Ar kašķa ērcēm uz nākamo simtgadi?
Būt «nevis starp tām valstīm, kuras nogaida un skatās, kas notiks tālāk, bet gan starp tām, kas ir proeiropeiskās integrācijas virzītājas», – šādu gribu pauda Valsts prezidents Raimonds Vējonis 18. novembra svētku uzrunā. Zemteksts ir skaidrs – prezidents vēstīja, ka pašreizējā loma būt par nabadzīgāko Eiropas ziemeļaustrumu nomali nav pieņemama. Vējonis sprauž augstu mērķi, kas diezin vai sasniedzams tuvākajā laikā. Bet ko mēs par nākotni zinām, ko varam plānot, ko prognozēt?
Vispirms jau būs jātiek pāri visnotaļ draudīgiem izaicinājumiem, kas gaida jau tuvākajā dekādē un tuvākajos gados. Līdztekus visam skaistajam, kas mūs gaida šajā un nākamajā gadā, solās būt arī visai nelāga 13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa, kur jau tagad sākusies naidīga riešana un tukša solīšana. Politiķi veic žurkskrējienus no partijas uz partiju, šķeļas, apvienojas un mulsina elektorātu, tāpēc var iznākt visai sadrumstalots, ar nepiekāpīgām «sarkanajām līnijām» sašvīkāts parlaments, kam būs ļoti grūti izveidot spējīgu valdību.
Pašlaik ekonomikā ir «labie laiki». Ar makroekonomiskajiem cipariem viss ir kārtībā - iekšzemes kopprodukts aug. Tur gan ļoti daudziem var rasties jautājums: «Kāpēc manā dzīvē nekas neaug, bet tieši otrādi - alga vecā, bet cenas aizvien baigākas?» Tas ir paradokss. Laikam tad kaut kas tomēr nav tik lieliski?
Vēl gadu, divus, trīs vai piecus gadus ekonomika pasaulē un Latvijā varbūt piedzīvos izaugsmi, bet pastāv tāds likums, ka kaut kad atkal iesāksies recesija. Recesija vēl nav tas ļaunākais - iespējama arī pamatīga krīze. Jo visa pasaules ekonomika ir liels burbulis, kas turas uz nenotikušiem darījumiem, un šo nenotikušo darījumu ir vairākas reizes vairāk nekā reālu resursu, ražojumu un pakalpojumu. Turklāt beidzamajos gados klāt nācis tāds faktors kā kriptovalūta - virtuāla nauda, kuras vērtība ir īsā laika posmā fantastiski pieaugusi. Neviens nezina, kad šī jaunveida spekulācija sabruks un kādu iespaidu tas atstās uz pasaules ekonomiku. Latvijai būtu visas antenas jātur gaisā un jācenšas neatkārtot 2007.-2010. gada kļūdas, būtu jācenšas būt sagatavotai iespējamiem satricinājumiem.
Taču - kā to paveikt? Laika tam var nebūt daudz, turklāt gandrīz viss laiks politiķu dienaskārtībā, vismaz līdz rudenim, būs veltīts nevis valstiskām problēmām, bet savstarpēju kašķa ērču uzkasīšanai - kurš kuram smagāk sados pa purslām. It kā no tā kaut kas pašam paliktu labāk...
Pa purslām aizvien smagāk tiek arī Valsts prezidentam, kurš cenšas vedināt sabiedrību uz domāšanu vismaz dažus gājienus uz priekšu. Pat, lūk, nupat svētsvinīgajā patriotu nedēļā bija pamanāmi pāris «uzbraucieni» viņam. Nacionālās apvienības politiķis Raivis Dzintars agresīvi īgnā tonī pārmeta prezidentam, it kā viņš vainīgs pie tā, ka Nacionālās apvienības organizēto lāpu gājienu uz Brīvības pieminekli aizlieguši. Bet ne jau prezidents un arī ne Rīgas dome bija īstie aizliedzēji. To noteica drošības struktūras, kurām bija bažas. Droši vien, ka bažas bija pamatotas - ne tik daudz par kādiem teroristu draudiem, kas mūsu valstī pašlaik vēl ir zemi, bet par to, lai nesanāk kāda pūļu spiešanās. Vieni lieli ļaužu pūļi vakarā dodas uz krastmalu, bet gājiens ar lāpām tad būtu pretējā virzienā. Kas to zina, kas var notikt? Var sanākt spiešanās, kāju nomīšana, ribu ielocīšana. Vai tas tā ļoti būtu vajadzīgs svētkos? Un vispār jau nav pārāk glīti vienai partijai ar savu akciju uzmesties svētkos par vispatriotiskāko, visgalvenāko nabu, kuras gājienam visiem jādod ceļš un jāpasprūk maliņā. 18. novembris ir visas Latvijas, nevis tikai Visu Latvijai!TB/LNNK svētki.
Visu autoritāšu devalvācija, birku, epitetu karināšana klāt tiem, kas nedomā tā kā pats, ir aizvien raksturīgāka Latvijas politiski sabiedrisko diskusiju kultūrai. Deputātam Andrejam Judinam nesen šķita pieņemami izturēties ar necieņu pret vienu no retajiem konstitucionālo tiesību ekspertiem Gvido Zemribo. Vēl iepriekš deputātam Edvīnam Šnorem šķita stilīgi nolamāt politiskos pretiniekus un viņu vēlētājus par utīm. Nupat LTV žurnālists Guntis Bojārs uzdeva jezuītiski retorisku jautājumu: «Vai Vējonis ir prezidents vai klauns?»
Droši vien, ka prezidentam viņnedēļ bija ļoti daudz darīšanu. Varbūt nepietika ne spēka, ne laika, bet varbūt arī nebija vēlmes piedalīties garlaicīgā runājošo galvu raidījumā? Beidzamajā laikā kaut kā pārāk daudziem gribas uzmesties par diktētājiem, kas prezidentam jāsaka, ar ko jātiekas, kur jāpiedalās, kad jāguļas un kad jāceļas.
Protams, Latvija nav totalitāra, un arī prezidentu var kritizēt, taču vismaz kaut kādai elementārai pieklājībai vajadzētu būt.
Nākamās simtgades sākumā kaut kā tomēr vajadzētu atgriezties uz solīdu savstarpējo attieksmju takas, diskutēt par problēmu, par lietu un neaizvainot cita viedokļa paudējus. Izākstīšanās un savu radošo dzirksteļu izbārstīšana sīkos kodienos nav tas, kas vajadzīgs Latvijai 99. un simtajā dzimšanas dienā. Domāsim, kā vairāk dzimt un mazāk mirt, kā apturēt ļaužu braukšanu projām no Latvijas! Citādi sanāks tā, kā brīdinājis demogrāfs Ilmārs Mežs - pašreizējā garā turpinot, mūsu var pietikt tikai vēl tikai 100 gadiem. Un kurš tad 2117. gada novembrī dziedās «Dievs, svētī Latviju!»?