Diplomāts: Kolonisti ir kolonisti, lai kurā paaudzē viņi šeit dzīvotu

 
©F64 Photo Agency

90. gadu sākums deva iespēju daudziem. Tieši tolaik mākslas zinātņu doktors Valdis Krastiņš sāka savu diplomāta karjeru, lai kalpotu savai valstij Čehijā, tad – Slovākijā, Turcijā, Norvēģijā un Somijā.

Neskatoties uz cienījamo vecumu – 86 gadiem –, Valdis Krastiņš joprojām ir ļoti aktīvs un enerģisks. Ik pa brīdim varam lasīt viņa komentārus par dažādām aktualitātēm Latvijā un pasaulē.

– Krastiņa kungs, kā gadījās, ka jūs tikāt uzrunāts līdzdarboties valsts atjaunotajā diplomātiskajā dienestā?

– Droši vien tāpēc, ka zināju dažas svešvalodas...

– Precizēsim. Jūs runājat septiņās svešvalodās – krievu, angļu, vācu, franču, zviedru, čehu un poļu. Varbūt vēl kādā?

– Ir jau vēl viena otra, bet nosauktās es tik labi nemaz nepārvaldu. No svešvalodām perfekti pārzinu krievu, angļu un vācu valodu, pārējās varu lasīt un sazināties.

– Kā jūs, būdams mūziķis, kļuvāt par diplomātu?

– Mani uzrunāja toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Par diplomātu kļuvu tad, kad mani aizsūtīja uz Helsinkiem Latvijas delegācijas sastāvā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā* (EDSO). Toreiz tika gatavota 1992. gada Helsinku samita deklarācija, kurā15. pants bija par ārzemju (formulējums, kuram Krievijas puse piekrita) karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm. Strādājām gan dienām, gan naktīm, cīnījāmies par katru vārdu. Deklarācijas pieņemšana bija mūsu pirmā lielā diplomātiskā uzvara. Iepriekš Krievija uzskatīja, ka sarunas par karaspēka izvešanu ir bilaterālas – tā teikt, divu valstu iekšēja lieta. Droši vien šīs sarunas vilktos bezgalīgi un, iespējams, Latvijā varēja būt tāpat kā Moldovā, kur nelegāli atdalītā valsts daļā ir dislocēti krievu tanki (mums tā varētu būt Latgale!). Bet Krievijas prezidents Boriss Jeļcins piekrita parakstīt deklarāciju ar visu 15. pantu. Un krievu karaspēks 1994. gadā atstāja Latviju.

– Kā jūs kļuvāt par Latvijas vēstnieku Čehijā?

– 90. gadu sākumā EDSO galvenā mītne atradās Prāgā. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Gailis bija izdomājis, ka šajā organizācijā Latvijai vajag savu pastāvīgu pārstāvi (es skaitījos pilnvarotais lietvedis). Kad Čehoslovākija sadalījās divās daļās un Čehija kļuva par neatkarīgu valsti (1993), bija vajadzīgs vēstnieks. Parasti jau lietveži nekļūst par diplomātiskajiem sūtņiem, bet toreiz tā notika.

– Kad Latvijas Republikas diplomātijas vēsturi sāka veidot Zigfrīds Anna Meierovics, mūsu sūtņiem klājās visai sūri. Vēstnieki ar savām ģimenēm dzīvoja pusbadā, taupīdami katru santīmu, lai varētu Eiropas prominencēm sarīkot greznas pieņemšanas smalkākajos salonos. Tas bija nepieciešams, lai iegūtu Latvijas valsts atzīšanu. Kā klājās jums?

– Visu to, ko jūs teicāt, es labi pazīstu... Man iedeva uz rokas žūksnīti ar dolāriem un teica: ar to tev līdz gada beigām būs jāizdzīvo, grozies kā gribi! Savu darbību Prāgā sāku vienkāršā paneļmājas trīsistabu dzīvoklī ar čīkstošām durvīm. Kad pēc gadiem pieciem aizbraucu no Čehijas, Latvijas vēstniecībai jau bija liela māja, pilnībā aprīkota. Bija ļoti daudz interesanta, bet pats zīmīgākais notikums man personīgi bija vairākkārtējā tikšanās ar Vāclavu Havelu (1936–2011). Jāpiebilst, ka ar viņu jau biju redzējies 1968. gadā, pirms mana aizlieguma izbraukt no PSRS. Tolaik Čehijā dzīvoja manas mammas draudzene, latviete. Biju pie viņas aizbraucis ciemos. Sagadījās, ka tas notika tieši Prāgas pavasara laikā**. Staigāju pa pilsētas centru un iegāju Café Slavia, kas atrodas pretī Nacionālajam teātrim. Tur arī sastapu Havelu. Norunājām visu nakti – par toreizējo tagadni un iespējamo nākotni.

– Kāds jums saglabājies iespaids par Havelu?

– Diemžēl otra tāda līdera Eiropā vairs nav. Politiķi, kas patlaban atrodas priekšplānā, ir salīdzinoši bāli. Neviens personības lieluma ziņā nelīdzinās Vāclavam Havelam – ne Žozē Manuels Barozu, ne baronese Katrīna Eštone.

– Jā, bet laiks toreiz bija pavisam cits. Politiski ļoti ekstrēms, cilvēka principus mobilizējošs (vai arī tieši pretēji – degradējošs). Principi veido ne tikai disidentus, bet arī personības. Kāds nu vairs disidentisms Eiropas Savienībā! Ļaudis morāli apveļas, aptaukojas. Vienīgās rūpes par savu komforta līmeni.

– Iespējams. 1968. gadā, kad daudzi emigrēja no Čehoslovākijas, arī Vāclavs Havels taču varēja aizbraukt, bet viņš to principiāli nedarīja. Havels izbaudīja visu – gan cietumu, vajāšanas, gan pazemojumus.

– Ieminējāties, ka jums 20 gadus bijis liegts izbraukt no PSRS. Par ko?

– 70. gadu sākumā kopā ar Komponistu savienības grupu biju Itālijā. Pēc atbraukšanas mani izsauca uz Valsts drošības komiteju un mēģināja pierunāt sadarboties. Tradicionāls gājiens. Es atteicos. Tad arī man skaidri un gaiši pateica: ja tā, tad vairs nekur netiksi!

– Savā grāmatā Ļoti personīgi. Latviešu diplomāta stāsts: 1992–2008 jūs atklāti runājat par problēmām atjaunotās Latvijas pārvaldē. Kāpēc daudz kas nepiepildījās no cerētā?

– Mans izskaidrojums ir tas, ka iegūto varu pamazām vien atdevām bijušo padomju funkcionāru rokās. Viņi sāka pārvaldīt valsti, domājot tikai un vienīgi par savu labumu, un iemācīja to arī nākamajai politiķu paaudzei. Tāpēc neiet, kā gribam.

– Atceraties Atmodas laika argumentus? Tautas frontes līderi taču deklarēja, ka t.s. labie komunisti un padomju funkcionāri ir tilts uz Kremli, jo vislabāk pratīs sarunāties ar saviem partijas biedriem; viņi savā mērenībā neko nepārforsēs utt.

– Tā bija milzīga psiholoģiskā kļūda. Cilvēki, kuri padomju laikā ieņēma kompartijas vai komjaunatnes funkcionāru posteņus, patiesībā bija visīstākie ciniķi. Pats esmu dzirdējis, kā viņi savā starpā ņirgājās par padomju iekārtu un ideoloģiju, kuru pārstāvēja. Lielākā daļa neticēja idejām, kuras kaismīgi sludināja. Vai tad tas nav cinisms? Viņi bija ciniķi toreiz un bija ciniķi arī tad, kad Latvija atguva neatkarību. Tādi paši viņi ir šodien. Igauņiem vismaz daļēji izdevās šo kļūdu novērst. 90. gadu sākumā viņi politikā iesaistīja jaunus, nepieredzējušus cilvēkus. Atceros, uz Latviju bija atbraucis Igaunijas ārlietu ministrs. Redzot viņa pavadošo delegāciju, kāds ironiski pajautāja: ministra kungs, kas tie par skolniekiem jums līdzi? Nē, – atbildēja ministrs, – tie nav skolnieki, bet Ārlietu ministrijas vadošie darbinieki. Jauni, padomijas cinisma neskarti.

– Arī Igaunijai palaimējās, jo toreiz tai bija savs Havels – prezidents Lenarts Meri (1929–2006). Dižs vīrs, kas ar savu personības harismu apgaismoja ceļu kā bāka. Mums šādu personību nebija. Tie, kuri varēja mēroties intelektā, tiešā veidā nepiedalījās lēmumu pieņemšanā.

– Tieši tā. Latvijā tolaik pielūdza skaistas frizūras.

– Tagad pielūdz Ministru prezidentu Valdi Dombrovski.

– Es negribu runāt par šo tematu...

– Bet jūs taču pats esat viņu publiski kritizējis, sakot, ka Dombrovskis ir sevi izsmēlis.

– Ja jūs pieminat tos vārdus, ka «viņš ir sevi izsmēlis» – jā, protams, tā ir. Viņš nekad neko nezina. Ne par krājbanku, ne par vilcienu iepirkumu, ne par Liepājas metalurgu. Dombrovskim nav ko teikt ne par vienu skandalozu lietu. Un nav arī vīziju par valsts nākotni.

– Politologi šo mierīgo un pedantisko cilvēku raksturo kā politiskās pelēcības fenomenu. Bet varbūt tieši tur slēpjas latviešu mentalitātei tīkamākās īpašības – mērenībā un pelēcībā?

– Ja jau mēs ievēlējām šādu Saeimu, kura izvēlējās šādu premjeru un ievēlēja tādu prezidentu, tad, mīļie, kāpēc viņus apsaukāt?

Viņi – tie esam mēs.

– Kāpēc Latvijā vairs neaug lieli valstsvīri?

– Atļaujiet man uzskaitīt dažus būtiskākos iemeslus. Tātad: pirms kara aizbrauc vācbaltieši – inteliģences zieds; pienāk 40. gads, kas nopļauj spilgtākos pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus; abas okupācijas varas iegulda kapā labāko krievu minoritātes daļu; tad tiek iznīcināta ebreju kopiena; pienāk 1944. gads, un sākas lielā izceļošana – trimdā dodas aptuveni 200 000 latviešu, arī galvenokārt radošā un profesionālā inteliģence. Leģionā aiziet bojā ap 100 000 vīru. 1949. gads izrevidē turīgāko zemniecības daļu... Ko tad mēs varam gaidīt no tiem, kuri izdzīvoja? Patiesi lielas personības izaug paaudžu paaudzēs, ilgstošā izglītības procesā. Atceros savus ārzemju kolēģus no diplomātiskā korpusa. Lielākajai daļai no tiem bija vismaz divas trīs augstākās izglītības, viņi lieliski pārzināja mākslu, kultūru, ekonomiku.

– Arī aristokrāts septītajā paaudzē var būt iznirelis. Daudz kas ir atkarīgs no pašizglītošanās. Jūs taču lieliski pārzinājāt mākslu, kultūru un iemācījāties svešvalodas.

– Man palaimējās ar ģimeni. Ieguvu labu izglītību. Tēvs pirmās brīvvalsts laikā bija zvērināts banku revidents. Vecmāmiņa bija igauņu asiņu, ar viņu ģimenē sarunājās vāciski, jo viņas latviešu valoda... Mums bija ļoti liela bibliotēka, kuru tēvs kara laikā kā vērtīgāko pārveda uz laukiem. Diemžēl tieši grāmatas aizgāja bojā. Tomēr man laimējās vēl pirms tam šo to nosūkt. Lasīju, cik vien bija iespējams.

– Ik pa brīdim aktualizējas jautājums par visas tautas vēlētu prezidentu. Kā jums šķiet, ir vērts koriģēt Satversmi, lai mainītu prezidenta statusu?

– Nē. Ko mēs ievēlētu? Visticamāk kādu pazīstamu aktieri vai mūziķi. Diemžēl cilvēki nedomā, kādas sekas būs viņu izvēlei. Padomju vara pamatīgi iedzinusi apziņā, ka vēlēšanas ir tikai farss. Bet šodien tas nav farss!

– Varbūt mums jāmaina vēlēšanu likums un principi?

– Kāda jēga? Elektorāts taču paliks tas pats vecais. Atgādināšu, ko reiz teica Vāclavs Havels. Proti, ka neviens vēlēšanu likums nevar neko citu atspoguļot, kā vien tikai vēlētāju. Tā tas ir. Saeima, valdība un prezidents atspoguļo mūsu sabiedrību un tās izpratni par politiku.

– Politikas eksperti norāda uz kādu Latvijas fenomenu: vēlētājs nelasa partiju programmas. Taču patiesībā tur nav ko lasīt, jo ideoloģijas jau nav! Ir tikai tukšas frāzes un solījumi, kurus, tiekot pie varas, neviens negrasās pildīt.

– Taisnība. Spriežot pēc primitīvās leksikas un izteikumiem, mūsu politiķiem nav ne ideoloģiskas pārliecības, ne arī dziļākas izpratnes par Latvijas vēsturi. Tāpēc arī nav redzējuma par Latvijas tagadni un nākotni.

– Trakākais, ka nav arī ideālu, kas spētu apvienot tautu.

– Iespējams, ka latviešus spētu mobilizēt kāda ārkārtas situācija, taču ne ikdiena. Kādu laiku esmu dzīvojis un strādājis Somijā, tāpēc minēšu somus, kas šobrīd ir ļoti solidāra tauta. Viņiem vēl joprojām atmiņā ir īsais, bet ļoti skarbais Ziemas karš (1939–1940), kas piespieda būt solidāriem. Somi saprata, ka tikai vienprātībā spēs uzvarēt krievus.

– Neaizmirsīsim iepriekšējo karu, kad somu tauta nebūt nebija vienota savos uzskatos.

– Jā, somi ļoti nelabprāt runā par to laiku, kad tika nodibināta t.s. Tammerforsas padomju republika un norisinājās pilsoņu karš (1918) starp sarkanajiem un baltajiem. Pēc lielinieku sakaušanas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs kopā ar baltajiem somiem nolikvidēja gandrīz 8000 somu komunistu. Vienā rāvienā. Tā bija asiņaina mācība, taču uz ilgiem laikiem.

– Jūs pieļaujat iespēju, ka pienāks reiz brīdis, kad latvieši, turpinādami uzskatīt vēlēšanas par farsu, palaidīs pie varas Saskaņas centru (SC)?

– Ceru, ka latvieši attapsies. Tomēr tas ir stipri iespējams, proti – Saskaņas centrs pie varas un valsts politikas pavērsiens uz Krievijas pusi.

– Iekšējā barjera, kas līdz šim daudzus atturējusi balsot par pievilcīgo Nilu Ušakovu, ir fakts, ka SC nav skaidri un gaiši atzinis Latvijas okupācijas faktu.

– Lietas ir jāsauc īstajos vārdos: okupācija ir okupācija, kolonisti ir kolonisti, lai kurā paaudzē viņi šeit dzīvotu. Varbūt ļoti jauki, patīkami cilvēki, bet tomēr – kolonisti, ar savu mentalitāti un tikumiem. Tas taču ir tik skaidrs. Ja latvieši to nesaprot, nu ko tad vēl runāt par krieviem... Tā bija otrā lielākā kļūda pēc neatkarības atjaunošanas – pārdēvēt kolonistus par «mazākumtautību». Ar to arī sākās visas nepatikšanas savstarpējās attiecībās.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"