Lauku slimnīcas vēlas atbildi, kāda ir reformas galapietura

Šodien mani izraksta no slimnīcas, Neatkarīgajai saka mazsalacietis Vilnis Bunde. Viņš neizskatās īpaši priecīgs, jo namā, kur dzīvo, ir atslēgta centrālā apkure – katrs sildās kā māk.

"Droši vien būs kādi daži grādi siltuma... Apsildīt ar elektrību var, bet – cik tas maksā," Vilnis domā. Atkal cietīs apārstētās kājas...

Laukos sociālās problēmas cieši savijušās ar veselības aprūpes problēmām, taču panākt to, lai galvenā vērtība valstī būtu cilvēks, nevis tā vai cita sistēma, ir grūti – līdz tam Latvijai vēl tāls ceļš ejams.

Līdzīgi kā pacients Vilnis cilvēki no Mazsalacas nelabprāt dodas uz tuvāko lielo Vidzemes reģionālo slimnīcu, kas atrodas Valmierā. Ja iespējams un ja saslimšana nav tik nopietna, tad labprātāk cilvēki paliek tepat. "Es tepat dzīvoju, vai man jābrauc uz Valmieru, ja ārsti man var palīdzēt tepat? Pērnajā ziemā, gaterī strādājot, apsaldējos, sākās problēmas ar kājām, tepat slimnīcā ārstējos," atklāj Vilnis. Šoziem atkal slimība uzliesmojusi ar jaunu sparu, piekritis ārstēties dienas stacionārā, bet naktis pavadīt slimnīcas viesnīcā – kā to tagad smalki sauc. Lai gan Vilnis strādā, alga ir tik niecīga, ka viņam ir arī maznodrošinātā statuss, kas ļauj ārstēties pilnīgi bez maksas, pateicoties sociālajam spilvenam. Vairāk par veselības problēmām Vilni satrauc sociālā situācija: "Nulle darba vietu, nulle. Un, ja ir, tad oficiāli neviens darbā neņem. Cilvēki saārstējas, bet tad dzīvo sliktos apstākļos, aukstumā, cits depresijas dēļ nodzeras... Tā arī iet ar to veselību".

Izvēlējušies vienu virzienu

Mazsalacas slimnīca pirms daudziem gadiem sniegusi arī neatliekamo palīdzību, taču reformu griežos tā pārtapusi par aprūpes slimnīcu, kur darbojas arī dienas stacionārs un paleatīvās aprūpes nodaļa. "Vieni no pirmajiem Latvijā sākām šo virzienu," par paleatīvo aprūpi paskaidro slimnīcas direktors Edgars Grandāns. Tolaik – pirms septiņiem gadiem – tas bija absolūts jaunums, un joprojām Mazsalacas slimnīca ir vienīgā Vidzemē, kur ir šāda nodaļa. Pašlaik nodaļā ir 43 pacienti, un tikai puse ir no vietējā novada. "Izvēloties savu virzienu kā slimnīca, mēs nebijām atkarīgi no tā, vai ātrā palīdzība atvedīs mums pacientus vai neatvedīs. Cilvēki paši atrod ceļu pie mums, jo dzirdējuši labus vārdus. E. Grandāns gan norāda, ka tas ir maksas pakalpojums – pacienti maksā deviņus latus dienā, jo slimnīca diemžēl nesaņem valsts kvotas paliatīvajai aprūpei. Daļai pacientu maksu palīdz segt sociālais dienests.

Slimnīcas ēkā, kur pie ieejas sienas grezno sarkana roze (tā izvēlēta par slimnīcas simbolu, jo saistās ar Vācijas labdariem, kuri savulaik slimnīcai ļoti palīdzēja, un, pateicoties viņiem, slimnīca vispār tagad pastāv), vēl atrodas trīs ģimenes ārstu prakses (novadā kopumā ir četri ģimenes ārsti uz apmēram 4000 iedzīvotājiem), dienas stacionārs, zobārsts, laboratorija, kā arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Mazsalacas brigāde. Visi ģimenes ārsti strādā arī dienas stacionārā.

Nevēlas braukt citur

Dakteris E. Grandāns atzīst: jā, esam savdabīgs modelis, bet citādi mēs nebūtu izdzīvojuši. Traumpunkta Mazsalacas slimnīcā nav. Ja cilvēkam gadās kāda trauma, viņš var izsaukt ātro palīdzību, kas nepieciešamības gadījumā vedīs uz Valmieru. Ātrās palīdzības brigādes mediķi sarunā saka, ka tas ir jādara saskaņā ar hospitalizācijas plānu – ja cilvēks ir jāved uz slimnīcu, tad uz tādu, kur ir uzņemšanas nodaļa. Taču cilvēki nelabprāt grib braukt uz Valmieru – visbiežāk jautā: palīdziet man tepat, lai es varu palikt mājās. Un tas ir arī loģiski – pacientu uz Valmieru aizved, viņam sašuj roku, bet kā tikt atpakaļ? Daudziem nav naudas, bet citreiz vienkārši nav autobusa. Ātrās palīdzības mediķi nenoliedz, ka cilvēki bieži nāk tieši pie viņiem un lūdz palīdzēt – iespēju robežās tas arī tiek darīts.

E. Grandāns stāsta, ka daudzos gadījumos, ja tas ir iespējams, pacientiem arī traumu gadījumos palīdz ģimenes ārsti. Tas ir stāsts par to, vai gadījumā, ja traumpunkts nestrādā, palīdzību var sniegt ģimenes ārsts? "Protams, varam, un te, ja godīgi, neredzam īpašu problēmu. Viss ir atkarīgs no darba organizācijas," uzsver dakteris. Tā kā slimnīcā ir paleatīvās aprūpes nodaļa, tad, ja cilvēks gadījumā atnāk naktī, uz vietas vienmēr ir medicīnas māsa, kas var palīdzēt. "Mēs vēlētos vēl pilnveidoties, bet problēma ir atrašanās vieta – ja mēs būtu Siguldā, teiksim, vispār nebūtu nekādu problēmu, tuvāk ir Igaunija, taču ar igauņiem gan laikam nevarētu sacensties," spriež E. Grandāns.

Mazsalacas slimnīcā piektdien viesojās arī veselības ministrs Juris Bārzdiņš. Šīs veselības iestādes darbu novērtēja visnotaļ pozitīvi: Mazsalacas slimnīca ir labs piemērs, kā mazā pilsētā organizēt pamata veselības aprūpi. Tieši Mazsalacā ministram dzimst ideja – ļaut ātrās palīdzības mediķiem laikā, kad viņiem nav izsaukumu, sniegt palīdzību cilvēkiem uz vietas, tomēr, kā atzīst pats J. Bārzdiņš, šai idejai būs liela pretestība – jo tuvāk Rīgai, jo lielāka.

Traumpunktam jābūt

Limbažos neatliekamās palīdzības slimnīca nestrādā jau gadu – tās vietā ir traumpunkts, dienas stacionārs, poliklīnika. Limbažu mediķi absolūti nepiekrīt idejai samazināt traumpunktu darbības laiku, jo traumatologi un ķirurģi no pieredzes zina, ka apvienot darbu vienlaikus vairākās vietās ir neiespējami. "Iedomājieties, pie manis rindā ir pierakstījušies pacienti, bet visu laiku mani izsauc uz traumpunktu. Ko man teikt pacientiem? Pagaidiet? Cik ilgi? Tā būtu necieņa pret pacientiem, radītu lieku stresu," spriež Limbažu slimnīcas traumatologs Raitis Padoms.

Limbažu slimnīcas traumpunktā ik dienu palīdzība tiek sniegta vismaz 20 pacientiem, vasarā pacientu skaits gandrīz dubultojas, jo jāuzņem arī daudz atpūtnieku, tuvu ir jūra. Apmēram 43% pacientu traumpunktā ierodas dienas laikā. Tagad traumpunktā dežurē viens ārsts un divas medmāsas. Ja tiktu īstenota reforma, proti, traumpunktu darbu pa dienu vairs neapmaksātu, mēs droši vien paredzētu šo pakalpojumu par daļēju samaksu, Neatkarīgajai saka Limbažu slimnīcas valdes locekle ģimenes ārste Gunta Ozola, "citu izeju neredzam. Ģimenes ārsti ir noslogoti, ambulatorās pieņemšanas traumatologam – pilnas."

Ļaujiet strādāt

Slimnīcas dienas stacionārā pērn veiktas apmēram 250 operācijas. Ķirurgs Vilis Barlo stāsta, ka operē trūces, vēnas, traumas. Pacienti paliek dienas stacionāra viesnīcā, kur dežurē arī medmāsa. Taču citas nodaļas pārveidotas – dzemdību nodaļā tagad saimnieko rehabilitācijas meistari (dzemdību galds pārdots Vidzemes slimnīcai), reanimācijas nodaļa stāv neizmantota.

Limbažu mediķiem ir tikai viens lūgums veselības ministram – ļaut strādāt līdzšinējā režīmā. Slimnīca piemērojusies darbam dienas stacionārā un traumpunktā, atbilstoši pārkārtojusi savu darbu. "Nealkstam neko milzīgu, tikai turpināt to, ko darām pašlaik," saka G. Ozola. Limbažniekiem radušās bažas, ka samazinājumi varētu skart arī dienas stacionārus, taču ministrs cenšas nomierināt – tā nebūšot. Lai gan visām slimnīcām konsolidācijas dēļ šogad būs mazliet jāsavelk jostas, tas nebūs tik smagi, lai būtu jāatlaiž darbinieki. Tomēr mediķiem ir viens – vissvarīgākais jautājums – kad būs reformu galapietura un kāda tā būs? Uz to pašlaik atbildēt vēl nespēj neviens.