Par vienu Tukumu gadā mazāk

 
©F64

1,9 miljoni iedzīvotāju 2030. gadā, 1,7–1,8 miljoni iedzīvotāju 2050. gadā, pat 1,6 miljoni jau pēc desmit gadiem, pieņemot, ka latvieši turpinās emigrēt – tādas ne visai priecīgas prognozes pēdējos gados ir izteikuši demogrāfijas speciālisti. Ik gadu Latviju pametot apmēram tik cilvēku, cik iedzīvotāju Tukumā. Pašlaik jau Latvija zaudējusi tik ļaužu, cik dzīvo Daugavpilī un Liepājā, un vēl vairāk par to. Bet demogrāfs Ilmārs Mežs sacījis, ka, ja katra nākamā paaudze ir mazskaitlīgāka par iepriekšējo, nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka mūžīgi tas nevar turpināties. Var prognozēt, ka mūsu pietiks vēl aptuveni 100 gadiem.

Tas, ka Latvijas depopulācija turpinās platiem soļiem, ir mazliet mulsinoši, jo pašlaik it kā vairs nebūtu iemesla pa galvu, pa kaklu bēgt no Latvijas. Ekonomisti atkal bažīgi runā par ekonomikas pārkaršanu, ne vairs atdzišanu, valstī ieplūst Eiropas fondu nauda, makroekonomikas cipari ir gana labi - iekšzemes kopprodukta izaugsme šogad ir paātrinājusies. Taču, kā viedi sacījusi finanšu ministre Dana Reizniece Ozola, makroekonomika vien vēl nav viss, to, vai cilvēki jūtas labi, nosaka vēl citi faktori.

Paraugoties uz sastrēgumiem Rīgā, uz ļaužu pilnajiem lielveikaliem, var rasties maldīgs priekšstats, ka latvji ir gana turīgi un darbīgi - milzīgi daudz cilvēku brauc no rīta uz darbu un vakarā atpakaļ, iepērkas, automašīnas viņiem ir gana jaunas. Taču laikam jau tik skaisti vis nav. Rīgā, Liepājā, Ventspilī bezdarba līmenis ir zems, gandrīz tuvs pilnai nodarbinātībai, bet Latgalē katrs piektais ir bez darba. Cilvēku dzīvē nekas uz augšu neiet. Bet, ja neiet uz augšu, tad brauc projām - uz Rīgu vai Īriju.

Vajag būt diezgan lielā izmisumā, lai emigrētu. Ap 2009.-2011. gadu nebija jābrīnās, ka daudz ļaužu dodas projām. Krīze pasaulē, sabrukušas cerības, izputējusi būvniecības nozare, cilvēki ieberzušies viegli paņemamos, bet grūti atmaksājamos kredītos. Cilvēkiem vienkārši nebija citas izejas, jo Latvijā nevarēja nopelnīt pietiekami daudz, lai izkultos no bedres. Bet kas tad vēl tagad un vēl joprojām liek kravāt koferus, lai dotos svešumā? Pašlaik jau vairs nav arī tās milzīgās algu atšķirības, kāda bija agrāk. Ja latvietis dodas uz Angliju un strādā tur kādu prastu darbiņu, alga ir vien kādas 1400 mārciņas, kas pie turienes dzīves dārdzības ir diezgan maz. Nākot virsū breksitam, sociālie spilveni arī vairs nebūs tik pūkaini kā agrāk. Cita lieta, ja cilvēkam ir labs amats, kas pieprasīts arī Lielbritānijā vai Īrijā, tad gan var pelnīt diezgan labi. Bet nu tik un tā tur ir jābūt ļoti vīlušamies Latvijas valstī un atmetušam visas pēdējās cerības, lai visu šeit pamestu un dotos tālē. Vēl taču ļaudīm visādas ģimeniskās problēmas - ja visa ģimene dodas kopā, tad vēl kaut kā. Bet bieži vien laulātais dodas projām, pārējie paliek, ģimenes izjūk, bērni paliek pie vecmāmiņas. Un kur paliek suns? Un kaķis?

Savukārt svešajā zemē gandrīz nenovēršami aiz stūra gaida depresija, trimdinieka sindromi - visapkārt sveša valoda, atšķirīga kultūra, tikumi un likumi. Lielbritānijas un Norvēģijas bērnu tiesību aizsardzības institūcijas berzē rokas un jau gaida, kad pie pirmās iespējas varēs bērnu atņemt, ja vecāki atstājuši viņu bez uzraudzības vai pēruši. Un tomēr, par spīti visām bažīgajām blaknēm, cilvēki riskē...

Laikam jau tagad ne vairs tikai nauda vien ir emigrācijas radītājfaktors. Ir varbūt nestabilitātes izjūta, nav ticības rītdienai, apnicis plēsties un sisties ar pieri sienā? Riebjas saņemt vai maksāt algas aploksnēs, sastapties ar atbaidošo birokrātiju, kas apslāpē visu gribu rosīties. Riebjas nemitīgais valsts varas presings, izdomājot aizvien kaut ko jaunu, ko aizliegt, ierobežot, par ko sodīt.

Nacionālā apvienība uz budžeta pieņemšanu allaž piesaka «demogrāfijas ultimātus». Tas, ka demogrāfijai tiek atvēlēti kādi lielāki līdzekļi, ir jauki, jo cilvēku paliek mazāk arī vārgās dzimstības dēļ. Par demogrāfiju partijai paldies. Bet kāpēc tad tā pati Nacionālā apvienība visā pārējā laikā to vien dara, kā cenšas cilvēkiem padarīt dzīvi Latvijā nepatīkamu? Pat tik daudz nevar atmaigt, kā kādam simtam bērneļu gadā piešķirt pilsonību piedzimstot. Tā vietā tiek ražoti PSRS pilsoņi, citplanētieši.

Nepilsoņi tiek ražoti, bet Latvijas Republikas pilsoņu kļūst aizvien mazāk. Bet «zārks tukšs nepaliks» - ja Latvija kļūs tukša, Daugavas krastos ieradīsies vitālāki etnosi.



 

Rīgas namu pārvaldnieks