Policija joprojām nav izvirzījusi oficiālu versiju par slepkavību kinoteātrī Citadele, kur 19. februāra vakarā tika nošauts augsta ranga Citadeles bankas darbinieks Aigars Egle.
Tāpēc notikumu hronoloģiju iespējams rekonstruēt tikai no aculiecinieku stāstiem, kas ir pretrunīgi. Salīdzinot izskanējušos viedokļus, Neatkarīgā piedāvā versiju, kas varētu būt vistuvāk patiesībai.
Liecinieki vienbalsīgi stāsta, ka jurists Nikolajs Zikovs kinoseansa sākumu nokavējis. Jau ienākot zālē, viņš klātesošo uzmanību izpelnījies ar bravūrīgo attieksmi, savukārt filmas laikā skaļi ēdis popkornu. Sākotnēji par konflikta cēloni starp N. Zikovu un A. Egli tika uzskatīta tieši popkorna turza, taču vairāki aculiecinieki norāda, ka A. Egle diskusijās sākumā neielaidies. Pirmā pretenzijas izteikusi kāda sieviete. "Pēc aizrādījuma viņš demonstratīvi čarkstināja maisiņu un izvilka čipsu paku. Sieviete viņam aizrādīja vēlreiz, un tad vīrietis, kuru vēlāk nošāva, paku izrāva no rokām un nolika zemē," saka aculieciniece Sanita. To, kā N. Zikovs uzlej A. Eglem uz galvas kolas glāzi, redzējusi tikai viena lieciniece, pārējie nav pamanījuši. Vienprātība ir arī par faktu, ka šaušana notika filmas beigās, kad ekrānā jau gāja titri.
Daži liecinieki dzirdējuši asu vārdu apmaiņu, taču tikpat daudzi norāda, ka strīdu nav pamanījuši. Pēc šāvieniem cilvēki bijuši apjukuši – dažs domājis, ka sprāgušas petardes, cits, ka problēma notikusi mehāniķu telpā.
Pretrunīgi tiek vērtēta arī N. Zikova uzvedība pēc šaušanas. Lielākajai daļai viņš šķitis mierīgs, aukstasinīgi nosvērts. Turpretī advokāti uzsver, ka jurists bijis afekta stāvoklī. "Viņam nebija kur likties, jo zāle bija pilna, tāpēc viņš tēloja, ka neko nezina. Ja jau viņš būtu šokā, tad ieroci tik veikli aiz biksēm nepaslēptu. Pēc manām domām, viņš uz kino nāca ar mērķi nogalināt, jo viss notika pārāk ātri. Tajā laika sprīdī viņš nevarēja paspēt izvilkt pistoli no maksts un uzlādēt, viņš jau bija gatavs," trešo versiju piedāvā Sanita. Kad apsardze uzlikusi Nikolajam roku dzelžus, viņš joprojām izrādījis neizpratni, sācis spārdīties un bļaut, ka viņam sāp. "Afekta stāvoklī emocijas kļūst nevaldāmas, tās ņem virsroku pār prātu," saka psiholoģe Marija Ābeltiņa. Šādas pazīmes N. Zikovā nesazīmē neviens aculiecinieks.
Savu versiju par šaušanu kinoteātrī Citadele izveidojuši arī Honkongas mediji, kuri notikumu gaitu animējuši. Tomēr multiplikācija, kas kļuvusi populāra visā pasaulē, ir neprecīza un ļoti atšķiras no aculiecinieku stāstiem.
Slepkavas skolas laika draugi viņu raksturo kā centīgu, taču mazliet īpatnu tipu. Viņu uzaudzinājusi vecmāmiņa un mamma, kas Nikolaju kontrolējusi. Puisim, pēc paziņu teiktā, interesējušas tikai mācības, viņš bijis viegli izprovocējams. Psiholoģe M. Ābeltiņa uzsver, ka neviens nepiedzimst agresīvs, šī izpausme tiek iegūta dzīves laikā. "Bērnus un jo īpaši zēnus vecāki cenšas izaudzināt par intelektuāļiem, prasa no viņiem labas sekmes, jo tā var dzīvē tālu tikt. Tomēr bieži vien vecāki nepievērš pietiekamu uzmanību emocionālajam intelektam. Tāpēc bērni neiemācās pazīt un vadīt emocijas," saka psiholoģe. Viņa uzsver, ka dusmas piemīt visiem cilvēkiem, būtiskākais, kā mēs tās izpaužam. Ja emocijas patur sevī, tās var izlauzties kā Citadeles slepkavības gadījumā.
Traģiskie notikumi rosinājuši uzlabot ieroču aprites kārtību, un jau 9. martā priekšlikumus skatīs Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā. Iespējams, ka izšķiršanās varētu būt par pilnīgu aizliegumu civilpersonām iegādāties ieroci, pieļauj komisijas vadītājs Ainars Latkovskis.
