Policija neveido statistiku par likumpārkāpumiem, kurus izdevies atklāt, pateicoties iedzīvotāju atsaucībai, taču gadījumi, kad cilvēki ziņo par laupītājiem un citiem ļaundariem, kļūst arvien biežāki, saka Valsts policijas pārstāve Sigita Pildava.
Nereti iedzīvotāji pat gatavi doties patruļā, lai palīdzētu kārtībsargiem likuma pārkāpējus aizturēt uz karstām pēdām. Visi veiksmīgie aresti sākas ar zvanu glābšanas dienestam, taču pēc vairāku lasītāju iesūtītajiem stāstiem Neatkarīgā secina, ka nozieguma brīdī ne vienmēr iedzīvotāji zina, ko darīt.
«Es dzīvoju deviņstāvu mājas pēdējā stāvā un ap trijiem naktī biju aizgājusi uz virtuvi padzerties. Dzirdēju kliedzienu. Atvēru logu un dzirdēju atkārtotus sievietes kliedzienus, ka viņu grib izvarot – tur nevarēja neko pārprast. Pamanīju, ka pie manas kāpņu telpas zem jumtiņa ir divi vīrieši, un domāju, ka, iespējams, vainīgi ir viņi, un zvanīju policijai,» stāsta Ruta. Ātrumā viņa atcerējusies glābēju tālruņa numuru 112, taču pagājis vēl laiks, kamēr operators savienojis viņu ar policiju. Tikmēr no pretējās mājas iznācis kaimiņš ar dzelzs stieni rokās un piegājis pie abiem vīriešiem. «Es stāstīju policistam, ko redzu, runājām vairākas minūtes, un beigās sapratu, ka sieviete, visticamāk, ir glābta, jo vīrieši devās prom. Vienojāmies ar operatoru, ka ekipāžu saukt nevajag. No rīta, kad izstāstīju par notikušo vīram, viņš teica, ka policiju tik un tā vajadzējis izsaukt, lai viņi izbrauc patruļā, jo varbūt tie vīrieši gāja meklēt citu upuri. Tobrīd par to neiedomājos,» atzīst Ruta.
Satraukts ir arī rīdzinieks Ainārs, kurš naktī pamanījis, ka zem viņa logiem kāds vīrietis cenšas izvarot jaunu sievieti. «Dzīvoju otrajā stāvā, pamodos no savāda kliedziena un paskatījos pa logu – tur tumšās drēbēs ģērbts vīrietis bija piespiedis sievieti pie sienas un centās attaisīt sev bikses. Dabūju tādu šoku, ka viss turpmākais bija kā palēlinātā filmā – zvanīju policijai, skrēju pie loga, bet vaļā nevēru, jo man bija bail, ka vīrietis pēc tam var izsist stiklus – es dzīvoju otrajā stāvā,» saka Ainārs. Satraukumā viņš nemanīja, kur vīrietis palicis, taču piefiksējis, ka policija atbraukusi tikai pēc desmit minūtēm. «Es dzīvoju centrā, bet viņi atbrauca pārāk vēlu! Kāda jēga tad bija viņus saukt?» saka nozieguma aculiecinieks.
Valsts policijas pārstāve S. Pildava konkrētos gadījumus nekomentē, taču uzsver, ka policijai vajag zvanīt arī tajos gadījumos, ja cilvēks nav pārliecināts, ka redzētais patiesi ir noziegums. Gadījumā, ja izsaukums bijis nepamatots, soda nauda par to nav jāmaksā. «Būtiski, ka policijai vajag zvanīt pa tālruni 110, jo, zvanot uz 112, vispirms paceļ glābēji, un zvanītājam tad jātērē laiks un viss jāstāsta divreiz,» saka S. Pildava.
Pēdējo divu gadu prakse liecina, ka cilvēki par noziegumiem sākuši informēt biežāk, turklāt ne tikai par sev nodarītajiem pārkāpumiem. Bieži iedzīvotāji pat gatavi ziedot laiku, braucot kopā ar ekipāžu un meklējot noziedzniekus. «Šī tendence saistīta ar iedzīvotāju uzticību policijai, kas pērnā gada beigās bija aptuveni 70 procentu. Tas ir ļoti labs rādītājs, kas jau ilgāku laiku ir stabils un līdzinās Eiropas vidējiem rādītājiem. Arī policijas sabiedrisko attiecību nodaļa, stāstot par atklātajiem noziegumiem, cenšas veidot atgriezenisko saiti un vienmēr piemin, ja noziegumu palīdzējuši atklāt iedzīvotāji,» stāsta S. Pildava.
***
UZZIŅAI
Valsts policijas palīdzības tālrunis 110
Bez maksas
Diennakti
Darbojas, zvanot gan no mobilā, gan fiksētā tālruņa
Savieno ar jebkuru dežūrdaļu