Abajs Daugavpilī
Pagājušās nedēļas nogalē triju dienu vizītē Daugavpili apmeklēja Kazahstānas vēstnieks Baltijas valstīs Bauržans Muhamedžanovs. Rīgas pārēdusies pele, kurai milti rūgti, varētu pavīpsnāt: «Tad ta nu liela muiža. Mums visu lielvaru vēstnieki tepat dzīvo.» Taču Daugavpilij ir citādi. Tādas lielas un bagātas Centrālāzijas valsts vēstnieka atbraukšana ir nozīmīgs notikums, par kuru vietējā aktīvā sabiedriski politiskā vide vārīsies vēl vismaz šo un nākamo nedēļu.
Kazahstānas vēstnieku uzlūdza jaunais pilsētas mērs Andrejs Elksniņš (Saskaņa), kurš jau priekšvēlēšanu laikā bija solījis būt aktīvs investīciju piesaistes druvā. Pašvaldība bija noorganizējusi kazahu diplomātiem vairāku pilsētas tūrisma, kultūras un infrastruktūras objektu apmeklējumu, tikšanos ar vietējiem un Rīgas uzņēmējiem. Muhamedžanovs apskatīja Daugavpils vagonu remonta centru, Marka Rotko mākslas centru Daugavpils cietoksnī. Daugavpils universitātē piedalījās kazahu 19. gadsimta domātāja Abaja grāmatas Vēstījumi latviešu tulkojuma prezentācijā. Nu un vēl visur kur pabija un piedalījās. Tā bija tikai iepazīšanās vizīte, un neba nu rītdien jau būs kādi daudzmiljonu līgumi, investīcijas un plaši atvērts Kazahstānas tirgus daugavpiliešu precēm. Bet nu vismaz ir mēģinājums, ir sākums. Ar kazahu ataicināšanu jaunais mērs Elksniņš rāda, ka kaut ko dara.
Diezin vai kazahiem acis iedegas ieguldīt kādos bankrotējušos padomju plāna ekonomikas laika graustos, taču Daugavpils kā dzelzceļa mezgls, pilsētas atrašanās vieta netālu no Jaunā zīda ceļa, kas stiepsies no Ķīnas uz Eiropu, varbūt tiešām var ieinteresēt.
Katra diena pēc pašvaldību vēlēšanām un katrs jaunās varas solis ir kā kodīgas ziepjuzāles acīs iepriekšējai varai, kur pilsētas mērs bija Jānis Lāčplēsis (Latgales partija). Elksniņš tandēmā ar vicemēru Rihardu Eigimu (Mūsu partija) vai ik dienu vicinās ar dokumentiem par Lāčplēša laika darījumiem un visskarbākajā veidā apsūdz priekšgājējus izšķērdībā, interešu konfliktos, savtīgumā, nespējīgumā. Ir arī pa kādai KNAB lietvedībā esošai lietai, kas dažam vietējam amatvīram var beigties pavisam slikti. Bet nu arī varu zaudējušās aprindas vēl spirinās pretī. Tām rokās ir diezgan ietekmīgs vietējās televīzijas kanāls un citi mediji, kas kultivē refrēnu «Saskaņa liek amatos savējos». Kā milzu pierādījums jaunās varas švakumam tiek minēts tas, ka vienā no pilsētas uzņēmumiem atbildīgā amatā iecelts filologs, franču valodas pasniedzējs. Bet nu ko tad jaunajai varai citu būtu darīt? Atstāt amatos politiskos konkurentus un uzņemties atbildību par viņu nedarbiem, ja viņiem pakaļ atnāks vīri ar rokudzelžiem? Tas jau tieši bija gan Elksniņa, gan Eigima priekšvēlēšanu zirdziņš - solījums apturēt naudas izplakarēšanu. Tātad loģiskas ir arī kadru tīrīšanas domē un pašvaldības uzņēmumos.
Vēl vietējās troņu spēlēs opozīcija izspēlē baumas, ka Elksniņš jau neesot uz ilgu - drīz vicemērs Eigims pārsviedīšoties uz otru pusi un būšot Mūsu partijas un Latgales partijas koalīcija. Tikmēr, kā var noprast, aiz kulisēm notiek centieni čukstēt Eigimam ausī: «Tu pats esi varonis tautai! Skaties, kā tas Elksniņš tagad spēlē kungu, bet tevi ir nostūmis malā! Tāpēc nāc pie mums, un mēs tevi lolosim un mīlēsim!»
Spēlītes Daugavpilī ir jautras, bet arī reālo problēmu pilsētā ir liela gūzma. Sen ir nogrimuši padomju laika rūpniecības flagmaņi. Beigušies tie vieglās naudas laiki, kad jaunie daugavpilieši pēc skolas beigšanas devās strādāt vai nu uz policiju, vai kontrabandā, un tad, kā jau klasesbiedri, pa vakariem kopīgi sadalīja un notrieca peļņu šikajā krogā Taller. Izjaukta, izrotēta un stipri vien piežmiegta ir tā sistēma, kad draugs draugam un paziņa paziņam bija biznesā, robežsardzē, prokuratūrā un tiesā. Krievijas un Baltkrievijas iespējas ir aizgājušas ciet. Arī Eiropas struktūrfondu avene drīz beigsies, turklāt iepriekšējā sasaukuma valdošā koalīcija bija diezgan slinka uz Eiropas fondu un budžeta nakts miljonu piesaisti. Bažas reģionā ir arī par jauno nodokļu sistēmu, kas var stipri vien mazināt speciālo ekonomisko zonu pievilcību. Kā saka vietējie uzņēmēji, it kā jau viss vēl notiek, taču ir sajūta, ka nav labi, ka nebūs labi. Cilvēki pamet pilsētu. It kā jau cilvēku vēl ir daudz, taču aizvien mazāk paliek kvalificēta darbaspēka, jaunu ideju un iespēju jaunas idejas realizēt. «Kur palikusi mūsu lielība, mūsu prieks, mūsu pārākuma apziņa pār citiem?» par kazahu tautas nedienām pirms 120 gadiem bēdājās Abajs. Kaut kā līdzīgi līksmības nav arī šodienas Daugavpils biznesa vidē.
No varas atstumtie Kazahstānas vēstnieka atbraukšanas laikā gaidīja, ka varbūt vizītes organizācijā notiks kāds misēklis, ko varēs atspoguļot televīzijā, bet, tā kā viss beidzās daudzmaz solīdi, Muhamedžanova vizīte saruka līdz īsziņai. Citi uz jauno pašvaldības koalīciju veras ar cerībām, ka varbūt tagad kaut kas notiks enerģiskāk, saimnieciskāk, uzņēmējdarbības vidi veicinošāk. Tad jau redzēs, kā tur būs.