Vēlas publiskot dzimumnoziedznieku vārdus

Vairāk nekā desmit dažādu nevalstisko organizāciju parakstījušas memorandu, kurā pausta apņēmība rast risinājumu dzimumnoziegumu apkarošanai valstiskā līmenī.

Viena no ierosmēm, ko, pēc memoranda idejas autoru domām, iespējams realizēt ātri, efektīvi un bez papildu līdzekļiem, ir padarīt publiskus datus par iepriekš tiesātiem dzimumnoziedzniekiem un pastrādātajiem noziegumiem, tādā veidā pēc iespējas pasargājot bērnus un sievietes no varmākām. Daudz ir par, bet tikpat daudz svārstīgo vēl jāapdomā viedokļu.

Uz priekšu neiet

Latvijā joprojām nav vienotas nostājas, ko darīt ar dzimumnoziedzniekiem – notiesāt uz mūžu un nekad nelaist brīvībā, kastrēt, ārstēt vai pāraudzināt, un šis jautājums parasti aktualizējas tikai pēc kārtējo šokējošo gadījumu atklāšanas. Diskusijā, ko rīkoja politiķe, Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa, izskanēja dažādi viedokļi. Pati politiķe šādu diskusiju un arī memoranda nepieciešamību pamatoja ar "bezspēcību vienai pašai kaut ko mainīt".

Par varmāku upuriem visbiežāk kļūst bērni un sievietes. Oficiālā statistika atklāj, ka pēdējo trīs gadu laikā par dzimumnoziedznieku upuriem kļuvuši 827 nepilngadīgie. Taču, kā norāda psiholoģe Marija Ābeltiņa, 90 % dzimumnoziegumu notiek ģimenes lokā vai starp pazīstamiem cilvēkiem. Tāpēc ir diskutabls jautājums, ko tas dos, ja sabiedrība uzzinās, ka kādā ir ģimenē ir dzimumnoziedznieks.

Zināsim vārdu, un kas tālāk?

"Dzimumnoziedzniekam ir nepieciešama uzvedības korekcija, bez tā nav nekādas jēgas viņu ieslodzīt – ja vienkārši šo cilvēku ieliek cietumā un neko nedara, recidīvs tikai pastiprinās," uzskata M. Ābeltiņa. Šis cilvēks iznāk no cietuma (izņēmums ir tādi smagi noziegumi, par kuriem dzimumnoziedznieki saņēmuši mūža ieslodzījumu – Justīnes slepkava vai Grantiņš), un, ja viņš ir nosēdējis visu soda termiņu, nevienam nav tiesību viņu uzraudzīt. Otrkārt, bērniem jāsniedz visaptveroša informācija, ko darīt situācijās, kad viņi sastopas ar varmāku vai kāds viņiem grib nodarīt ko ļaunu. "Ja mēs tikai publiskojam datus, vienalga būs daļa cilvēku, par kuriem mēs to nezinām, jo uzzinām tikai par daļu vardarbības gadījumu," secina M. Ābeltiņa.

Psiholoģe Irēna Kondrāte uzsver, ka dzimumnoziegumi ir dažādi, piemēram, jauniešu ballītē var notikt šāds noziegums, kas ir pilnīgi kaut kas cits nekā "maniaks, kas tikai tāpēc dzīvo". Jautājums, vai jāpublisko visu šo cilvēku vārdi vai tikai "šā maniaka, kas apzināti veido savu dzīvi, lai tiktu klāt bērniem, un arī profesiju un darbavietu izvēlas tādu"?

Brīnumlīdzekļa nav

Pētniece Ilona Kronberga informē, ka Tieslietu ministrija pašlaik strādā pie sabiedriskā drošības līdzekļa koncepcijas, kurā, visticamāk, būs atrunāta arī pieeja dzimumnoziedznieku uzraudzībai. Pēdējo gadu laikā izskanējuši vairāki ierosinājumi cīņai pret dzimumnoziegumiem, tostarp ķīmiskā kastrācija, dzimumnoziedznieku elektroniskā uzraudzība un citi. Pagaidām Latvijā neviens no tiem nav ieviests, arī uzraudzība klibo. "Nevajag lolot ilūziju, ka atradīsim brīnumlīdzekli, iebarosim tam mūdzim un viņi vairs to nedarīs," brīdina I. Kronberga. Neatkarīgā rakstīja, ka Valsts probācijas dienests vairs neveic darbu ar ieslodzītajiem, kuri gatavojas iznākt no cietuma (šāda norma no likuma tika izņemta naudas trūkuma dēļ). Tagad dienests uzrauga nosacīti notiesātos vai tos, kuri atbrīvoti no ieslodzījuma agrāk un kuriem tiesa ir pielēmusi uzraudzību arī pēc iznākšanas no cietuma. Pasaulē plaši tiek izmantotas efektīvas metodes, ar kuru palīdzību iespējams mazināt dzimumnoziegumus izdarījušo personu recidīvu. Ņemot talkā britu un kanādiešu pieredzi, arī Latvijā probācijas dienests sācis pilnveidot darbu ar seksuālajiem likumpārkāpējiem, apmācot darbiniekus. Otra lieta – dzimumnoziedznieku sociālās uzvedības korekcijas programmas ieviešana. Pagaidām gan tā vēl netiek īstenota cietumos.

Memoranda autori uzsver, ka "līdz šim virzītie ierosinājumi veikt grozījumus dažādos likumos daudzkārt atdūrušies pret argumentu par dzimumnoziedznieku tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību", un tagad sabiedrība aicināta svaru kausos vienā pusē ielikt bērna drošību, bet otrā – noziedznieka tiesības.