Vairāku gadu garumā Latvijā sociālajā aprūpē praktiski nekas nav pavirzījies uz priekšu, lai varētu runāt par aprūpes centros dzīvojošo cilvēku tiesībām, intervijā Neatkarīgajai saka tiesībsargs Juris Jansons.
Pat pēc vairākkārtējiem ziņojumiem atbildīgajām iestādēm, arī premjerministram vēl pagājušā gada rudenī. Problēma – kā tiek nodrošināta sociālā un veselības aprūpe pansionātos un vai ir cerība, ka kādreiz tiks īstenota arī alternatīvā aprūpe – saasinājusies pēc traģiskiem gadījumiem divos sociālās aprūpes centros pērn un šogad, taču Neatkarīgā, izpētot dokumentus, secina, ka gadu garumā par nepilnībām aprūpes centru darbā ir ziņots, taču problēmas ir apēdusi krīze vai arī nevēlēšanās vispār tās saprast un ieraudzīt. Viena no šīm problēmām – aprūpes namos dzīvojošo smagi slimo cilvēku veselības aprūpe.
Jau 2009. gada vēstulē Labklājības ministrijai (LM) pēc pārbaudes vienā no sociālās aprūpes centriem Zemgalē tiesībsargs raksta: aprūpes centrs sniedz medicīniskos pakalpojumus bez tiesiska pamata [..]; tā ir ilgstoša prakse sociālās aprūpes institūcijās, kaut gan tās nav reģistrētas kā ārstniecības iestādes, tādējādi tās nav pakļautas kontroles mehānismiem, kas var novest pie nekvalitatīvas veselības aprūpes un personu datu aizsardzības pārkāpumiem.
Vēl pēc pāris gadiem uz citu tiesībsarga vēstuli, kurā minēti pārkāpumi piecos sociālās aprūpes centros, LM atbild: sociālās aprūpes centri sniedz tikai sociālo aprūpi, un jautājums «par veselības aprūpes sniegšanas pilnveidošanu nav
LM kompetencē».
Latvijā sociālās aprūpes centros dzīvo cilvēki ar pirmās, otrās grupas invaliditāti, daudzi no viņiem – nepārtraukti aprūpējami un kopjami. Lai gan, kā izrādās, tas ir bijis vispārzināms fakts, tikai tagad par to sāk skaļi runāt, proti, ka sociālās aprūpes centri nav medicīnas iestādes un līdz ar to tās nevar pilnvērtīgi nodrošināt veselības aprūpi; resursu trūkuma dēļ nevar piesaistīt mediķus un aprūpētājus ar atbilstošu izglītību. Šo kā vienu no svarīgākajām problēmām, kura risināma steidzami, sarunā izceļ arī tiesībsargs.
«Aprūpes centri nav reģistrēti kā veselības aprūpes iestādes, taču veselības aprūpes pakalpojumi jānodrošina, šī situācija ir jāatrisina, abām jomām sadarbojoties. No monitoringa vizītēm secinām, ka ir cilvēki, kuru veselības stāvoklis ļauj viņus vairāk saukt par pacientiem, kuriem mediķu uzraudzība ir nepieciešama regulāra un nepietiek ar ģimenes ārstu,» uzskata J. Jansons. Savukārt attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuriem primāri ir nepieciešama sociālā aprūpe, jādara viss, lai tiktu nodrošināta alternatīvā aprūpe.
Sociālās aprūpes centrā Kalkūni mītošā Vika novārdzināšanas gadījuma atkārtošanās un citi cilvēktiesību pārkāpumi ir iespējami, ja par sociālās aprūpes sistēmas īstenošanu un pārraudzīšanu atbildīgās iestādes turpinās ignorēt un nerisināt tiesībsarga konstatētos pārkāpumus. J. Jansons stāsta par desmitiem monitoringa vizīšu, kurās gandrīz katrā ir atklāti kādi pārkāpumi, taču atbildes reakcija vairāk bijusi kā aizstāvība un taisnošanās. Galvenais, kas nav saprasts, ka jāmaina sistēma kopumā. «Aprūpes centri drīzāk dzīvo pēc filozofijas – ievietots centrā, nolemts uz mūžu šai dzīvei,» saka J. Jansons, un situāciju par bezcerīgu padara attieksme no augšas, «pēc laika skatāmies, vai kādi ieteikumi ņemti vērā, jā, nianses, taču tas nemaina sistēmu». Tiesībsargs piemin nesen LNT dzirdēto premjerministra teikto, ka aprūpes centra Rūja gadījumā ir krimināllieta, vainīgie tiks sodīti (šopavasar slimnīcā mira gados jauns centra iemītnieks), tāpēc J. Jansonam radies priekšstats, ka nav sapratnes valdības vadībā, ka problēmas aprūpes centros nav tik ļoti saistāmas ar kāda viena darbinieka apzinātu vai neapzinātu nolaidību, cik daudz – ar aprūpes sistēmu, ko būtiski pavājinājuši krīzes gadi. Starp citu, vēstule premjeram rakstīta jau pērn, un tajā brīdināts, ka aprūpes centros dzīvojošo tiesību neievērošana var novest pie smagām sekām... Procesu, kad kopš 2006. gada par problēmām ir klusēts vai runāts klusām, tiesībsargs sauc par politisku bezatbildību.
***
Tiesībsarga Jura Jansona viedoklis
– Alternatīvajā aprūpē nekas nav pavirzījies uz priekšu. Pēc traģēdijas Reģos daudz runāja, ka nepieciešams attīstīt sociālo rehabilitāciju, lai cilvēkiem arī ar garīgiem traucējumiem būtu iespējams dzīvot sabiedrībā. Tam ir dažādas formas, piemēram, pusceļa mājas, lai sagatavotu patstāvīgai dzīvei, grupu dzīvokļi, kur cilvēki dzīvo sociālo darbinieku uzraudzībā, tomēr jau paši. Jā, ir cilvēki, kuri vienmēr būs aprūpējami pilnībā – viņiem jānodrošina pilnvērtīga sociālā un medicīniskā aprūpe, taču attiecībā uz pārējiem sistēma jāmaina. Sabiedrībai un politiķiem jāmaina domāšana un jāsaprot, ka arī cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Valstij ir īpaši jārūpējas par cilvēkiem, kuri paši par sevi nevar parūpēties, un jāpalīdz arī ģimenēm, radot tādu vidi, resursus, atbalsta sistēmu, lai radinieki, bērni nebūtu jāievieto aprūpes centros. Pašreizējā brīdī jābūt politiskam signālam – sociālās aprūpes centru sakārtošana ir prioritāte, un tam jāseko konkrētai rīcībai. Nedrīkst izskanēt tādi argumenti: viņi ir tik smagi, tik slimi utt., tāpēc jau valstij un tās pārstāvjiem ir dots pienākums rūpēties, lai neatkārtotos tādas situācijas, kad kāds aprūpes centrā tiek novārdzināts vai nav paēdis tāpēc, ka pats nevar, vai arī centrā nav atbilstošas aprūpes.