Tiesneši un "jaunsprūdžu" spiediens

Eiropas tiesnešu aptauja liecina, ka Eiropas valstu vidū Latvijas tiesnešiem savas neatkarības ziņā ir viszemākais pašnovērtējums un tiesneši spiedienu izjūt biežāk nekā viņu kolēģi citās valstīs.

Pētījuma rezultāti rāda - 34% tiesnešu uzskata, ka izpildvara nerespektē tiesu varu, un 35% - ka to nerespektē parlaments, neadekvātu mediju spiedienu jutuši 39% aptaujāto tiesnešu.

Saprotams, ne katrs pētījums uzreiz jāuzskata par tīra metāla monētu, taču kaut ko par tendencēm tas tomēr rāda. Iznāk, ka visļaunākie spiedēji uz tiesu varu ir prese, televīzija, radio un interneta rakstītāji, kas spiešanā apsteidz pat valdību un Saeimu. Tas bēdīgi. Tas liecina, ka kaut kas stipri pieklibo tiesnešu un mediju attiecībās. Tas laikam saistāms ar tiesnešu darba specifiku - viņi nav tiesīgi izpaust slepenas ziņas, komentēt spriedumus, pirms tie pieņemti. Taču te ir sanācis pārpratums - tiesneši ir sākuši uzskatīt, ka viņiem vispār nekas nav jāpaskaidro.

Bet nu ir taču vēsturē bijis ne viens vien gadījums, kad žurnālisti un līdz ar to arī sabiedrība pilnīgi neko nesaprot. Kāpēc vienā lietā «parastais mirstīgais» par cilvēku sabraukšanu dzērumā tiek ietupināts cietumā uz astoņiem gadiem, bet, kad līdzīgu noziegumu pastrādājusi kāda populāra sabiedrības krējuma būtne, tiesa iedod vien pāris gadus nosacīti?

Nav jau arī jābūt vienmēr vienādiem spriedumiem, jo tiesai jāņem vērā liels apstākļu kopums - vai apsūdzētais nožēlo pastrādāto, vai sadarbojas ar tiesu, kādas ir viņa iepriekšējās attiecības ar likumu un vēl daudz kas cits. Taču tad būtu jāpaskaidro, kāpēc spriedums ir tāds.

Tiesneši cenšas izvairīties, pašnoraidīties, «saslimt», kad viņiem grib uzdot kādu politiski iekrāsotu lietu. Tās ir visnepatīkamākās. Jo vajag īpaši stipru nervu sistēmu, ja pūlis bauro, ka sliktais jāpakar. Tiesneši vēl varētu izturēt fona troksni medijos, sociālajos tīklos un tirgū, bet, kad vienlaikus spiež vēl arī parlaments, tad var arī salūzt.

Pirms 20 gadiem bija viena tāda lieta, par kuru plašāka sabiedrība ir sen aizmirsusi, taču tās stindzinošais efekts uzdzen šermuļus tiesnešiem vēl šobaltdien. Tālaika politiskā vide centās atbrīvoties no konkurenta Alekseja Vidavska, izmetot viņu no politikas uz mūžiem par to, ka viņš bija palicis kompartijā pēc 1991. gada 13. janvāra. Par to, ka Vidavskis bija kompartijā pēc liktenīgā datuma, nevienam nebija šaubu. Bija arī likums, kas liedz bijušajiem čekistiem un komunistiem kandidēt vēlēšanās. It kā kāda vairs tur var būt runa? Tik vienkārša lieta.

Taču tiesneši no šīs lietas bēga kā velni no krusta un mētāja to kā karstu kartupeli cits citam. Kad beidzot tiesas prāva sākās, notika kas pavisam negaidīts. Tiesa lēma, ka nevar sākt lietu izskatīt pēc būtības, jo parastajā kārtībā šāda lieta nav skatāma. Izrādījās, ka problēmas pamatā ir tas, ka par čekistiem Saeima bija pieņēmusi speciālo likumu, taču par komunistiem speciālā likuma nebija. Tātad tiesneši pilnīgi pamatoti tā lēma, un vaina nebija viņos. Saeima bija īstā vainīgā, jo nebija vīžojusi pieņemt likumu. Drīz vien Saeima balsoja par vairāku tiesnešu atkārtotu apstiprināšanu, bet Vidavska lietas tiesnešus uz nākamo termiņu neapstiprināja. Tā bija neglīta atriebība un neadekvāts spiediens uz tiesu varu.

Šis gadījums smagi iedragāja tiesu varas neatkarību. Nākamajās divās dekādēs tas spārnoja uz spiešanu jo daudzus politikāņus. Tiesneši vēl kā nebūt paciestu mazinformētas publikas apsaukāšanos, taču, ja viņus var izmest no amata, tad rokas var arī nolaisties. Ne katrs, kam jābaro bērni un jāmaksā kredīts par dzīvokli, liks galvu uz tiesiskuma altāra.

Vēlāk ir bijuši visādi gadījumi - gan tādi, kad tiesnesis spēj cieti turēties pie likuma un politisko pasūtījumu nepildīt, gan tādi, kad aizstāvība ir spilgti vinnējusi apsūdzību ar nokautu, taču tiesnesis, kaunīgi nodūris acis, nobubina notiesājošu spriedumu.

Ir bijuši arī visādi jokupēteri, kā, piemēram, kādreizējais vides un reģionu ministrs Edmunds Sprūdžs, kurš 2013. gadā, nesagaidījis spriedumu, sūtīja vēstuli tieslietu ministram un Augstākās tiesas priekšsēdētājam, pieprasot izskatīt «iespējamos procesuālos pārkāpumus» lietas izskatīšanā. Muļķīgi analfabētisks, bet spiediens uz tiesu tas bija.

Tiesnešu neatkarības tēmai bija veltīta gadskārtējā Latvijas tiesnešu konference piektdien. Latvijas tiesnešu noskaņojums, kā to rāda aptauja, ir nomākts, un viņi jūt spiedienu, tomēr tas nenozīmē, ka tiesneši ir padevušies un akceptējuši savas neatkarības zaudēšanu. Kopējā vairāku tiesību korifeju doma bija pat diezgan moža: «Jā, uz mums spiež, bet mēs nepadosimies.»

Bet būtu jau arī briesmīgi, ja tiesnešu vietā tiesu spriestu kādi dedzīgi par savu taisnību pārliecināti politikas «jaunsprūdži», iedzeltens žurnāls vai interneta anonīmie «ierēcēji». Pimrs 100 gadiem Petrogradā tiesu neatkarību atmeta kā nevajadzīgu veco laiku grabažu. Un kas no tā iznāca? Ciešanu, asaru un asiņu okeāns.

Joprojām jo daudz ļaužu aktīvi cīnās par varu, mēģinot ietekmēt tiesu varu ar intensīvām propagandas kampaņām, cerot, ka tiesa neizturēs, spriedumus rakstīs pēc politiska diktāta bez pierādījumiem un pret likumu.

Taču tiesu varas nodalījums no citām varām ir demokrātiskas iekārtas pamatu pamats. Ja nav neatkarīgas tiesas, tad tā nav demokrātiska valsts.