Zeme bez naudas

Valkas pusē vienam darbīgam uzņēmējam radās spoža ideja kopā ar kompanjonu no Lielbritānijas stādīt, audzēt un pārdot eglītes. Nevien Latvijas tirgum, bet arī ārzemju tirgiem, kur britam jau ir iestrādes. Biznesu sākot, ārzemnieks gribēja nopirkt zemesgabalu.

Taču tagad viss izjuks, jo Saeima 18. maijā, otrreiz caurskatot grozījumus likumā Par zemes privatizāciju lauku apvidos, ir lēmusi, ka ārzemniekam, kas pērk zemi Latvijā, jāprot latviešu valoda B līmeņa 2. pakāpē. Konkrētā uzņēmēja kompanjons latviski neprot, turklāt B līmeņa 2. pakāpe nav vis kaut kādas nieka zināšanas, bet ļoti augsts līmenis, kurā jāprot brīvi runāt, rakstīt un saprast.

Jādomā, ka likuma grozījumi, kas stāsies spēkā 1. jūlijā, līdzīgā veidā sagrauj vēl kādus biznesa projektus ne tikai ar eglītēm Valkā. Lieki teikt, ka kādiem potenciālajiem investoriem, kas bija domājuši kaut ko pasākt Latvijas reģionos, uzzinot par jauno likumu, interese uzreiz ļoti atslābst. Kamdēļ pār vari uzbāzties Latvijai ar savām investīcijām, ja ar lauksaimniecību var nodarboties arī citur, kur saule siltāka un ražas kuplākas?

Kamdēļ gan ir pieņemts šāds regulējums un tam līdzīgi likumi? Bet taču laikam aiz bailēm, ka ārzemju naudasmaisi atnāks un visu zemi nopirks. Un mēs, latvji, nabadziņi sēdēsim pie sasistas siles un dziedāsim skumjo ebreju dziesmu Donna, Donna ar latviskotu liriku: «Brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav?»

Bet taču tad jāpadomā arī no otra gala. Latvija ir viena no nabadzīgākajām zemēm Eiropā, un tas nozīmē, ka Latvijā nav naudas. Naudas nav tāpēc, ka nav «svaigas naudas» - maz ir tiešo ārvalstu investīciju. Ja Latvija grib kļūt bagātāka, jārēķinās ar to, ka mūsdienu bizness ir globāls, ka vislabākos panākumus var gūt uzņēmumi, kuros domāšana ir inovatīva, bet visinovatīvākā domāšana rodas, ja savas idejas un naudu kopā saliek latvietis, amerikānis, krievs, brazīlietis un indietis. Bet ar kādām mantām, naudām vai radošām domām tagad pasaules biznesā lai piedalās latvietis? Ar grozījumiem likumā Par privatizāciju lauku apvidos?

Rodas apburtais loks - bailes ir no ārzemju spekulantiem, kas lēti pērk daudz zemes, bet zeme ir lēta tāpēc, ka latvieši ir nabagi, jo valstī nav naudas.

Ko vērta būs nodokļu sistēmas dižā reforma, kurai it kā mērķis ir valsts konkurētspējas uzlabošana? Nekāda konkurētspēja nesanāks, ja nebūs investīciju. Bet investīciju nebūs, ja investori tiks dzīti projām ar mēslainu koku.

100 Saeimas deputātu ir 100 gudrāko galvu, un nav pamata to apšaubīt - viņiem ir laba izglītība, pieredze, viņi ir apgādāti ar dažādu informāciju, ar tabulām un skaitļiem. Spriest un analizēt viņi arī ir spējīgi. Taču, kāpēc šīs spējas viņi neliek lietā, bet tribīnē mauro, kā aklo dunduru sakosti, kā paši būdami akli dunduri? Nevar sekmīgi konkurēt 21. gadsimta pasaulē ar 19. gadsimta uzskatiem politikā un ekonomikā. Ak, kamdēļ gan pie ābeces patiesībām tik ērkšķains ceļš?

Kaut ko jau tur mēģināja spirināties pretī Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš likuma grozījumus nosūtīja atpakaļ Saeimai otrreizējai caurskatīšanai, taču ar otro piegājienu tie tik un tā tika pieņemti. Nesadzirdēts palika deputāts Edvards Smiltēns (Vienotība), kurš brīdināja par nepatīkamajām grozījumu sekām. Bija arī zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS), kurš grozījumus neatbalstīja. Taču viss velti.

Varētu vēl saprast likumdevēja loģiku, ja patiešām zemes pārdošana būtu kļuvusi par lielu problēmu, taču titāniskā cīņa notiek pret fantomu. Ir viens gadījums Liepājas pusē, kur viens zviedru dīvainis mērdē zirgus, un varas iestādēm ir grūti viņam ieskaidrot, ka tā darīt ir slikti, jo latviski viņš neprot. Taču, kur ir problēma saukt šo nevīžu pie kārtības pastāvošo likumu ietvaros? Tam nav vajadzīgi speciāli likuma grozījumi.

Investoriem nepatīkamas vides radīšanā politiķiem talkā nāk arī Valsts valodas inspekcija, kurai laikam aptrūcies krievu, ko sodīt. Nupat itālietis, kafejnīcas Gelato Italia saimnieks, sodīts par valsts valodas nezināšanu.

Latvijas zeme ir nosargāta. Latvieši tagad varēs netraucēti audzēt latvāņus un kokvilnu un viņiem nebūs katru vakaru jāpiedzeras aiz skaudības, ka kaut kāds dānis nopircis kaimiņu zemi un ar moderniem traktoriem ar, sēj un pļauj.

Latvieši brauktin brauc no Latvijas projām. Un brauc projām tieši nabadzības dēļ. Neesam jau vienīgie Eiropā, kas tāpat negrib atdot ne pēdu savas zemes. Ne gluži ar valodas prasībām, bet ar ļoti stingrām visādām citādām prasībām un pirkšanas ierobežojumiem savu zemi sargā arī Lietuva, Rumānija, Bulgārija.

Vai te nav saskatāma kaut kāda līdzība un likumsakarība? Arī šīs valstis ir atpalikušas, nabadzīgas, sociāli neaizsargātas. Arī no šīm valstīm iedzīvotāji bariem vien bēg Rietumu virzienā. Un arī viņiem ir daudz visādu skaistu dziesmu - gan par zemi, gan par brīvi.