Budžets un budži
2018. gada budžeta projekts ir iesniegts Saeimā, un neizskatās, ka tieši budžeta dēļ tagad nu varētu izcelties kāda valdības drebināšana. «Treknākajam kopš «treknajiem laikiem» veselības budžetam» esot tikai dažas problēmas, par ko vēl diskutēt, tāpēc premjers Māris Kučinskis un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola neko daudz nestreso, ka kaut kas varētu noiet greizi.
Plānots, ka kopējie ieņēmumi būs 8,751 miljards eiro, bet izdevumi - 8,952 miljardi eiro. Tātad tērēts tiks vairāk nekā nopelnīts. Tas satrauc Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāju Jāni Plato, kurš norāda, ka valdība uzaudzējusi tēriņus, bet nav domājusi par «drošības spilvena» jeb uzkrājumu veidošanu.
Bet neba valdība tagad viņam klausīs un izdevumus apcirps, jo tad jau būtu jāmazina nauda veselībai, aizsardzībai, izglītībai un vēl visādām prioritātēm, kas izvirzītas nākamajam gadam. Būtu jau brīnišķīgi, ja valsts varētu iztikt pavisam bez budžeta deficīta, taču tas laikam pagaidām nav iespējams. Cieti turēties pie bezdeficīta budžeta kā pašmērķa diezin vai arī būtu tas, kas vajadzīgs. Ja budžeta izdevumi ir vērsti uz to, lai Latvijai tie palīdzētu attīstīties, konkurēt, nopelnīt, tad nebūtu jābaidās no deficīta. Taču nākamā gada izdevumi nav gluži attīstībai, bet lielā mērā «noēšanai». Lai gan... ja šie izdevumi palīdzēs latvju tautai kļūt veselākai, mazināsies rindas pie dakteriem, slimniekiem nebūs jāvaid ar akūtām kaitēm Stradiņa slimnīcas gaitenī, tas uz kopējo ekonomiku atstās pozitīvu iespaidu. Aiz matiem pievelkot, tā arī ir attīstībā ieguldīta nauda.
Par ko vēl varētu būt diskusijas Saeimā? Varbūt Nacionālā apvienība vēl gribēs uzsvērt savu lielo rūpi par demogrāfiju un varbūt iesniegs vēl kādus priekšlikumus pielikt kādu eiro bērniem. Mīļi papliķēt bērnu vaidziņus visos laikos politikā ir bijis modē.
Šogad vairs nebūšot «deputātu kvotu», kas nozīmē, ka nebūs nepievilcīgas, sviedrainas «budžeta nakts», kurā neizgulējušies deputāti cenšas izraut kādus pāris simtus sava dzimtā pagasta kapličas jumta remontam. Pagājušajā gadā tautas kalpu tiekšanās izdarīties populistiski izskatījās tik nelāgi, ka šogad izlemts to vairs neatkārtot. Šogad «kvotas» būs paslēptas ministriju pieprasījumos un sadalītas jau pirms budžeta izskatīšanas Saeimas plenārsēdē.
Bet tagad atkal nav labi... Pagājušajā reizē pie kvotu dalīšanas kādu finanšu kaulu dabūja arī tās pašvaldības, kur pie varas Saskaņa vai kāda cita opozīcijas partija. Tagad tādas pašvaldības kā, piemēram, Rēzekne sajūtas apdalītas un baidās palikt pavisam aizmirstas.
Tautā pat ļoti populāra ir doma, ka visas nelaimes ceļas no proporcionālās vēlēšanu sistēmas, kas būtu jāaizstāj ar mažoritāro sistēmu - ar tādām vēlēšanām, kur balsošana būtu nevis pēc partiju listēm, bet daudzos mazos apgabalos par cienījamām vietējām personām, kuras, ja tās nepilda solījumus, varētu arī atsaukt. Tad tautas priekšstāvis būtu tuvu tautai.
Lūk, tad viņš būtu tik tiešām tuvu - tik tuvu, ka viss budžets kļūtu par vienu vienīgu kvotu nakti. Tā atkal būtu pavisam otra galējība. Bet varbūt nemaz nebija tik liels ļaunums tā «deputātu kvotu» dalīšana, un varbūt nevajadzēja no tās atteikties?
Šogad jaunums pie budžeta ir tas, ka tā pieņemšana notiek paralēli ar valdības grandiozo nodokļu sistēmas grozīšanu. Kā budžets ietekmē šo reformu un reforma - budžetu, ir tik sarežģīts jautājums, ka diezin vai pati valdība zina atbildēt. Kad kaut ko vienā galā samazina, otrā galā kaut kas palielinās... Var tikai lūgt Dieva palīdzību un cerēt, ka nekas nesaies sviestā.
Ja nebūs kādu ārēju faktoru, kas varētu izdemolēt Latvijas fiskālo telpu, ir daži riski, kas nākamajos 11 mēnešos valdībai maisīsies pa kājām un neļaus visu enerģiju veltīt valstiski nopietnām lietām. Nāk 13. Saeimas vēlēšanas, un kampaņošana jau diezgan pazvērīgi un priekšlaicīgi ir sākusies.
Jau redzamas divas šosejas, pa kurām virkne politisko spēku plāno viegli iebraukt nākamajā Saeimā, un tās abas nav diez cik labas. Viena ir turpināt šķelt sabiedrību pēc etniskā principa. Uzkurināt pilnīgi nevajadzīgas kaislības ap izglītību valsts valodā ir akurāt tas, kas patīk politiķiem, kam nav citu ideju, ko «pārdot» elektorātam.
Laikam saistībā ar «Lielā Oktobra» 100. gadadienu uz lieliem panākumiem nākamajā Saeimā var cerēt arī boļševistiskā Jaunā konservatīvā partija (JKP), kas jau pašvaldību vēlēšanās pārsteidza ar visnotaļ spēcīgu startu. Šī partija diezin vai daudz domās par budžeta balansēšanu, bet budžu atkulakošanu gan tā prastu, ja tiktu pie varas. Un doma, ka jāsabāž cietumos «oligarhi» un visi pārējie turīgie, ir pat ļoti populāra. Līdztekus etniskajai plaisai atdzemdinās ne mazāk šausminoša šķiriskā plaisa, kuru saniknoti sankiloti labprāt aizbērtu ar giljotinēto politiskās elites personāžu galvām. Ar ko bezkompromisu JKP veidos kopā koalīciju, kam pievienosies, kas viņu ņems?
Krustu šķērsu ar «sarkanajām līnijām» sašvīkāta solās būt 13. Saeima. Jācer vien, ka valdību veidojošie politiķi priekšvēlēšanu tvanā nenožņaugsies «sarkanajās līnijās» jau pirms laika.