Iepuvušais ābols bērnam
 
©F64

Nesen Rīgā pie Centrāltirgus gāju garām ārzemju tūristu grupiņai un nejauši saklausīju, ka gids – jauns vīrietis zaļā lietusmētelītī – rāda ar roku spīķeru virzienā un skaļi angliski klāsta, cik korumpēta sistēma ir Latvijas valstī, parlamentā, valdībā un galvaspilsētas pašvaldībā. Viņš smējās un ārzemnieki, pārsvarā jaunieši, arī smējās par viņa jokiem. Neviļus apstājos, lai dzirdētu šā interesantā stāsta turpinājumu, taču gids nupat kā bija beidzis, un visi devās uz nākamo apskates objektu.

Kaut kā nelāgi ap dūšu palika. Neatminos, ka kādreiz, kad esmu bijis ārzemēs, vietējie man būtu rādījuši apdrupušākās, nesakārtotākās pilsētas vietas un aizgūtnēm lamājuši savas varas iestādes. Kazahi savu prezidentu godbijīgi sauc par Nācijas Tēvu, igauņi lielās ar saviem ekonomikas sasniegumu skaitļiem, serbi dzen mikroautobusiņu ar lielu līkumu, lai viesiem pa ceļam nebūtu jāskata Belgradas guļamrajona ainas. Biju gan reiz Bulgārijā, kur romu tautas problēmām veltīta semināra ietvaros mums parādīja diezgan nepievilcīgu pilsētas rajonu, kurā nabadzīgie romi dzīvo graustos. Taču bulgāri stāstīja un rādīja, ko visu varas iestādes dara, lai romus integrētu un uzlabotu viņu dzīves apstākļus, ieveda paciemoties jaukā skolā, kurā mācās daudz čaklu romu bērnu un tādā garā. Bet pie mums gids ved tūristus apskatīt naktspatversmes apkaimi.

Medijos un interneta tīklos ir sacēlusies diezgan komiska skandalēšanās ap psihiatrijas profesores Guntas Ancānes izteikumiem par latviešu literatūras mācīšanu skolās. Zem eglītes nosalis Cibiņš, Kristīne upurē savu dzīvi alkoholiķim Edgaram, Atraitnes dēls mirst no diloņa, bet varoņstāstu ir maz, viņa bija paudusi «Kas Jauns Avīzei». Diemžēl profesores tīšo provokāciju - garaini, kas veicina vārīšanos, - daudzi uztvēra kā latviešu literatūras klasikas nonicināšanu un metās virsū profesorei. Tas jau arī ir slimi - nevis diskusija par tēmu un argumenti, bet uzbrukt tam, kurš pauž viedokli, kas nepatīk.

Latviešu literatūras klasika ir lieliska, dziļa, tēlaina un emocijas raisoša. Cibiņš un baltais kaķītis vedina uz empātiju - lasītājam jāraud līdzi tam, kam dara pāri. Līdzjušana ir skaists briljants, kas atšķir cilvēkus no plēsīgiem dzīvniekiem. Tāda literatūra ir laba, vajadzīga, un tā nebūtu no bērniem jāslēpj. Vajadzētu tikai nespiest bērniem savu «pareizo viedokli». Varbūt starp bērniem būs arī kāds, kurš pamanīs, ka kaķītis nav pratis plānot savu riekstu un mandeļu malšanas biznesu, nespēj atdot kredītu un gaida uz ķēniņu, ka tas viņu glābs un apmīļos.

Diemžēl īsti mākslas darbi nerodas uz pasūtījuma - tie rodas no talanta un autora sirds dziļuma. Varētu jau sakarā ar Latvijas simtgadi valstiski pasūtīt bērnu rakstniekiem varoņstāstus, taču gandrīz simtprocentīgi var sagaidīt, ka tā būs haltūra bez īpašas literāras vērtības. Diemžēl ideoloģiska vajadzība un māksla dzīvo katra savu dzīvi.

Problēma vairāk ir tā, ka mūslaikos atrofējas ļaužu spēja lasīt garākus tekstus par interneta tvitera čivinātavas 140 rakstu zīmēm. Ne tikai bērni, bet visādu vecumu cilvēki nespēj izturēt filmas, kas nav ieturētas Holivudas dinamiskajā kadru maiņas ritmā. Zūd spējas analizēt, iedziļināties, izprast. Visādu ziņu ir tik daudz, ka prātā paliek tikai virsrakstu driskas. Viss ir slikti, visi politiķi ir korumpēti, visi uzņēmēji nemaksā nodokļus, tāpēc jādzīvo nabadzībā - šāda mantra virmo ļaužu prātos jau trešo gadu desmitu. Bet tādā veidā paši sev iekodējam neveiksminieku un neizdevušos valsti, no kuras tik jālaižas projām uz Britu salām, kamēr tās nav galīgi aizbreksitējušās ciet.

Tur gan arī vajag lielu uzņēmību un drosmi, jo nav jau joka lieta sperties projām labākas dzīves meklējumos. Jo latvieša garā ir būt neizlēmīgam, ilgi nogaidīt, kamēr vilciens jau sakustas un tajā ielēkt vairs nav iespējams.

Ebreju māmiņa savam bērnam no diviem āboliem dod lielāko, sarkanāko, bet latviešu māmiņa to, kas jau sācis iepūt. Jo bērnam jāmācās pieticība, nedrīkst gribēt labāko, jāiztiek ar mazumiņu, jāiet pa ceļa maliņu.

Latvieša mentalitātē ir liels padomju cilvēka elements - glabāt nevajadzīgas grabažas nebaltai dienai, pielāgoties vairākumam, liekulība un vainīgo meklēšana kaut kur ārpusē, nevis pašam sevī. Krievi, oligarhi, ierēdņi, partijas un kas tik vēl ne ir pie vainas, ka pašam novemta bikšu priekša. Salīdzinājumā ar rietumniekiem postpadomju cilvēks pat diezgan labi orientējas vēsturē vai ģeogrāfijā, taču rēķina vāji un biznesu taisa, nopērkot dārgi un pārdodot pēc tam lēti. Ja starp laikabiedriem ir kāds, kurš ir enerģisks, organizēt spējīgs un veiksmīgs, tad tāds tiek uz visskarbāko noriets un noslīcināts. Un tad vēl gaušanās, pavisam nešarmanta paššaustīšanās, atbaidošs negatīvisms. Kā gaišs stariņš tam cauri spīd vien mīts par saimniecisko Ulmaņtētiņu, kurš celsies no kapa, un latvji atkal eksportēs sviestu uz Dāniju. Tāpēc politikā cits pēc cita nāk un krīt mesiāniskie saulveži, bet neviens nekur saulītē neko nav izvedis.

Varbūt nevis literatūras klasikā un aizpagājušajā gadsimtā, bet tepat un pašlaik ceļas domāšanas kroplības, no kuram būtu jātiek vaļā? «Nevis, ko valsts dos man, bet - ko es varu dot savai valstij?» amerikāņus domāt savulaik vedināja prezidents Džons F. Kenedijs. Arī latvietim biežāk vajadzētu uzdot sev šo pašu jautājumu.