"Lidl" nākšanas labās un sliktās zīmes
Pirms desmit gadiem vācu uzņēmums Lidl jau Latviju bija noskatījis kā vietu, kur izvērst savu lielveikalu ķēdi. Vācieši bija nolīguši vietējos māklerus un sapirkušies zemi un nekustamos īpašumus prāvos apmēros. Taču tad vienā jaukā brīdī viņi ļoti ātri visus īpašumus pārdeva un laidās lapās.
Vācieši saoda, ka gaisā nelabi ož pēc krīzes, Latvija nekādu dižo biznesu viņiem nesola, drīz dramatiski kritīs nekustamo īpašumu cenas, tāpēc tie jāuzsit gaisā, cik vien fiksi var. Runā, ka, pareizā brīdī pārdodot īpašumus, Lidl esot nopelnījis kādus septiņus, astoņus vai vairāk miljonus latu. Tas ir tikai Latvijā, bet līdzīgā veidā uzņēmums «izlīdzināja fronti» arī Lietuvā.
Tagad Lidl atkal ir pamanīts staigājam gar mūsu lielveikalu tirgu un raugāmies pāri sētai, laikam taču ar nodomu nākt iekšā un likt uz letes savu preci. Tā ir laba zīme Latvijas ekonomikai un uzņēmējdarbības videi jau tāpēc vien, ka kāds grasās nākt, nevis bēgt. Laikam tad jau piepildīsies Māra Kučinska valdības sapņi, ka ekonomikai būs pieaugums un varēs savilkt kopā galus un aizpildīt caurumus valsts makā, kas pirmajos gados radīsies no nodokļu reformas. Jādomā, ka Lidl ir pētījis Latvijas ekonomiku varbūt pat labāk par valdības ierēdņiem, jo neiet uz darbu tāpat vien atsēdēt laiku, bet lai pelnītu. Būs laikam izpētījuši, ka šeit būs gana daudz maksātspējīgu patērētāju. Jauna lielveikala atnākšana, iespējams, pazeminās plaša patēriņa preču cenas, kas būs taču jauki pircējiem, vai ne? Jo, lai arī izskatās, ka it kā mums lielveikalu ir dikti daudz, patiesībā to nav tik daudz, lai būtu gana liela konkurence. Pat ja nepastāv karteļa vienošanās, maz spēlētāju tirgū ir cenu augstumu veicinošs faktors. No tā ceļas absurds, ka daļa preču Latvijas lielveikalos ir dārgāka vai pat ievērojami dārgāka nekā Rietumeiropā. Kādas viņiem algas un kādas mums!
Dabiski, ka par jauna konkurenta atnākšanu nav priecīgi pašlaik Latvijā lielveikalu ķēdes izvietojušie uzņēmumi. Pat ļoti bēdīgi viņi varētu būt, jo viņiem ir dziļi intīmas attiecības ar katru eirocentu. Bet te atnāks svešais un raus viņiem maizes gabalu no rīkles ārā. Tāpēc tagad kļūs ļoti vērtīgs katrs krūmiņš un kociņš, ko briesmīgais Lidl monstrs gribēs nocirst sava loģistikas centra vai veikala būvlaukumā. Vēl tikai spēkā pieņemsies ļaužu masu protesti un skanēs vaimanu dziesmas par ļauno Lidl, kas iznīcina vietējo ražotāju un mazos tirgotājus. Bet tur nekā nevar darīt - Rimi, Maxima un Mego nevar novērst konkurentu atnākšanu. Var tikai mazliet aizkavēt. Pat ja izdotos aizbiedēt Lidl, atnāks kāds cits. Pasaulē lielveikalu ķēžu uzņēmumu ir melnie tūkstoši. Ja būs biznesa niša, tad par to būs cīnīšanās. Dabiski, ka konkurences cīņā gauži grūti ir mazajiem veikaliem - tas ir tāpat kā amatniekam konkurēt pret fabriku. Bet ar vietējiem ražotājiem būs tā, ka, ja tie piedāvās labu preci un izdosies vienoties ar vāciešiem, tad viņi preci ņems savā veikalā, ja neizdosies - tad neņems. Biznesa loģika pati teiks priekšā un saliks pa plauktiņiem. Jādomā, ka lielveikala īpašnieki pamanīs latvju nacionālo īpatnību augstu vērtēt vietējo preci un piedāvās savos veikalos Latvijā audzētus gurķus, ābolus, banānus un kokosriekstu pienu.
Kas ar jauno lielveikalu nav īsti kārtībā, ir tas, par ko trauksmes zvanus dzindzina Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule. Lidl pēdējos septiņos gados ir saņēmis vairākus simtus miljonu eiro aizdevumu, laikam jau ar ļoti labiem noteikumiem, no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB). Ar šo naudu Lidl ir veicis ekspansiju Rumānijā, Bulgārijā, Serbijā. Nauda dota cēlam nolūkam - nabadzības mazināšanai Austrumeiropā.
Tas nav glīti, jo tā nav īsti godīga konkurence. Skrējienā pēc peļņas un naudas piedalās viens tāds konkurents, kas lieto dopingu - lēto Briseles kāpostu. Lidl ir bijis viltīgs un pratis piezīsties pie pupa. Var jau arī citi iet un mēģināt turpat piezīsties, bet citiem tas tā nevedas. Var par to lamāt Lidl, bet ne jau Lidl ir sliktais - pagalam dīvaina ir ERAB «nabadzības mazināšanas» politika.