktu. Ir tikai norādes.
A. B.: – Tieši otrādi. Tik mazā valstī kā Latvija būtu grēks sūdzēties, ka trūkst operatīvas informācijas. Šeit visi par visiem visu zina.
D. Beitnere: – Piebildīšu, ka mēs esam lielāki nekā Šveice... Runa ir par ko citu: mūsu sabiedrības īpatnība ir tā, ka savstarpējās distances ir mazas. Nevaram pat pagriezties, lai ar elkoni netrāpītu kādam paziņam, draugam vai radam. Nav noslēpums, ka ikvienā pašvaldībā ir savs misters 20, kuram jāiesmērē, lai projekts aizietu. Tomēr cilvēki klusē un nesauc nevienu vārdā. Kāds tiesvedībā liecina pret cilvēkiem, kam tiek celtas smagas apsūdzības? Pietrūkst solidaritātes tajā spārnā, kas cieš no šīs netaisnības. Varam runāt, cik gribam, taču, ja no deklarētās vērtības neaizejam līdz praktizētajai vērtībai, tad nav jēgas. Kāpēc neapvienojas visi tie, kas bijuši spiesti maksāt misteram 20? KNAB pie tiesas sauc tikai sīkos gariņus, kā Mērnieku laikos. Vai ir notiesāts kaut viens īsts valsts nozadzējs? Nav!
A. B.: – Tas nozīmē, ka cilvēki netic savas valsts justīcijai. Tāpēc viņi taisnību meklē Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Faktiski tā ir atgriešanās pie vecā padomju laika modeļa, kad cilvēks savā etniskajā dzimtenē, savā valodas telpā nespēja atrast taisnību.
– Toreiz brauca pēc taisnības uz Maskavu.
D. B.: –Tas ir raksturīgi koloniālas sabiedrības mentalitātei. Proti, neticība, ka taisnību varētu rast savā valstī.
A. B.: – Šis ir viens no graujošiem faktoriem, kas drupina valsti.
D. B.: – Bet, sakiet, no kura punkta sākt pārmaiņas sabiedrībā...?
A. B.: – Katram jāsāk ar sevi, atklāti atbildot, vai paši neesam atbalstījuši negodīgus ļaudis, šādi veicinot viņu visatļautību. Ir kāda sena atziņa, kas vēsta, ka sliktajam mazākumam jau nevajag neko vairāk, kā labā vairākuma vienaldzīgu malā stāvēšanu.
D. B.: – Satrauc, ka mūsu apziņā nostiprinās frāzes, kas, izsacītas vēlējumu izteiksmē, pārtop realitātē. Sabiedrībā ir iespējama neredzama saskaņošanās caur ļoti ātro komunikācijas kanālu – drukāto presi. Arī tagad mēs izplatām tālāk viedokļus, nostiprinot domāšanas kategorijas. Piemēram, ka taisnību savā valstī iegūt nevar, ka esam zeme, kurā ir tikai ērces un kašķīgi latvieši. Man savukārt šķiet, ka mūsu kašķīgums ir tieši kā radīts demokrātijai – diskusijas, arī strīdi ir vajadzīgi, ja tie palīdz tuvoties patiesībai. Manuprāt, šajā sarunā jāsūta vēstījums sabiedrībai, ka jāuztur prasība uzzināt patiesību, kas radīja Maxima traģēdiju.
A. B.: – Precizēšu: nevis tikai ērces un kašķīgi latvieši – es teicu, ka tā ir vienīgā nelaime.
D. B.: – Jā, jums taisnība. Bet runājot par to latviešu kašķīgo raksturu – iespējams, tas veidojies tāpēc, ka mums ir vēsturē neizieti periodi. Esam nācija, kas prot veikli ielēkt ejošos vilcienos, toties vēl neesam iemācījušies strīdus kultūru, kurā sarunas biedru nenoliedz, bet mēģina rast kopsaucēju. Lūk, šādu savstarpēju domu tīklojumu, kas palīdz saprasties, to mums visiem vajadzētu veidot.
– Brīdī, kad līdz ar Maxima jumtu sagruva cilvēku dzīves, gribējās ticēt, ka turpmāk šajā karaļvalstī daudz kas mainīsies. Tomēr jau drīz kļuva skaidrs, ka vismaz birokrātisko aprindu apziņā mainījies nav nekas. To mēs sapratām, kad no amata Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā tika atstādināts katastrofu medicīnas eksperts Mārtiņš Šics – cilvēks, kurš vienmēr ticis cienīts par savu profesionālo kompetenci. Viņš portālam nekropole.info iedeva upuru sarakstu, lai sabiedrība uzzinātu traģēdijas apmērus. Aivar, jūs spējāt iedomāties, ka situācija izvērtīsies šādi?
A. B.: – Nē, Šics neko mums neiedeva. Mēs paši traģēdijas vietā vācām informāciju. Mārtiņam tikai lūdzām to salīdzināt. Izrādījās, ka nebijām kļūdījušies. Jā, daži mediji apvainojās, ka viņiem nebija ziņu par upuru vārdiem, bet, lūk, portālam nekropole.info bija. Es atbildēšu tā: kamēr jūs gaidījāt rītu, lai varētu šo informāciju ar copy – paste paņemt no LETA, mēs pa saviem informācijas kanāliem cītīgi strādājām. Ja ārkārtas situācijā nekas nenotiek, sabiedrība pati mobilizējas un sāk rīkoties. Šajā situācijā likums bija traktējams viennozīmīgi: ziņas par cilvēka nāves faktu ir publiskas un nav slēpjamas. Ar cilvēka nāves brīdi juridiski beidz darboties viņa personas kods, izdotās pilnvaras, jo beidzas viņa rīcības un tiesībspēja. Paldies Dievam, Iekšlietu ministrijas amatpersona, kura sākotnēji kļūdījās, atsaucoties uz nepareizām tiesību normām, savu kļūdu tomēr atzina – visu cieņu viņai! Fizisko personu datu aizsardzības likums runā par dzīvām personām. Diemžēl daži ierēdņi nespēja to atšķirt... Protams, nedrīkst publicēt diskrētus faktus, bet likums paredz arī izņēmuma gadījumus, kad sabiedrības interesēs ir nepieciešama informācija. Piemēram, ja sākusies masu infekcija. Nevar izlikties, ka nekas nav noticis, ja pēkšņi cilvēki sāk pārklāties ar zilimelniem mēra plankumiem. Mēs taču pārkāpjam likuma burtu, kad meklējam bīstamus noziedzniekus – tiek vizualizēts cilvēks, atklāts viņa vārds un vecums. Šica gadījumā pārkāpums tika sadomāts. Likuma gars prezumē, ka katastrofas, nelaimes gadījumus un līdzīgus notikumus nedrīkst klasificēt kā ierobežotas informācijas avotu. Sabiedrībā informatīvā telpa ir konstanta. Ja tajā trūkst legālas informācijas, to aizpilda baumas un mīti.
– Pretīgākais, ka, aizsedzoties ar likumu, mēģināja tikt vaļā no daktera Šica. Blakus esošajām viduvējībām vienmēr skaudusi viņa popularitāte.
A. B.: – Tas ir lokāls iemesls. Taču es brīnos, kāpēc tie cilvēki (arī mediju vidē), kuriem Šics ir glābis dzīvību, nevis skatoties instrukcijās, bet reāli pieņemot lēmumus un rīkojoties, tagad klusē. Šie ļaudis grūtā brīdī neprot pateikt paldies.
D. B.: – Sabiedrība grib zināt, vai Mārtiņam Šicam ir noņemts uzliktais sods.
– Nē. Vēl arvien viņš ir atstādināts no amata ar visām no tā izrietošajām sekām, proti, paliekot bez iztikas avota.
A. B.: – Tagad jau vairs nevar ar godu izkļūt no pašu radītās situācijas. Tas, kurš pateiks – kļūdījos, noraks pats sevi. Tāpēc atkal par valsts naudu šajā jautājumā gaidāma nejēdzīga tiesāšanās.
D. B.: – Amatpersonām ir ļoti augsts paštaisnības slieksnis. Tikai spēcīgs cilvēks var pateikt: piedod, es kļūdījos!
A. B.: – Sistēma to nepieļauj. Ja cilvēks atzīs, ka kļūdījies, tas būs papildu arguments, lai viņu piebeigtu ar kontroles šāvienu galvā.
D. B.: – Tāpēc, Borovkova kungs, sāksim runāt par to, ka šī sistēma jāmaina! Mēs protam ātri uzskaitīt, kas slikts, bet vai varam atrast, kas ir labs?
A. B.: – Ir kāda padomjlaiku anekdote. Santehniķi izsauc uz partijas komiteju, lai izlamātu, ka cekā ateja pilna ar sūdiem. Nabaga santehniķis, ar jaunu atejas podu padusē, slapju muguru ņemas pa to sasodīto tualeti vairākas stundas, bet nekā... Kā pludo, tā pludo. Beigās konstatē, ka neko nevar darīt. Satracinātais partijas sekretārs kliedz – kas par lietu, kāpēc nesalaboji?! «Tur nekas nesanāks,» atbild santehniķis – «jāmaina visa sistēma...»
– Kamēr sistēma būs tā pati, nedzirdēsim patiesu nožēlu par notikušo.
D. B.: – Ne no vienas amatpersonas nedzirdējām patiesi cilvēciskus vārdus.
– Prezidents runāja no sirds.
D. B.: – Es viņam nepiekrītu, ka tā bija nevainīgu cilvēku apzināta slepkavība.
A. B.: – Tā bija spožākā uzruna sabiedrībai, kopš prezidents ir amatā. Andris Bērziņš uzrunāja sabiedrību saprotami. Esmu jau pieņēmis viņa izpausmes formu. Mani tā vairs netraucē, jo aiz tās spēju saklausīt saturu.
D. B.: – Es gan sagaidu no prezidenta izlīdzinātāku vēstījumu. Ar savu valodas manieri viņš rada sabiedrībā konfrontāciju, nevis dziedē to. Izglītoti cilvēki arvien sliktāk panes Bērziņa runas izpausmes. Valsts pirmajām personām ir jāmāk pārvaldīt retoriku, protot vienlaikus savienot sirdi ar galvu. Prasību latiņa ir jāceļ augstāk un jāsāk ar valsts pirmajām amatpersonām. Cik ilgi var kultivēt saukli sāksim paši ar sevi? Politiķi vairs netiek līdzi procesiem, kas notiek sabiedrībā.
A. B.: – Es pieņemu, ka varbūt neesmu tik izsmalcināti izglītots, taču varu piekrist tam, ka valsts un sabiedrības līderis nav viens un tas pats. Harismātiskus vadoņus vispār ir grūti atrast. Mūsdienu instrukciju un priekšrakstu sačakarētajā pasaulē spilgtai personībai ir grūti sadzīvot ar likumu. Kad varas elitē parādās spožāks līderis, tas tracina pelēcīgo pūli. Tajā brīdī, kad amatpersona mēģina runāt cilvēciski vai rīkoties pēc likuma gara (nevis burta), parādās bars nevalstisko organizāciju, kuri šo personu metodiski kož nost – īpaši vēl, ja tas neatbilst viņus barojošā politiskā spēka interesēm. Te varam minēt arī KNAB vadītāju Streļčenoku, kuru Providus visu laiku tur zem ložmetēju uguns, liekot nemitīgi par kaut ko taisnoties, un neļauj viņam normāli strādāt. Šo cilvēku publiski padara par ākstu. Tā ir briesmīga lieta.
– Vienā no tām novembra dienām man piezvanīja pensionētais arhitekts Oļģerts Krauklis. Mēs runājām par traģēdijas iemesliem. Sirmais meistars notikušo raksturoja vienā vārdā: alkatība. Arhitektu, būvnieku, veikala īpašnieku alkatība. Lai kā arī necentās taisnoties Jānis Kažociņš, Baiba Rubesa un Inese Voika, nu tagad arī pār viņiem klājas alkatības zīmogs.
A. B.: – Cik sapratu, tad šī komisija bija Providus un Delnas projekts. Šaubos, vai pieaicinātās personas apjauta savu patieso lomu šajā iecerē.
– Varat izskaidrot, kāpēc visnotaļ pārtikuši cilvēki, kuri bija radījuši par sevi iespaidu, ka ir tautas gods un sirdsapziņa, tik glupi sacūkoja savu reputāciju?
A. B.: – Man ir sajūta, ka tā ir publiski pieķerta rutīnas tāme, kura uzspridzināja šo komisiju. Pētot aprēķinus, ir skaidrs, ka jebkuram izmeklētājam no skaudības vajadzētu nomirt uz līdzenas vietas. Iedomājieties, tikai papīru pārcilāšanai vien (nevis lietas izmeklēšanai) prasīja iekārtot jaunu biroju! Tad vēl MC Book planšetdatori, kuru apgūšanai būtu nepieciešami vēl vismaz 20 000 eiro (jo vajadzētu taču iziet apmācības kursus, lai ar tiem mācētu apieties); mājaslapas izstrāde un uzturēšana... Savukārt tam papīru smalcinātājam par 900 latiem vajadzētu uzsliet pieminekli KNAB pagalmā. Uz Zolitūdes nelaimes fona – īsts marodierisms. Zīmīgi, ka par šo tēmu nerunā neviens no skaudrās žurnālistikas. Tajā pašā laikā valsti turpina piesmiet, jo televīzijai sabiedriskā kārtā jāvāc līdzekļi glābējiem.
– Delna un Providus izteikušās, ka vajadzētu veidot jaunu komisiju. Nesaprotu, kāpēc šāda, izmeklēšanu dublējoša, instance vispār ir vajadzīga.
D. B.: – Latvijā ir daudz instanču, kas ir vidutājas, bet vai sabiedrība uzzina patiesību?
A. B.: – Interesanti, kurai amatpersonai, ekspertam vai vienkārši pilsonim būtu pienākums sarunāties ar Voiku? Kāpēc kādam būtu viņai jāatskaitās? Es arī gribētu dzirdēt skaidru atbildi no Valsts kontroles: cik bieži, kāpēc, uz kāda pamata šīs organizācijas ir saņēmušas no Valsts kases naudu saviem pētījumiem.
D. B.: – Vismaz ceru, ka šīs komisijas kolapss skaidrāk izgaismos mūsu sabiedrības problēmas. Un alkatība ir pati lielākā no tām. Redzam, ka ir notikusi milzīga izaugsme patērniecībā. Radušies mobilie telefoni ar briljantiem un tamlīdzīgas ekstras. Notiek nemitīga sacensība un salīdzināšanās. Tiem, kuri nokļuvuši augstākajos ešelonos, ir pašsaprotams, par kādām algām viņi vairs nestrādās. Kā reiz izteicās Artis Pabriks: «Par 100 latiem strādā tikai muļķi...» Lūk, tieši tāpēc ir uzstājīgi jāprasa morāles klātbūtne un jākaunina alkatīgi cilvēki, nevis glancētos žurnālos viņi jāpataisa par zvaigznēm.
A. B.: – 1986. gada 20. septembrī Latvija jau pieredzēja kādu lielu nelaimi, kad bojā gāja 11 cilvēku, – slogošanas testa laikā sabruka Ķeguma tilts. Nesen šo gadījumu pārrunāju ar savu bijušo priekšnieci prokuratūrā – Ritu Aksenoku. Viņa toreiz vadīja Sevišķi svarīgu lietu pārvaldi. Izrādās, pēc katastrofas momentā tika izveidota augsta līmeņa valdības komisija. No valsts puses traģēdijai bija pievērsta ļoti nopietna uzmanība. Ceru, ka kļūdos, bet šajā gadījumā viss smagums uzlikts policijai. Pārējie tikai no malas vērtē. Tāpēc pēc daudziem gadiem nevajadzētu brīnīties, ja izmeklēšana beigsies ne ar ko.
– Ikvienai revolūcijai (arī sirdsapziņas revolūcijai) parasti seko atplūdi... Jums ir pārliecība, ka šoreiz tā nenotiks?
D. B.: – Reizēm gudrība tiek iedzīta caur nelaimēm. Protams, sāpīgi, ka tā jāpērk par šādu cenu. Gribētos, lai mēs kļūtu krietnāki, vairāk sāktu ticēt sev un valstij, jo katra cilvēka godīga rīcība stiprina Latviju. Nelaimes un traģēdijas izgaismo trūkumus. Tie mudina katram būt prasīgam ne tikai pret sevi, bet arī pret valdību un pašvaldībām. Neiestigsim nevarīgumā, bet ticēsim, ka varam! Piešķirsim nozīmi vārdiem, ko sakām. Vēsture rāda, ka ticība sev un savai valstij spēj mainīt ierasto lietu kārtību, arī esošo sistēmu. 2014. gads ir vēlēšanu gads, un tas ir svarīgu lēmumu laiks sabiedrībai.
A. B.: – Kamēr neuzradīsies santehniķis, kurš pateiks, ka no mēsliem var izkļūt, tikai nomainot visu sistēmu,nekas nemainīsies.Varbūt reiz sagaidīsim šādu, nāciju vienojošu, līderi – kaut vai santehniķa veidolā. Es ceru, ka jā, bet baidos, ka nē...