Nogriezto kaņepju sāga: policija kundzei maksās 1500 eiro kompensāciju

Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departaments šodien lēma atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru daļēji apmierināts Viļānu novada Dekšāres pagasta iedzīvotājas Dzidras Bruzgules nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pieteikums par Valsts policijas (VP) darbinieku saimniecībā nogrieztām kaņepēm.

VP būs jāizmaksā 1500 eiro liela kompensācija.

Izskatāmajā lietā VP, aizdomās par kaņepju audzēšanu, pieteicējas dārzā izrāva 363 kaņepju stādus un aizveda uz ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai šīs kaņepes satur narkotiskas vielas. Tās netika atrastas, un policija kriminālprocesu izbeidza.

VP savu kļūdu atzina un Bruzgulei atvainojās, tiklīdz saņēma slēdzienu, ka konkrētajās kaņepēs narkotisko vielu nav.

Bruzgule vērsās Ģenerālprokuratūrā par mantisko zaudējumu 1089 eiro un nemantiskā kaitējuma 3000 eiro atlīdzinājumu. Ar Ģenerālprokuratūras lēmumu nolemts atlīdzināt pieteicējai mantiskos izdevumus 27 eiro, pārējā daļā iesniegums par mantisko zaudējumu 1061euro atlīdzinājumu noraidīts un atteikts atlīdzināt nemantisko kaitējumu 3000 eiro.

Izskatot Ģenerālprokuratūras kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas nolēmumu, AT konstatēja spriedumā vairākas nepilnības, uz kurām bija norādījusi prokuratūra, tomēr uzskatīja, ka tās nav ietekmējušas lietas rezultātu.

AT piekrita Ģenerālprokuratūras kasācijas sūdzības argumentam, ka apgabaltiesas rīcība, vērtējot kratīšanas tiesiskumu, bija nepamatota. Konstatējot policijas rīcības neatbilstību Kriminālprocesa likuma normai un līdz ar to - tās prettiesiskumu, apgabaltiesa ir pārkāpusi savas kompetences robežas, jo valsts ir radījusi tiesisko sistēmu, lai indivīds varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības, un pieteicējai bija iespēja panākt kaitējumu izraisījušās rīcības tiesiskuma izvērtējumu kriminālprocesā. Tomēr AT atzina, ka šī apgabaltiesas kļūda nav ietekmējusi sprieduma rezultātu.

Lietā nav strīda, ka policijas rīcība vēlāk ir izrādījusies nepamatota. Ģenerālprokuratūra to ir atzinusi, tāpēc lēmusi par zaudējumu atlīdzināšanu. Strīds lietā ir par to, vai pieteicējai ir nodarīts kaitējums un cik lielā mērā tas ir atlīdzināms. Tātad kratīšana tās izdarīšanas brīdī bija tiesiska, līdz ar to varēja prezumēt, ka pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, tomēr vēlāk tika konstatēta kratīšanas nepamatotība.

AT spriedumā atzīst, ka apgabaltiesa ir pareizi piemērojusi Atlīdzināšanas likuma normas, jo ir vērtējusi cēloņsakarību starp izdarīto kratīšanu un kaitējuma iestāšanos, pieteicējas līdzatbildību, aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumu, aizskāruma smagumu, kā arī citus apstākļus, un noteikusi atbilstošu atlīdzinājuma veidu.

Tiesa arī atzīst par pamatotu apgabaltiesas secinājumu, ka iepriekšējo stāvokli, kāds bija pirms kaitējuma nodarīšanas, nav iespējams atjaunot, kratīšanu nevar pavērst par nenotikušu un pieteicējas pārdzīvojumus padarīt par nebijušiem. Tas, vai kaņepes pieteicējas īpašumā iesējas arī pašas, neietekmē minēto.

Vienlaikus AT nepiekrīt apgabaltiesas secinātajam, ka nemantiskais kaitējums Atlīdzināšanas likuma izpratnē pieteicējai radies arī ar kriminālprocesa plašo rezonansi publiskajā telpā. Atlīdzināšanas likums aptver nemantisko kaitējumu, kas kriminālprocesā nodarīts iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ. Plašsaziņas līdzekļi publikācijas sagatavo ārpus kriminālprocesa, neatkarīgi īstenojot savu pienākumu sniegt sabiedrībai informāciju, kas skar tās intereses, vienlaikus ievērojot noteikumu, ka tiesvedības procesa atspoguļojumā nav pieļaujama tādu materiālu publicēšana, kuri pārkāpj nevainīguma prezumpciju, kā tas noteikts likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". Tātad atbildība par publikāciju saturu un ar tām nodarīto iespējamo nemantisko kaitējumu gulstas uz plašsaziņas līdzekļiem, nevis valsti.

Vienlaikus AT no apgabaltiesas norādītā secina, ka tiesa, lemjot par atlīdzināmo summu, notikuma atspoguļošanu plašsaziņas līdzekļos, nosakot kaitējuma atlīdzinājuma lielumu, nav ņēmusi vērā, bet ņēmusi vērā kratīšanas faktu kā iejaukšanos pieteicējas privātajā dzīvē, tiesību uz īpašumu pārkāpumu un pieteicējai nodarīto veselības kaitējumu. Tādējādi Senāts secina, ka arī šī kļūda nav ietekmējusi sprieduma rezultātu pēc būtības.