Trīs gadi cietumā ne par ko

«Pirmajās dienās pēdas nenormāli noberzu, bija vienās tulznās. Jāmācās no jauna staigāt,» smeldzīgi nojoko Artūrs Krastiņš. Viņš trīs gadus pavadījis cietumā, gaidot apelācijas tiesu, – par izvairīšanos no nodokļu nomaksas pirmās instances tiesa viņam piesprieda piecus gadus cietumā.

Spriedums tika pieņemts, balstoties uz nepilnīgi veiktu nodokļu uzrēķinu, citi dokumenti, kuri varētu liecināt par labu apsūdzētajam, netika ņemti vērā. Pirms pusotras nedēļas Augstākā tiesa, izskatot lietas apelāciju, likusi Valsts ieņēmumu dienestam (VID) veikt nodokļu pārrēķinu, kā arī atbrīvojusi Artūru no apcietinājuma.

«Pirmajā sēdē tiesnesis [Boriss] Geimans pašķirstīja papīrus un noteica – būs kādas divas trīs sēdes. Reāli tas ievilkās uz 12 sēdēm. Fakts, ka mani notiesāja, bija šoks. Prokurors prasīja trīs gadus nosacīti, bet tiesnesis iedeva piecus gadus reāla cietumsoda,» stāsta Artūrs.

Prokurors neizlasa lietu

No prokurora vai izmeklētājiem ieinteresētība bijusi maza, praktiski – nekādas. Par to pārliecinājās arī Neatkarīgā: apelācijas instances sēdē Augstākajā tiesā prokurors Viktors Ratniks saņēma publisku aizrādījumu no tiesas, ka nav iepazinies ar lietas materiāliem.

«Tobrīd bija bums, kad valsts cīnījās ar nodokļu nemaksātājiem, un tāpēc mani iesēdināja. Viss sākās 1997. gadā – nodevu uzņēmuma gada bilanci, un Finanšu policija to pārsūtīja uz Valsts ieņēmumu dienestu. Pēc lietas materiāliem redzams, ka viņiem lika pārbaudīt PVN un citus nodokļus. Pēc piecām dienām VID atbildēja, ka viss ir kārtībā. Pēc tam Finanšu policija iedeva atsevišķus dokumentus un lika veikt ienākumu nodokļa uzrēķinu, audits netika veikts. Ņemot vērā tos papīrus, kas bija VID rīcībā, sanāca, ka esmu apkrāpis valsti, bet reāli policijai bija vēl citi līgumi un dokumenti, kas pierādīja, ka neesmu neko apkrāpis,» saka cietušais. Otrās instances tiesa šos dokumentus ir ņēmusi vērā, un VID uzdots veikt nodokļu pārrēķinu, savukārt Artūram mainīts drošības līdzeklis.

Noslēgta mutiska vienošanās

Būdams ieslodzījumā, notiesātais rakstīja gan tiesībsargam, gan tiesām, norādot, ka netiek ievēroti saprātīgi lietas izskatīšanas termiņi. «Man atrakstījās, ka pirmās instances spriedums var būt notiesājošs, bet ir viena nianse – mani tiesāja 2008. gadā, savukārt kriminālprocesa likuma norma, uz kuru visi atsaucās, tika pieņemta gadu vēlāk. Tiesnesis Geimans, piemēram, spriedumā pat nebija ierakstījis motivāciju,» saka Artūrs.

Pēc viņa novērojumiem, tie, kuri atrodas brīvībā, uz tiesu tiek ātrāk nekā tie, kuri apelāciju gaida aiz restēm, kaut vajadzētu būt otrādi. Pēc apcietināšanas pirmā tiesas sēde viņam notika pēc gada, otrā pēc gada un astoņiem mēnešiem, bet trešā pēc nepilniem trīs gadiem.

«Manuprāt, mans biznesa partneris ar policiju noslēdza vienošanos un parakstīja tos dokumentus, kurus viņam lika. Sākumā viņš bija apsūdzētais, bet pēc tam kļuva par liecinieku. Uz tiesas sēdēm viņu nesauca, kaut to lūdzu. Turklāt savās liecībās viņš norāda, ka firmas strādāja, tās nebija fiktīvas. Ja tiešām viss būtu, kā apsūdzībā rakstīts, tad viņam vajadzēja sēdēt kopā ar mani, bet tā nebija,» stāsta Artūrs. Tikai būdams apcietinājumā, viņš uzzināja, ka viņa biznesa kolēģis, uz kura liecībām lielā mērā balstās apsūdzības, iepriekš tiesāts par krāpšanu un nepatiesu liecību sniegšanu.

Pie ārsta tiek pēc trim gadiem

Trīs gadu laikā Artūrs sēdējis kopā ar plašu noziedznieku asorti – zagļiem, narkomāniem, slepkavām, krāpniekiem. «Saka, ka cietumā narkotiku nav, – ir! Viens uzraugs tās nesa iekšā un tagad pats sēž cietumā,» informē Artūrs.

Cietumā viņam krasi pasliktinājusies veselība, savukārt tikt pie ārstiem nav bijis iespējams. Pie galvenās ārstes viņš nokļuvis pēc trīs gadu izmisīgiem lūgumiem. «Kāda var būt veselība, ja 24 stundas sēdi četrās sienās, kur nav normālas ventilācijas? Pastaiga notiek pa pieci reiz četri metri lielu laukumu, kurš smird un mazgāts tiek tikai ar lietus ūdeni. Kamerā pastaigām vieta ir metrs reiz metrs,» stāsta bijušais ieslodzītais.

Par šiem pārkāpumiem, kā arī izmeklētāju, prokuroru, tiesnešu rīcību viņš nolēmis sniegt prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Par naudu viņš nedomā, jo ar to nevar nopirkt trīs gadus nebrīves. «Ko man tā nauda dos? Kurš atgriezīs māju atpakaļ? Tagad dzīvoju pie mammas, labi, ka uz ielas nepalieku. Ar sievu izšķīros, izjuka ģimene. Kurš to atgriezīs?» jautājoši nosaka Artūrs.