Ar ētiku pret kriminālizrēķināšanos mežā

 
©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Divi ārkārtēji notikumi, tuvojoties jaunajai motosezonai, likuši nākt kopā mežu apsaimniekotājiem un motobraukšanas entuziastiem. Motohuligāni ir izbraukājuši Ložmetējkalnu, kas sabiedrības vairākuma izpratnē ir svētas piemiņas vietas zaimošana. Un viens kvadricikla braucējs šoziem gājis bojā, iebraucot pāri meža ceļam novilktā trosē. Faktiski notikusi slepkavība.

Nedz viena, nedz otra darbība nav pieļaujama, tāpēc nepieciešams uzrunāt abas iesaistītās puses. Motociklistiem jāskaidro, kur ir viņu vieta mežā un kāda ir pieļaujamā uzvedība. Savukārt mežu īpašniekiem un brīvprātīgiem mežu aizstāvjiem jāmāca, ka citus cilvēkus nedrīkst mērķtiecīgi ievainot vai pat nogalināt, kā tas janvārī notika Madonas pusē, tikai tāpēc, ka viņiem ir atšķirīga izpratne par atpūtu mežā.

Mežā braukt drīkst

Apspriesties par sasāpējušajiem jautājumiem un iespējamajiem risinājumiem saistībā ar motociklu klātbūtni dabā šonedēļ kopā sanāca Latvijas valsts mežu, Rīgas mežu, Valsts mežu dienesta pārstāvji, motociklistu un motosporta organizācijas, arī policija. Mērķis, sākot 2020. gada motosezonu, kas neparastās ziemas dēļ daudziem turpinās vēl no iepriekšējā gada, sākt skaidrojošu kampaņu - kā ievērot saudzīgu un draudzīgu attieksmi pret dabu. Vienlaikus pateikt, ka motobraucējiem ir tiesības saudzīgi pārvietoties pa mežu ceļiem.

To nosaka Meža likuma 1. un 5. pants: «Transportlīdzekļus atļauts lietot, tikai pārvietojoties pa ceļiem un dabiskām brauktuvēm.» Par to, kas ir ceļi, šaubu nav nekādu, bet par dabiskajām brauktuvēm un to, kurā brīdī sēņotāju taciņa var pārtapt mašīnu, motociklu un traktoru izdangātā brauktuvē, skaidrības gan trūkst. Likumā tik vien paskaidrots, ka dabiska brauktuve ir «ne vairāk kā četrus metrus plata neizbūvēta brauktuve meža apsaimniekošanas un aizsardzības vajadzībām».

Pamatā no braucēja inteliģences atkarīgs tas, kādas pēdas viņš dabā atstāj. Motohuligāni, kas pretēji aizliegumam izbraukāja Ložmetējkalna ierakumus, ir atstājuši tajā nedziedināmas pēdas. Viņi jāatrod un jāsoda. Taču policijai vai vides inspektoriem, nevis pašpasludinātiem meža atriebējiem, kā tas regulāri notiek.

Krimināla pretdarbība

Maskēti naglaini dēļi smiltīs, teju neredzamas metāla stieples kakla augstumā, zemē sadzīti pīķi, lai krītošs cilvēks tiktu pēc iespējas smagāk ievainots vai pat mirtu: motobraucēju apkarotāju metodes ir briesmīgas. Turklāt šie slazdi tiek izvietoti lielākoties vietās, kur pārvietoties ar motociklu ir atļauts. Arī uz stigām un ugunsdrošības joslām. Kā noteic likums, «ja fiziskās personas tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties mežā ir ierobežotas, meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja pienākums ir norobežot attiecīgo teritoriju ar pārskatāmiem brīdinājuma uzrakstiem». Tikai tad aizliegums ir spēkā. Un nevis stieplēm vai kādiem citiem nāvējošiem rīkiem. Tādus arī Rīgas un valsts mežu apsaimniekotāji laiku pa laikam ņem nost. Bet tikai meža īpašnieks ir tiesīgs pateikt, ko drīkst un ko nedrīkst darīt mežā, ar kādu ātrumu jābrauc, kāds ir transporta svara ierobežojums utt.

Atslēgas vārds - cieņa

Sanāksmes dalībnieki konstatēja, ka neskaidrību kliedēšanai būtu lietderīgi apkopot uz motobraucējiem attiecināmos ierobežojumus vienuviet un, piemēram, publicēt tos mežu apsaimniekotāju mājaslapās. Jo vairāk tādēļ, ka šie ierobežojumi mēdz būt arī sezonāli, piemēram, kādu putnu ligzdošanas periodā aizsargājamās teritorijās tiek noteikts pārvietošanās liegums, taču pārējā laikā arī tur pa ceļiem un dabiskajām brauktuvēm pārvietoties drīkst. Cits jautājums - ko darīt tiem, kuri vēlas pabraukt sportiskāk. Tādā gadījumā jādodas uz kādu no simt Latvijas mototrasēm. Bet parastā mežā sporta režīmā ārdīties nedrīkst. Nemaz nerunājot par braukšanu nost no ceļiem un takām. Lai šo ziņu nosūtītu motobraucēju saimei un veicinātu citu sabiedrības grupu labvēlīgāku attieksmi, motociklistu organizācijas apņēmušās popularizēt starptautisko Trans Euro Trail ētikas kodeksu. Tā ir nevalstiska moto iniciatīva un vienlaikus grants un meža ceļu maršruts, kas apvieno motoceļotājus visā Eiropā. Un viņu uzvedībā atslēgas vārds ir cieņpilna attieksme: Cieni ceļu, ko lieto. Cieni cilvēkus, kuri dzīvo teritorijās, kam brauc cauri. Cieni apkārtējo vidi. Kodekss māca, ka Trans Euro Trail ceļš nav domāts un nekad nebūtu jāuztver kā sacīkšu trase. Un tas pats attiecas uz Latvijas mežu. Baudīt braucienu ar motociklu mežā - jā, kur tas ir atļauts. Kaitēt mežam un iznīcināt zemsedzi - nē.