Divas dažādas krimināllietas, divi bojā gājušie, divas sērojošas ģimenes un neviena cietušā. Procesa virzītāju loģika, atsakot tuviniekiem statusa piešķiršanu, šķiet pilnīgi neizprotama.
Un tomēr atteikumā ir dzelžaina loģika - ja cietušais ir dzīvs, viņš pilnvērtīgi piedalās procesā - iepazīstas ar lietas materiāliem, iesniedz protestus, jaunus pierādījumus, neļauj izmeklētājiem halturēt, neļauj piesegt, kas piesedzams, un atrisināto lietu žurnālā neļauj ievilkt ķeksīti prēmijas pieprasīšanai. Patiesībā lieta nebūt nav taisnīgi atrisināta. Tas sakāms gan par studentes Sintijas Bāliņas krimināllietu - viņa pēc piekaušanas tika pamesta mežā nosalšanai. Gan arī lietu, kurā par letālas avārijas izraisīšanu nu jau bijušajam Ogres pašvaldības policistam Jurim Lauzumam piesprieda saudzīgu naudassodu.
Spriedums kā dāvana
Policists ar dienesta auto, bez bākugunīm, bez skaņas signāla, uz sarkano gaismu ienesās pilsētas krustojumā vismaz ar 128 kilometriem stundā un sašķaidīja šķērsām uz zaļo gaismu braucošo mašīnu. Jānesas bija, jo Ogrē kaut kur it kā tika manīts klaiņojošs suns. Suni tā arī neatrada, bet 26 gadus vecais Kaspars Galvanovskis gāja bojā. Viņa brālis Agris tagad izmisīgi cīnās par cietušā statusu, jo bez tā un pieejas lietas materiāliem nav iespējams apstrīdēt piemēroto sodu, kas konkrētajā gadījumā drīzāk izskatās pēc brīnišķīgas dāvanas vainīgajam no pazīstamas tiesneses. Nav iespējams iepazīties ar pilno spriedumu, lai saprastu, kādēļ brāļa dzīvības cena novērtēta 60 minimālo algu apmērā. Neatkarīgā jau vēstīja - šī lieta tika muļļāta piecus gadus, un tiesnese Zeltīte Kusiņa par tīšu likuma pārkāpumu, darba pienākumu nepildīšanu, šīs un citu lietu izskatīšanā pieļautu rupju nolaidību saņēma pat tiesnešu disciplinārkolēģijas rājienu. Tēvs, kuram cietušā statuss bija piešķirts, sagaidīja vien īso spriedumu. Tiesnese pilnā sprieduma sagatavošanu pārcēla par trim mēnešiem. Varbūt vēl nebija izdomājusi, kā to pamatot. Šai situācijā Agris Galvanovskis pieprasīja cietušā statusu, jo tagad viņam tēva vietā jācīnās par taisnīgu spriedumu, taču tiesnese atteica. Pats vainīgs, ka nepieteicās, pirms tēvs nomira.
Bez sēdes nav statusa
Atteica tiesnese, atteica tiesas priekšsēdētāja, atteica rajona prokurore. Jo cietušā statusu var piešķirt tikai tiesas sēdē, bet tiesas sēde nav nozīmēta, jo lieta slēgta. Par laimi, neatteica virsprokurore Antra Bērziņa, un pēc viņas iesniegtā protesta sēde tagad ir nozīmēta uz rudeni. Virsprokurore šobrīd ir vienīgā, kam pieejams pilnais spriedums, un, ja jau tas noprotestēts, tātad ar sprieduma motivāciju kaut kas nav kārtībā.
Advokāte Ilona Bulgakova domā, ka tagad cietušā statuss viņas klientam beidzot tiks piešķirts.
Kāpēc tas netika izdarīts iepriekš? Formālais iemesls - nenozīmētā tiesas sēde. Īstais - varbūt tiesnese prognozēja, ka šāds cietušais būs pārāk aktīvs procesa dalībnieks, rakstīs sūdzības, apstrīdēs secinājumus. Turklāt, kā Neatkarīgā jau vēstīja, kolēģi policijā vainīgo personu visādi centās piesegt, un nav brīnums, ka arī tiesa centās izlīdzēt - pašvaldības policija un Valsts policija ar tiesu pat vienā mājā atrodas. Visi cits citu pazīst.
Izmeklēšanu uzraudzīs priekšniecība
Arī otrajā Neatkarīgās aprakstītajā lietā - par pērn piekauto meiteni, kura pamesta nosalšanai mežā, tuviniekiem pagaidām tiek liegts cietušā statuss. Kaut gan nevienam nav šaubu, ka Sintija Bāliņa savas intereses aizstāvēt nevar - viņa ir mirusi. Jāatgādina, šī lieta līdz tiesai nemaz nav nonākusi, jo policija to izbeidza vēl pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Rīgas Ziemeļu rajona kriminālpolicijas nodaļas inspektore Natālija Lurina un viņas priekšnieks Norberts Trepša nolēma, ka meitene iegāja mežā un nosala. Marta beigās kriminālprocess tika izbeigts. Un tas nekas, ka ekspertīzē bija konstatēts, ka neilgi pirms nāves meitene piekauta, turklāt sitienu pēdas palikušas arī ķermeņa intīmajā zonā. Un vēl kādu laiku atpakaļ viņa bija saņēmusi draudus, par ko māte policijai ziņoja.
Atkal jau neskaitāmas sūdzības, tuvinieku iesniegumi ceļoja arvien augstāk pa tiesībsargājošo iestāžu hierarhijas kāpnēm, līdz beidzot lieta ar prokuratūras rīkojumu tika atjaunota. Taču izmeklēšanu absurdā kārtā turpināja tā pati izmeklētāja, kas vienreiz jau pielika nepabeigtai lietai punktu. Un cietušās statusu mirušās meitenes mātei izmeklētāja atsaka.
Monta Krūmiņa, viņas otra meita, Neatkarīgajai vēsta:
«Lurina prettiesiski šo lūgumu attiecībā uz māti ir noraidījusi, kaut gan prokurors savā atbildē bija norādījis, ka vismaz uz vienu piederīgo tas būtu piešķirams. Lurinas sniegtā atbilde ir pārsūtīta uzraugošajam prokuroram, vienlaikus darot zināmu arī Valsts policijas vadībai, ka Lurina turpina pārkāpt likumu.» Prokurora atbilde vēl nav saņemta, savukārt Valsts policija informējusi ģimeni, ka lieta ir nodota citai policijas struktūrvienībai. Turklāt policija apgalvo, ka tagad izmeklēšana tiek pastiprināti uzraudzīta.
Nē, lai mazāk darba
Kā vēsta LETA, saņemot Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona prokuratūras virsprokurores iesniegumu par iespējamiem pārkāpumiem Ziemeļu iecirkņa veiktajā kriminālprocesā, tika sākta dienesta pārbaude. Tajā konstatēts, ka atbildīgā amatpersona nav ievērojusi likumu, izmeklējot Sintijas Bāliņas nāves apstākļus. Netika pamatota pierādījumu iznīcināšana, netika veiktas nepieciešamās papildu ekspertīzes. Tagad priekšniecībai uzdots pastiprināt kontroli pār kriminālprocesa izmeklēšanu, un tas tiek turpināts saskaņā ar prokurora norādījumiem.
Taču cietušā statusa, kas tuviniekiem ļautu piekļūt lietas materiāliem, joprojām nav, un pamatojumu Valsts policija nekomentē. Tātad spēkā tas pats vecais - procesa virzītāju pārliecība, ka meitenes nāves cēlonis nav pret viņu vērstās noziedzīgās darbības. Iznāk, ka viņa pati sevi ar trulu priekšmetu piekāvusi, tad apgūlusies un gaidījusi nāvi.
Abus še aplūkotos gadījumus vieno izmisīga procesa virzītāju nevēlēšanās liegt cietušajiem oficiālu cietušo statusu, un Neatkarīgās avots tiesībsargājošajās institūcijās apstiprina, ka arī viņš ar to savā praksē vairākkārt saskāries. Ja atmet versijas par kaut kādu īpašu ieinteresētību un vainīgo piesegšanu, izskaidrojums tam esot visai prozaisks. Ja lietā ir cietušais, viņam ir tiesības iesaistīties - iepazīties ar lietas materiāliem, pārsūdzēt lēmumus. Uz to pamata var tikt atjaunota izmeklēšana, varbūt pat draud brāziens no priekšniecības par nekvalitatīvu darbu (kā patiešām noticis konkrētajos gadījumos). Īsāk sakot - cietušā klātbūtne nozīmē vairāk darba. Tāpēc vienkāršāk, ja cietušais miris. Lieta slēgta.
