Veselības nodoklis. Draņķīgs, bet vismaz kaut kāds risinājums
Labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas – tā varbūt var vērtēt Saeimas balsojumu pagājušās ceturtdienas plenārsēdē, pirmajā lasījumā pieņemot Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas paredz kā finansējuma avotu veselības aprūpei izmantot obligāto valsts veselības apdrošināšanu.
Par šādu modeli ir runāts šogad, pagājušajā gadā, aizpagājušajā gadā un vēl daudz agrāk, taču līdz reālam normatīvajam aktam dažādu iemeslu dēļ netika nonākts. Nu tad tagad ir beidzot likums, kas laikam tiks pieņemts - būs ja ne kaut kas labāks, tad vismaz citādāks. Latvija tagad seko kaimiņvalstu Lietuvas un Igaunijas piemēram, kur jau pirms 20 gadiem tika ieviesta obligātā veselības apdrošināšana; līdzīga sistēma ir vēl daudzās Eiropas valstīs. Latvijai nav naftas atradņu, naudas drukāšanas mašīnas vai visjaunāko tehnoloģiju, lai veselības aprūpi varētu apmaksāt no budžeta vien.
Diezin vai šāds politiķu solis var būt ļoti populārs, jo, dzirdot, ka kaut kas būs jāmaksā obligāti vai ka atkal tiek uzlikts jauns nodoklis, ļaudīm uzmetas zosāda un prātā uzreiz zogas skepse. Oficiāli tas sauksies par obligāto apdrošināšanu, bet būtībā tas pats jauns nodoklis vien ir.
Laikam jau valdošajiem politiķiem nav izvēles. Situācija ar veselības finansējumu ir tik bēdīga, ka bēdīgāka jau nevar vairs būt. Nozare atrodas bezdibeņa malā, kur iespējami tikai daži risinājumi - papildu finansējuma iegūšana ar obligāto apdrošināšanu vai arī pilnīgs posts un sabrukums, kad vairs nevarēs runāt par veselības sistēmu, bet par sistēmas neesamību. Tad jau tomēr lai vismaz ir kaut kāda, bet sistēma. Varbūt, ja tagad tiek pieņemts likums, kādā nākamības brīdī tas sāks dot pozitīvus augļus. Tur gan ir diezgan daudz pagaidām neatbildētu jautājumu.
Tam, ka obligātās iemaksas tiks iekasētas un budžetā ienāks papildu nauda, vēl kaut kā var noticēt. Taču bažas ir par to, kā šī nauda tiks izmantota - vai tā tiešām nonāks pie labām lietām un vajadzīgajās vietās? Vai neizčibēs sazin kur, kā tas ir noticis ar lielu daļu finansējuma līdz šim, piemēram, ar eveselības ieviešanu? Slikti jau ir tā uzreiz domāt pašu ļaunāko, taču latvju ļaužiem ir ne visai laba pieredze.
Diezin vai jaunā kārtība kaut kā attieksies uz pacientu līdzmaksājumiem, kad viņi ir saslimuši, padzīvo kādu laiku slimnīcā un par katru tur pavadītu dienu samaksā diezgan paprāvu naudiņu. Būtu tik jauki, ja par obligāto maksāšanu pretī būtu bezmaksa vai vismaz mazāka maksa par gulēšanu slimnīcā. Taču laikam jau līdz tādai laimei būs vēl jāpagaida. Ilgstošā muļļāšanās ar veselības nozares badināšanu ir novedusi tik tālu, ka, lai Latvijas veselības aprūpe panāktu Lietuvu, esot vajadzīgi vismaz 300 miljoni eiro, par attīstītākām un bagātākām valstīm nemaz nerunājot.
Visa nelaime ir tā, ka Latvijā ir maz naudas. Naudas maz ir veselībai. Veselībai maz naudas ir tāpēc, ka Latvija kļūst aizvien tukšāka no cilvēkiem - viņi apmirst un brauc projām. Veselības nozare kļūst tukša arī no medmāsiņām, kas, labu izglītību par Latvijas naudu saņēmušas, aizbrauc uz Norvēģiju strādāt par pieckārt labāku algu. Tikmēr Latvijas slimnīcās akūti slimnieki stāv rindās un lokās sāpēs slimnīcu gaiteņos, kur nav neviena, kas viņiem pienestu kaut vai ūdeni.
Drīz vien jau iedzīvotāju būšot vairs tikai 1,6 miljoni. Tad kāda ekonomika, finanses, dinamika, attīstība var būt, ja tendence ir uz samazināšanos? Ja valdošo partiju politika ir šo mazināšanos, norobežošanos, slēģu aizvēršanu vēl tikai veicināt, tad nekāda dinamika un attīstība tur nevar sanākt. Latvija kļūst aizvien neinteresantāka gan vietējiem uzņēmīgiem cilvēkiem, gan ārzemniekiem. Piemēram, pilnīgi pretēji tiesiskas valsts pamatprincipiem ir izdomāts iekasēt 5000 eiro par termiņuzturēšanās atļauju pagarināšanu no tiem, kas savulaik ieguva termiņuzturēšanās atļaujas par nekustamo īpašumu pirkumiem Latvijā. Tā darīt nav glīti - tas ir nesolīts, negaidīts apgrūtinājums tiem, kas Latvijai uzticējās un domāja, ka šeit būs droši viņu biznesam un investīcijām. Lai aizbiedētu investorus, Latvijas valsts vēl uzliek ierobežojumus iegādāties zemi, ja potenciālais pircējs nezina valsts valodu ļoti augstā līmenī, kurā ne katrs latvietis spētu izturēt pārbaudījumu. Kāpēc iedomājamies, ka šeit būs kaut kāda attīstība, ja tiek darīts viss, lai potenciālajiem investoriem tiek skaidri norādīts ar mietu, ka viņi Latvijā nav gaidīti? Nevis kaut kādi mistiskie «oligarhi» sarunās viesnīcā pirms septiņiem gadiem, bet pašreizējā tuvredzīgā politika noplicina valsti, padara to konkurētnespējīgu.
Ja nav valstī naudas, tad naudas nav; ja valsts atsakās no naudas, tad naudas nebūs. Ja valsts politika ir neveselīga kā sasmakusi slimnīcas palāta, tad arī veselības nozarei tur nekas daudz neatlec.