Vaidere: Eiropā Latviju uzskata par Baltijas tīģeri

Par Latvijas novērtējumu Eiropā, par Vienotības vienotību un prognozēm nākotnes politikai saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti, profesori, dr.oec. Inesi Vaideri (Vienotība).

Par Latvijas novērtējumu Eiropā, par Vienotības vienotību un prognozēm nākotnes politikai saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti, profesori, dr.oec. Inesi Vaideri (Vienotība).

– EP vēlēšanas nav aiz kalniem, partiju kuluāros jau tiek stādīti nākamie vēlēšanu saraksti. Jūs esat gatava kandidēt vēlreiz?

– Domāju, ka mana gandrīz desmit gadus ilgā darbības pieredze Eiropas Parlamentā ir Latvijai visai noderīga. Neviens jaunpienācējs EP, lai cik arī viņš talantīgs būtu, nevarēs uzreiz neko panākt šajā struktūrā. Pirmie gadi EP ir tikai iepazīšanās periods, lai izprastu to, kā nodrošināt priekšlikumu atbalstu. Jāņem vērā, ka EP nav pozīcijas un opozīcijas – par jebkuru iniciatīvu ir jāpanāk vairākuma atbalsts. Un tad ir svarīgi pārliecināt citu politisko grupu deputātus, lai viņi atbalsta tavu iniciatīvu. Man šobrīd ir jau pietiekami daudz kontaktu un domubiedru, lai manis izvirzītie Latvijai svarīgie priekšlikumi tiktu atbalstīti politiskajā grupā un parlamentā. Šo manu praksi un pieredzi, neraugoties uz ļoti grūto deputāta darbu, pārlidojumiem un atrautību no ģimenes, es esmu gatava izmantot vēlreiz, turpinot darbu EP.

– Latvijas interešu aizstāvība EP kopumā ir izdevusies?

– Ir gan labie piemēri, gan darbi, kuri jāturpina. Personīgi es vēlētos pilnveidot mehānismu, kas nodrošinātu pilnvērtīgāku mazo valstu interešu aizstāvību Eiropas Parlamentā. Deviņi deputāti – tas ir ļoti maz, un mums bieži ir jāsamierinās ar lielo valstu diktātu. Ļoti būtiski ir panākt kādas no lielajām ES valstīm atbalstu nozīmīgos jautājumos, un tikai tad var cerēt uz panākumiem.

– Latvijai tas izdodas?

– Kopumā jā. Galvenokārt tāpēc, ka mēs tiekam uztverti kā «veiksmes stāsts» ES izpratnē, lai kā arī man negribētos lietot šo terminu. Veiksmes stāsts mums būs tad, kad aizbraukušie atgriezīsies Latvijā, kad skolotāju, kultūras darbinieku un pārējo profesiju algas būs adekvātā līmenī.

Tomēr – ja 2008. gadā manu atbildi: «Esmu no Latvijas» Eiropas institūcijās un starptautiskos forumos uztvēra ar līdzjūtību, tad tagad situācija ir mainījusies: Latvija beidzot patiesi tiek uzskatīta par «Baltijas tīģeri». Mēs varam lepoties ar to, ka mums ir visaugstākais ES – 4% – IKP pieaugums, mēs izceļamies ar zemo inflāciju un sarukušo bezdarbu. Ir labi sabalansēts budžets un zems valsts parāds.

Attieksme pret Latviju ir mainījusies. Mūs uztver nopietni, mūsu balsij ir lielāks svars. Ja man, nupat sniedzot interviju vācu ZDF kanālam, prasa, ko jūs varat ieteikt ES dienvidvalstīm, tad tas liecina, ka mums ir, ar ko lepoties, un ka varam arī citus pamācīt.

Manas darbības sfērā ietilpst ES attiecības ar Krieviju – esmu pastāvīgā referente starptautiskās tirdzniecības jautājumos ar šo valsti, cita ļoti nozīmīga darbības sfēra saistās ar vēstures sarežģīto jautājumu skaidrošanu. Šobrīd izpratnes līmenis Eiropā par Latvijas pagātni ir nozīmīgi palielinājies. Šeit ir palīdzējusi gan filma Padomju stāsts, gan parlamentā panāktais, ka 23. augustu tagad visa Eiropa atzīst par nacisma un staļinisma upuru kopīgu piemiņas dienu, gan konferences par komunisma un staļinisma režīma nosodījumu – par šiem sava darba rezultātiem esmu gandarīta.

Kaut arī ne visu izdevās sasniegt ES daudzgadu budžeta izpratnē, taču – katrs ES budžetā iemaksātais eiro nes Latvijai četru piecu eiro atdevi.

– Latvijā kā neizbēgamību ir pieņēmuši iekļaušanos eirozonā. Visiem ir acis pierē un, neraugoties uz mierinošo statistiku, visi redz, ka cenas šobrīd tiek celtas, lai 2014. gada 1. janvārī visi izskatītos pēc «godīgiem eiro ieviesējiem». Kā vērtējat Latvijas līdzšinējo ceļu uz eiro?

– No vienas puses – man ir lepnums par to, ka mums ir izdevies sasniegt ekonomiku stabilizējošus rādītājus. Pozitīvi arī tas – mūs grib redzēt eirozonā! Tas nav mazsvarīgi – Lietuvai savulaik atteica uzņemšanu kaut kādu 0,0 cik tur procentu inflācijas dēļ. Vācija, Somija, Austrija – tās ļoti gaida Latvijas iestāšanos, gaida mūsu atbalstu saprātīgai saimniekošanai Eiropā kopumā.

Pārejas grūtības, protams, būs. Cilvēki sūdzas par slēpto cenu paaugstinājumu, uzņēmējiem ir pagrūti tikt pie eiro darba sākšanai. Var sakārtot eiro pieejamības jautājumus, bet cenu maizei un pienam – to regulēs tirgus, nevis valsts. Mēs varam paust tikai savu nosodošo attieksmi pret tiem, kuri ļaunprātīgi izmantos eiro ieviešanas pārejas periodu.

– Jūs nebiedē situācija, ka tieši EP vēlēšanās varētu nākt vēlētāju attieksmes atsitiens un tiktu vērtēti nevis deputātu kandidāti un viņu paveiktais EP, bet novērtēta kopējā varas attieksme pret tautu un kļūdainie lēmumi? Piemēram, tā dēvētā elektroenerģijas tirgus «liberalizācija» nāks ar cenu celšanos tieši maija beigās – cilvēki saņems elektrības rēķinus, kuru nomaksas brīdis būs tieši EP vēlēšanu laikā.

– Nevaru izslēgt, ka šī sakritība ietekmēs vēlētāju attieksmi. Zināmu stresu iedzīvotājiem radīs gan eiro ieviešana, gan elektrības tirgus liberalizācija.

– Cilvēki, jūsuprāt, pamatā izprot, ko nozīmē Eiropas Parlaments un ko tas dara?

– Izpratne varētu būt labāka. Es daudz tiekos ar cilvēkiem Latvijā un aicinu cilvēkus arī uz Eiropas Parlamentu, lai šo situāciju labotu. Un vēl parastais jautājums: vai jūs uz Latviju arī atbraucat? Bet es taču Latvijā esmu katru nedēļu, te ir manas vienīgās mājas.

– Kā jūs uzskatāt, vai Vienotībai kā varas partijai pēc eiro ieviešanas ir skaidri formulēti tālākie valstiskie, ideoloģiskie mērķi?

– Tie ir pilnīgi skaidri, vienkārši sakot – lai katrs Latvijas iedzīvotājs valsts ekonomisko izaugsmi sajustu savā maciņā. Mans viedoklis ir, ka to vislabāk sasniegt ne tikai caur pabalstiem, bet radot darba vietas un veicinot ekonomikas izaugsmi. Mēs mēģinām konsekventāk virzīties pa sociālās tirgus ekonomikas ceļu, vēloties sasniegt lielāku līdzsvaru starp sociālo sfēru un tirgus mehānismiem. Vācijā savulaik Ludvigs Erhards formulēja savas valsts mērķus kā Wohlstand fuer Alle (labklājību visiem – vāc.) To mēs gribam panākt. Sociālā tirgus ekonomika, vienkāršoti izsakoties, ir tirgus ekonomika, vienlaikus palīdzot tiem, kuri paši sev nevar palīdzēt, – pensionāriem, vientuļajiem vecākiem, daudzbērnu ģimenēm...

– Bet, ja Vienotībai sociālā politika ir tik būtiska, kāpēc jūsu ministre Labklājības ministrijā ir krasi nepopulārā Ilze Viņķele? Kā viņa ar saviem arogantajiem izteikumiem pārstāv Vienotības politiku?

– Nākamgad būs vēlēšanas un tad cilvēki varēs sniegt savu vērtējumu. Arī tam, kā ministri prot sarunāties ar savu nozari. Reizēm es esmu ļoti vīlusies, kā tas tiek darīts. Ja cilvēki, nokļūstot augstos amatos, neizprot, kādu atbildību tas uzliek gan par paveikto, gan teikto...

– Situācija ar neveiksmīgiem ministriem šajā valdībā var novest pie

tā, ka pēc vēlēšanām nemaz jautājums par Vienotības ministriem vispār neparādīsies.

– Tik drūmi šo lietu neredzu, jo kopumā mūsu partija strādā atzīstami.

– Cik vispār vienota ir Vienotība? Ir redzamas ļoti būtiskas pretrunas partijā. Jūs jūtaties partijā uzklausīta un sadzirdēta?

– Es jūtos uzklausīta, tomēr nevarētu teikt, ka visos jautājumos varētu panākt idejām nedalītu atbalstu. Tomēr, man šķiet, fakts, ka partijā ir vairāki spārni, palīdz noturēt līdzsvaru. Līdzās ekonomikas jautājumiem man ļoti svarīgas ar valodu, nacionālo jautājumu saistītās lietas, jo tās ir nozīmīgas visai latviešu tautai. Piemēram, es redzu, ka vienīgā izeja no sašķeltas sabiedrības ir vienotas skolas un bērnudārzi, kur par valsts līdzekļiem visi mācās latviešu valodā. Cita ceļa nav. Vienotībā šajā jautājumā uzskati dalās.

– Vienotībai jau bija mēģinājums nacionālo jautājumu virzīt priekšplānā Rīgas domes vēlēšanās. Tas nenostrādāja.

– Ir ļoti svarīgs tāds idejas nesējs, kuram cilvēki notic. Notic, ka viņš tiešām ar sirdi un dvēseli ir šai idejai uzticīgs. Šoreiz šādas ticības acīmredzot nebija. Arī ticības spējai risināt saimnieciskus jautājumus. Rīgas kampaņa nebija veiksmīga.

– Politiskajos kuluāros klīst runas, ka aizsardzības ministrs Artis Pabriks grib kandidēt uz EP no Vienotības, turklāt būs saraksta galvgalī. Ideoloģiski jau nav nekādu problēmu – viņš savos izteikumos nav mazāk nacionāls kā jūs. Vai ministriem ir jākandidē uz EP?

– Vispirms mums jāizšķiras par to, kurš varētu dot lielāku labumu Saeimā, kurš Eiroparlamentā. Man šķiet neētiskas runas, kas tiek ieplūdinātas presē par to, kāds kuram varētu būt kārtas numurs vēlēšanu sarakstā, ja nodaļas tikai nupat kandidātus ir izvirzījušas. Šobrīd nevienu nav pamata nosaukt arī par saraksta līderi, jo Vienotībā par to neesam lēmuši.

– Vienotībai ir jānes Valdis Dombrovskis kā karogs? Vai valdības nozīmīgās un nodokļu maksātājiem finansiāli smagās kļūdas airBaltic pārņemšanā, Liepājas metalurga, vilcienu iepirkuma konkursu gadījumos neliek šaubīties par to, vai viņš būs arī nākotnē viennozīmīgi pozitīvais līderis?

– Saknes šīm peripetijām ir visai senas un nav radušās Valda Dombrovska valdību laikā. Es uzskatu, ka Dombrovska valdības labo darbu ir krietni vairāk nekā kļūdu. Turklāt šobrīd, pabeidzot grūto «cirpšanas» periodu, Valdis bez kavēšanās ir uzsācis pamatu likšanu valsts ekonomiskajai attīstībai. Domāju, ka viņa līdzsvarojošā attieksme ir palīdzējusi valstij grūtos brīžos. Turklāt – esam Valdim vaicājuši, vai, neskatoties uz to, ka kāds viņu redz eirokomisāra vai pat Eiropas Komisijas prezidenta amatā, viņš ir gatavs turpināt premjera darbu. Viņš ir atbildējis apstiprinoši. Runas par mūsu vadošo cilvēku rotēšanu uz Briseli vājina Vienotību, neizslēdzu, ka tas tiek darīts apzināti.

– Eirokomisāra kandidatūrai gan izskan arī Solvitas Āboltiņas vārds. Vai tas nevājina partiju?

– Es varu teikt ar pārliecību, ka Solvita Āboltiņa ir ļoti laba partijas vadītāja. Viņa spēj panākt līdzsvaru tajā uzskatu dažādībā, kas Vienotībā pastāv. Solvitai ir lieliski izdevies saturēt kopā partiju. Taču viņas izglītība, valodu zināšanas un politiskā stāja ļautu sekmīgi pretendēt arī uz Eiropas komisāra posteni. Bet šis pagaidām nav tūlīt risināms jautājums.

– Jums pašai arī ir izglītība, valodu zināšanas un stāja – kāpēc pati negribat kandidēt?

– Kā jau minēju, par to vēl neesam diskutējuši. Teorētiski es, protams, šos pienākumus pildīt varētu.

 Kā jūs vērtējat tagadējā eirokomisāra Andra Piebalga darbību?

– Savā nozarē (attīstības sadarbība) viņš strādā ar pozitīvu efektu. Tomēr, man jāteic, ka, vērojot, kā strādā citi komisāri, cik ļoti viņi savā darbībā ievēro savas valsts intereses, Piebalgam šīs dimensijas darbībā pietrūkst. Kad viņš kļuva par komisāru, es mēģināju iedibināt tādu tradīciju, kāda ir citu valstu EP delegācijām, – regulāras tikšanās ar savas valsts eirokomisāru. Diemžēl Piebalga kungam tam laiks neatradās.

– Kā vērtējat Vienotības attiecības ar koalīcijas partneriem? Vienotībai pēdējā laikā nemitīgi nākas uzklausīt savu koalīcijas partneru – Reformu partijas un Nacionālās apvienības – ultimātus un prasības, un tā ik pa brīdi izskatās kā iedzīta stūrī.

– Situācija tiešām ir sarežģīta. Koalīcijā ir grūtas cīņas, tā ne reizi vien ir bijusi uz sabrukuma robežas un, tikai pateicoties Valda Dombrovska līdzsvarojošai attieksmei, to ir izdevies noturēt. Uzskatu, ka valdības koalīcijā, lai to stabilizētu, jāiekļauj arī Zaļo un zemnieku savienība.

– Klāt jau neko nevar pielikt, tad kādam būtu jāiet prom.

– Vismaz no dažiem ministru amatiem jāatsakās būtu noteikti.

– Nu jau ir par vēlu. Diez vai ZZS tas vairs ir interesanti pirmsvēlēšanu periodā.

– Valstisku interešu vārdā var atteikties no pirmsvēlēšanu ambīcijām. Šo valdību tomēr ļoti šūpo Reformu partijas ministru neproporcionāli lielais svars valdībā iepretim šīs partijas niecīgajai ietekmei un nepopularitātei sabiedrībā. Es aicinātu Reformu partiju pret to izturēties ar sapratni, nevis ultimātiem.

– Bet Saskaņas centrs – kā jūs vērtētu tā izredzes nokļūt valdībā? SC pēdējā laikā ir veicis vairākus iekšējus pārkārtojumus, lai sadarbība ar tā dēvētajām labējām latviskām partijām kļūtu principā iespējama. Valodu referenduma iezīmētā robežšķautne šķiet šobrīd norīvējusies.

– Manuprāt, nekas neliecina, ka Saskaņas centrs mainītos pēc savas būtības, ne vien kādās ārējās izpausmēs. Tā joprojām ir Vienotās Krievijas (Jedinaja Rossija) ar Vladimiru Putinu priekšgalā partnere un abu partiju intereses reģionā un pasaulē sakrīt. Un Vienoto Krieviju un Putina valdību nav iemesla uzskatīt par demokrātiskiem spēkiem.

Mums nav kopīgu ideoloģisku uzstādījumu ar SC, un neredzu, ka būs – viņi nav pat atzinuši Latvijas okupācijas faktu, ir uzbrukuši latviešu valodas statusam. Kongresā tika nomainīta izkārtne, bet darītāji un īstie procesu virzītāji palikuši tie paši.

– Jūs joprojām sakāt – ar SC nekad vienā valdībā?

– Jā. Viennozīmīgi.

– Valsts prezidents ir izteicies, ka Latvija nav formulējusi, kāpēc tai būtu jāiztērē 100 miljoni eiro Latvijas prezidentūrai ES. Vai tā, jūsuprāt, arī neizskatās bezjēdzīga naudas šķiešana?

– Mani izbrīna prezidenta vārdi, jo tā ir obligāta darbība ES dalībvalstij. Prezidentūra nostiprina prezidējošās valsts pozīcijas ES. Lietuva prezidentūru izmantojusi sekmīgi. Par tēriņiem prezidentūrai – jā, par to var diskutēt, pieņemu, ka tie varētu būt arī mazāki, taču jāievēro, ka lielā mērā šo naudu saņemsim atpakaļ pat tiešā veidā – caur valsts pasūtījumiem, pie mums ieradīsies cilvēki no visas Eiropas, izmantos mūsu pakalpojumus, tērēs savu naudu. Drīzāk tā būs nauda ar pievienoto vērtību, tikai jāprot to prātīgi pielietot.