"Tas ir sāpīgi, ka vectēvam jānoskatās no mākoņa maliņas, kā mēs nevaram sadalīt zemi. Bet Atis vienmēr teica, ka visu nokārtos, ka man ir viņa godavārds. Tagad redzu, ka viņš man meloja," skumji saka trimdas latviete Mara Irbe Canulla.
Pirms septiņiem gadiem viņa ieradās Latvijā, lai ar brālēna, Vienotības deputāta Ata Lejiņa palīdzību atgūtu vectēva īpašumu, taču sapnis par mājām, kurās atgriezties, pārvērties ķildā un kriminālprocesā par krāpšanu lielā apmērā. Sarūgtināts ir arī A. Lejiņš un māsīcas apsūdzības noliedz, jo abas puses saņēmušas visu, ko vēlējušās.
Uzticas brālēnam
Atgūt dzimtās mājas Maru iedvesmojusi bijusī prezidente Vaira VīķeFreiberga, kura, viesojoties Amerikā, vairākkārt atgādinājusi, ka trimdas latviešiem dzimtenē ir denacionalizēti īpašumi. Mara no Latvijas izceļoja, būdama pavisam maza, tāpēc vectēva Kristapa Irbes iekopto ābeļdārzu Ozolnieku pagasta Viesturos neatceras. Tomēr Mara zināja, ka tur bērnībā dzīvojis viņas brālēns, tāpēc palīdzību lūgusi tieši A. Lejiņam.
«Ati atceros no Kalifornijas laikiem, kad viņš tur dzīvoja, bet es dzīvoju Meksikā. Tad mēs satikāmies, un tā bija jauka ģimenes atkalredzēšanās. Atis bija pie mana tēva viņa pēdējās stundās un dzirdēja par savu mammu būtiskas lietas savai grāmatai. Mūsu vecāki bija tiešām tuvi,» saka Mara. 2004. gadā pirmoreiz ieraugot Viesturu īpašumu, viņa sajūsmā nespēja novaldīt asaras: «Mans vīrs Bobs ņēma video, un es turēju rokās mazus ābolīšus un teicu, ka vedīšu tos mājās, – tas bija sentiments.»
Mara atceras, ka A. Lejiņš solījis nokārtot formalitātes, lai atgūtu īpašumu, kas viņai, dzīvojot Amerikā, būtu sarežģīti. Tāpēc Mara neesot iebildusi, ka brālēns Latvijas Vēstnesī nopublicē sludinājumu ar aicinājumu pieteikties mantiniekus, jo bija mutiski vienojusies ar brālēnu, ka viņš zemi noformēs uz sava vārda un pēcāk to godīgi sadalīs.
Vēršas policijā
«Tagad mēs redzam, ka viņš jau no sākuma gribēja apstiprināt īpašuma tiesības, apejot Maru un darot to neglītā veidā. Līdz pēdējam brīdim viņš liedzās, ka nevar īpašumu sadalīt, kaut arī jau 2005. gadā bija apstiprinājis īpašuma tiesības. 2006. gadā Mara vēl maksāja nodokļus, bet 2007. gadā viņš jau pārdeva pusi īpašuma par 250 000 latu. Tāpēc arī kriminālprocess ir sākts par krāpšanu lielā apmērā,» saka Maras pārstāve Olga FleitmaneBluķe. Viņa apliecina, ka vēl pērn dzirdējusi A. Lejiņu stāstām, ka zeme pārdota par mazām summām, lai varētu nomaksāt nodokļus. Deputāta mantkārīgos nodomus pierādot arī radinieku interneta sarakste, kas šobrīd nodota izvērtēšanai policijā. Pirms vēršanās pie likumsargiem O. FleitmaneBluķe griezusies Vienotības ētikas komisijā, taču atbildi uz oficiālo iesniegumu nav saņēmusi.
«Atis zemi pārdevis, jo uzskata, ka ir to pelnījis. Viņš teica, ka es neesot nākusi atpakaļ uz Latviju, bet viņš ir nācis! Bet es nevarēju ātrāk, jo mana māte bija slima un es biju viena, un man nebija naudas. Tagad es daru kaut ko latviešiem – iepērku šeit linu un pārdodu Amerikā. Man tas nav lēti, bet es gribu kaut ko darīt savām mājām,» saka Mara.
Sola māsīcai nepatikšanas
«Beidziet, savus vārdus uzmanīgi lietojiet!» uz Neatkarīgās lūgumu paskaidrot notiekošo atbild A. Lejiņš. Viņš apsūdzības noliedz, sakot, ka abas puses saņēmušas visu, ko vēlējušās. «Viņa teica: Ati, tu esi vienīgais, kas var to zemi dabūt atpakaļ, viss, ko es gribu, ir divi zemesgabaliņi. Viņa ir izdarījusi diezgan smagu lietu, vēršot to par krimināllietu, un viņai būs lielas nepatikšanas, jo man ir visi pierādījumi. Es neko neesmu izkrāpis,» saka A. Lejiņš.
Viņš ir izbrīnīts par notiekošo, jo bija pārliecināts, ka lieta nokārtota pirms vairākām nedēļām un drīzumā tiks panākts izlīgums. «Mums taču nemaz nav strīda, es jau no paša sākuma teicu, ka tos divus gabalus, kurus gribi, – ņem. Vienmēr esmu turējis vārdu. Es nezinu, kāpēc viņa tagad to dara. Man ir sava teorija, kas saistīta ar Maras vīru, bet negribu par to runāt,» pikti saka deputāts.
Advokāts: tā ir izspiešana
A. Lejiņa advokāts Ziedonis Ūdris Neatkarīgajai uzsver, ka tic sava klienta sacītajam un A. Lejiņa taisnībai guvis arī dokumentāru apliecinājumu. «Pirms kaut ko dari – septiņreiz nomēri un tad griez, un tas attiecas arī uz jebkuriem darījumiem. Ja no paša sākuma ir vienošanās, tad tā ir jāpilda. Ja nekā tāda nav bijis – tad viens runā tā, otrs tā,» situāciju raksturo advokāts. Viņa vērtējumā šobrīd kompromiss netiek meklēts, jo A. Lejiņš saņemot draudus par to, ka tiks iesēdināts cietumā un apvainots krāpniecībā.
«Zināmā mērā tā ir izspiešana. Telefoni visiem ir zināmi, viņi nav arī tik tāli radinieki, visi var mierīgi apsēsties pie galda un izrunāties. Šobrīd mans klients atsakās tikties, jo vēlējās, lai otra puse noformē rakstveidā konkrētu priekšlikumu, kuru izvērtēt. Atkal satikties, lai pateiktu viens otram, kurš ir muļķis, turklāt advokātu klātbūtnē – kam tas vajadzīgs?» saka Z. Ūdris.
