Repšes ēna pār autoceļiem
Nakts. Autobuss. Ceļotāji snauž. Garais mājupceļš no Eiropas tuvojas beigām. Un tad autobuss sāk kratīties pa grambām, plaisām un bedrēm. «Dzimtene! Beidzot drīz būsim mājās,» pasažieri mostas, izberzē acis un sāk caur tumsu censties saskatīt mīļās Latvijas ciematu aprises. Lietuvā šoseja bija gluda kā biljarda galds, bet tūlīt aiz robežas Latvijā pat velns ar džipu var kaklu nolauzt.
Nu labi, šis stāsts pašlaik jau ir mazliet novecojis, jo pats kaunpilnākais autoceļa posms starp Jelgavu, Eleju un Lietuvas robežu ir savests kārtībā, tomēr kopumā Latvijas autoceļi ir un paliek nožēlojami. Tas neko labu par valsti neliecina, neskubina kādus ārvalstu investorus domāt par biznesu Latvijā, kaitē tranzītam un tirdzniecībai. Sliktu ceļu dēļ izceļas avārijas. Slikta satiksme atstāj atpalicībā laukus. Un vēl visādas nelaimes rodas.
Nav jau gan arī tā, ka nekas nebūtu darīts - ir uzbūvēts Saulkrastu apvedceļš, ir ceļš no Kokneses uz Rīgu, vasarās iznāk gaidīt sastrēgumos ceļu remontu dēļ, par ko patiesībā būtu jāpriecājas, nevis jāšķendējas, taču ar to ir par maz. Normālu, attīstītu valsti autoceļu kārtības ziņā Latvija tik un tā vēl neatgādina.
Kas vainīgs? Kāpēc līdzekļu autoceļiem hroniski pietrūkst? Ir taču miljonu miljoni iegrūsti šķembās un asfaltā no Eiropas Savienības fondu naudām.
Bija tā, ka tālajā 2003. gadā pie varas bija savdabīgais premjers Einars Repše, kurš visu gribēja darīt, pārraudzīt, uzraudzīt un lemt pats. Sajūsminātas publikas aplausiem skanot, viņš likvidēja nīstās valsts uzņēmumu padomes un vēl visu ko likvidēja un izveidoja. Viņš likvidēja speciālos budžetus, to skaitā arī Autoceļu fondu, jo bija svēti pārliecināts, ka visur sēž blēži, kas perina pret viņu sazvērestības. Bet, ja pastāv kaut kādas naudas summas, kuras viņš nevar ietekmēt un pārdalīt, tad tādi speciālie budžeti bija jāizsvēpē.
Autoceļu fonds gan nebija nemaz tik nesaprotama būšana, bet konkrētas naudas summas, kas radās no akcīzes nodokļa ieņēmumiem. Tas taču visnotaļ loģiski, ka autovadītāji pērk degvielu, par to tiek samaksāts akcīzes nodoklis, un tādā veidā braucēji samaksā par to, lai viņiem būtu labi ceļi, kur braukt. Ceļu nozare bija apmierināta, jo zināja, ka nākamajā gadā būs finansējums, ka var plānot darbu kādam laikam uz priekšu. Pēc šīs sistēmas izjaukšanas nākamajos gados akcīzes nodokļa ienākumi ieslīdēja kopējā budžetā, un politiķi tad izdarījās tā, kā nu kurā brīdī šķita pareizi - lāpīja veselības, pensiju caurumus, kaut ko atmeta arī ceļu būvei, citkārt nožņaudzās vai aizmirsa piešķirt nepieciešamās summas. Tādā garā tas turpinās šobaltdien. Cik premjeru un satiksmes ministru kopš 2003. gada nav nācis un gājis! Cik reižu nav vērtēts, spriests, solīts Autoceļu fondu atjaunot! Repšes laika zīdaiņi jau ir izstiepušies porziņģiskā augumā, un drīz viņiem sāks augt ūsas, Repšes Jaunais laiks sen ir vecs un vēsture. Turpināt vainot Repšes kādreizējo voluntāro lēmumu par ceļu slikto stāvokli jau būtu tā kā traģikomiski. Sanāk, ka vesels bars viņa pēcnācēju - premjeri un ministri - ir sviedraini cīkstējušies ar Repšes ēnu, bet šobaltdien nav to dabūjuši uz lāpstiņām. Nav bijis satiksmes ministra, kurš uz jautājumu, vai vajag atjaunot Autoceļu fondu, neatbildētu, ka vajag. Pirms trim gadiem Vienotība un ZZS pat parakstīja apņemšanos par Autoceļu fonda atjaunošanu 2015. gadā, bet pienāca 2015. gads, un apņemšanās kaut kur izčibēja.
Pagājušajā gadā valdībai atkal bija jāgudro par autoceļiem, kas beidzās ar protokollēmumu, ka Autoceļu fonds netiks atjaunots kā speciālais budžets, tomēr moži tika paziņots, ka ceļiem tiks iedalīts vairāk naudas no budžeta. Valsts autoceļu fonds gan ir ierakstīts autoceļu likumā, bet ir palicis patukša čaumala, jo likumā paredzētie 80 procenti no dīzeļdegvielas akcīzes ieņēmumiem tam gāja secen.
Titāniskā cīņa pret pagātnes premjera rēgu nav galā un nebeigsies - pēc ilgiem un izmisīgiem biedrības Latvijas ceļu būvētājs lūgumiem un pēc bijušā satiksmes ministra, deputāta Anrija Matīsa ierosinājuma Saeima vakar lēma uzdot valdībai līdz nākamā gada 1. jūlijam apstiprināt plānu finansējuma palielināšanai Valsts autoceļu fondam. Taču diezin vai gludie vācu un dāņu ceļi Latvijā būs rītdien ap brokastlaiku. Nākamā gada budžetā kaut kādai īpašai palielināšanai naudas nav, finansējuma kāpums notiks nākamībā un pakāpeniski, bet vārds «pakāpeniski» var nozīmēt ilgi. Nav aiz kalniem brīdis, kad Eiropas naudas dzīres būs galā, bet autoceļu finansējums grib ēst visu laiku - šodien, rīt, parīt. Ar joni nāk virsū 13. Saeimas vēlēšanas. Kādas vēl visādas jezgas neizcelsies! Kas būs pie varas pēc gada? Kurā prioritāšu saraksta desmitniekā paliks autoceļi? Diezin vai pat pareģis Eižens Finks to uzminētu.
Jāsāk bažīties, vai Repše tiešām nebūs kādas naidīgas citas planētas emisārs, kurš lido ar žiroplānu virs Latvijas ceļiem un ar mākslīgo intelektu veic diversijas un sabotāžas, lai valdībai atņemtu rīcībspēju. Kā citādi lai izskaidro visu dīvaino, kas ar ceļiem ir noticis un notiek?