Lembergs atminas Gulbja draudus Šķēles kabinetā

1996. gada jūlijā miljonārs Ainārs Gulbis mēģinājis iespaidot Ventspils mēru Aivaru Lembergu premjera Andra Šķēles kabinetā nolūkā panākt akciju sabiedrības Ventrans parādu atlaišanu. T. s. Lemberga prāvā A. Lembergs liecināja, ka «pirmo un vienīgo reizi 25 gadu laikā mani pie sevis bija aicinājis premjers» un tur bijis arī A. Gulbis, kurš lietā licis gan psiholoģisko spiedienu, gan premjera autoritāti. Sarunas laikā darbojies skaņu ierakstu slāpētājs.

Parādu lieta

Apsūdzībā apgalvots, ka A. Lembergs no A. Gulbja ir izspiedis vairāku Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu akcijas.

Bet dokumenti apliecina un liecinieki liecina, ka 90. gadu sākumā A. Gulbja pārvaldītais uzņēmums a/s Ventrans bija uzkrājis sešu miljonu dolāru (tiem laikiem ārkārtīgi liela summa) parādu Ventspils domei. Šo parādu dēļ starp Ventspils uzņēmējiem un A. Gulbi bija samilzis konflikts. Ventspils uzņēmēji atdeva šo parādu Ventspils domei Ventrans vietā, bet par to pārņēma vairākus A. Gulbim piederošus aktīvus, arī Lat Transnafta, Multinord u. c. daļas. Šīs akcijas tika nevis izspiestas, kā rakstīts A. Lembergam izvirzītajā apsūdzībā, bet gan pārņemtas par parādiem. Ventrans bija uzkrāts parāds arī pret valsts uzņēmumu Ventspils nafta. Šo parādu Ventrans pārformēja kā A. Gulbja pārvaldītās Rīgas apvienotās Baltijas bankas galvojumu.

Advokāts Raimonds Krastiņš tiesā vaicāja A. Lembergam, vai viņam ir bijuši strīdi ar A. Gulbi, tajā skaitā par to, ka Ventrans nodeva parādu - četrus miljonus ASV dolāru - Rīgas apvienotajai Baltijas bankai trasta pārvaldīšanā.

Lembergs: - Par to ir bijuši strīdi, jo Ventspils pašvaldība bija akcionārs akciju sabiedrībā Ventrans. Man kā pašvaldības vadītājam interesēja, lai šīs akciju sabiedrības vērtība pieaugtu, nevis samazinātos. Gulbis šajā akciju sabiedrībā bija augstākā amatpersona. Mums radās konflikts. Es uzskatīju, ka Gulbis, būdams Ventrans padomes priekšsēdētājs, nevis rūpējas par Ventransu, bet gan par SWH Rīga (vēl viens A. Gulbja pārvaldīts uzņēmums, tostarp arī Ventrans akcionārs), un ka viņam veidojas būtisks interešu konflikts. SWH trūka līdzekļu, un viņš uztaisīja shēmu, kā līdzekļi no Ventrans kontroles pāriet SWH Rīga kontrolē. Sākotnēji formāli bankai, pēc tam - SWH Rīga. Tas bija viens no pirmajiem konfliktiem 1993. gadā.

Krastiņš: - Vai Gulbis jums kādreiz ir izteicis draudus, tai skaitā 1996. gada vasarā, par to, ka, ja gadījumā tiks atprasīta šī te trasta nauda, tad viņš jums varētu radīt kādas problēmas?

Lembergs: - Jā! Man tādi draudi tika izteikti! Gulbim tai laikā bija milzīga ietekme uz gandrīz visām varas struktūrām Latvijā. Viņš man izteica draudus, lai es to jautājumu vispār necilāju.

Krastiņš: - Vai Gulbis izteica draudus, ja parādu dzēšanai netiks pieņemta (informācijas sistēma) VITA?

Lembergs: - Atbildēšu plašāk. Visus tos gadus, kamēr pastāvēja Rīgas apvienotā Baltijas banka, tā mocījās - mirt vai nemirt. Tad Gulbis sarunāja Rīgas apvienoto Baltijas banku pievienot Krājbankai, un līdz ar to - visi gali ūdenī. Lai šādu darbību veiktu, vajadzēja Latvijas Bankas atļauju. Tam vajadzīgi arī visi pārskati. Visam jābūt pārbaudītam, auditētam. Oficiāli šis galvojums (Ventransam) bankas bilancē nebija, bet faktiski - galvojums bija. Ventspils naftai «karājas» neatdots kredīts - četri miljoni. Ventspils naftas valde saka: «Atdodiet mums četrus miljonus ASV dolāru!» Gulbis saistībā ar to banku jutās ļoti apdraudēts, jo viņam nebija naudas. Tas notika 1996. gada jūlijā. Mani pie sevis kabinetā uzaicināja tā laika Ministru prezidents Andris Šķēle, klāt esot Aināram Gulbim. Gulbja pozīcija bija tāda - man (Lembergam) jātiek galā ar Ventspili. Viss! Ja es to nedaru, tad tas nozīmē, ka es to negribu; ja netiek panākti rezultāti, tas nozīmē - es to negribu, un tad es esmu vainīgs, jo es taču visu zinot un visu varot sarunāt. Tāda bija Gulbja pieeja. Bet bija taču parādi un savstarpējās attiecības starp ventspilniekiem un Gulbi. Ja es teiktu, ka tās bija saspringtas, tad es nepateiktu neko. Tur notika vienkārši lamāšanās. Ventspilī Gulbja vārdu pat pieminēt nevarēja. Un tā Gulbis bija mani uzaicinājis pie premjera! Tur bija divi stāsti. Pirmais stāsts - par parādiem, ko atdeva Ventspils pilsētas domei. Uz to brīdi tie visi pat nebija atdoti. Stāsts bija par to, ka viņš, Gulbis, tiem, kas šos parādus (Ventspils domei) samaksājuši, ir atdevis savas akcijas par vērtību, kas ir zemāka nekā tā laika tirgus vērtība, un ka lai tagad ventspilnieki samaksā viņam divas vai trīs reizes vairāk.

Tiesnesis Boriss Geimans: - Tas, protams, ir interesanti, bet es šaubos, ka tas saistīts ar šo lietu.

Lembergs: - Tas ir saistīts par 3000%. Tā ir apsūdzības jēga un būtība. Tas ir notikumu faktiskais izklāsts. Tāpēc jau tagad Gulbis ir cietušais un es esmu te (tiesas zālē). Kabinetā pie Šķēles es teicu, ka es tur nevaru neko izdarīt. Tagad šeit, tiesas zālē, tā ir Gulbja atriebība - lielākā daļa no šā kriminālprocesa. Tādēļ jau es šādas detaļas stāstu. Pie premjera jau ne katru reizi aicina. Vairāk mani pie sevis 25 gados neviens premjers nav aicinājis. Varbūt, ka te kādu klātesošo tiesas zālē ir aicinājis, bet mani nav. Pie tam premjeram darbojās sarunu slāpētājs, lai runāto nevar ierakstīt. Otra sarunu tēma bija galvojums - šis parāds Ventspils naftai. Uz mani, izmantojot premjera autoritāti, tika izdarīts spiediens. Pēc būtības tā bija šantāža, lai es izdaru spiedienu vai pierunāju Ventspils naftu, lai viņa to Rīgas apvienotās Baltijas bankas galvojumu par Ventrans parādiem aizmirst, un lai Ventspils nafta pieņem šo te sistēmu VITA. Lai piekrīt dzēst šo kredītu ar sistēmu VITA. Vēl dažus vārdus par informācijas sistēmu VITA...

Geimans: - Mēs jau toreiz (pirms astoņiem gadiem, valsts apsūdzības liecinieku pratināšanas laikā) nolēmām, ka par VITU mums nevajag klausīties. To, kas par VITU, - nevajag. Bija tāda informācijas sistēma, un mēs to sapratām.

Lembergs: - Bet runa jau iet par parādu dzēšanu, nevis par VITU. Jautājums ir par to, cik tā VITA ir vērta - četri miljoni vai nē. Toreiz mūsu (Ventspils domes) speciālists to pētīja un runāja arī ar Ventspils naftu. Tās VITAS vērtība bija tuvu nullei gan no Ventspils domes, gan no Ventspils naftas viedokļa. Tam sekoja šie te astoņi paziņojumi laikrakstā Diena ar aizvien lielākiem un lielākiem burtiem, ka «Ventspilī būs festivāls». Tas bija tas pats jūlija mēnesis. Tas tika realizēts šīs šantāžas un spiediena ietvaros, lai atrisinātu Ventrans parādu Ventspils naftai jautājumu tā, kā to vēlas Gulbis.

Krastiņš: - Vai jūs, kā Gulbis apgalvojis apsūdzībā, 1996. gadā esat izteicis draudus viņam un viņa ģimenei?

Lembergs: - Tie no Gulbja puses ir absolūti meli. Jau teicu, ka bija ar viņu tikšanās Šķēles kabinetā. Pēc Gulbja uzaicinājuma mums notika vēl viena saruna. No viņa puses tika izvirzīta prasība par parādiem - vai nu tos atlaist, vai pieņemt informācijas sistēmu, kura maksājot četrus miljonus. Gulbis man arī pateica, ka viņš ir ierunājis kaut kādu savu runu, izmantojot operatoru, un, ja es viņam nepiekritīšu, tad tas tiks izmantots kā pierādījums, ka es viņam esmu draudējis. Viņš man toreiz piedāvāja, lai noklausos. Teicu - ko es tur klausīšos?

Krastiņš: - Kā jūs skaidrojat, kāpēc Gulbis apgalvo, ka esat viņam draudējis?

Lembergs: - Viņš bija izdomājis, ka tādā veidā mani var šantažēt, lai izmantoju savu autoritāti. Taču man nebija administratīvā vara pār ventspilniekiem (domāti Ventspils tranzītbiznesa uzņēmēji), lai viņi rīkotos tā, kā tas ir vajadzīgs Aināram Gulbim. Es teicu, ka varu nosēdināt pie viena galda, lai puses vienojas, bet nevaru nevienam neko pavēlēt. Teicu - lai rastu risinājumu, jānotiek sarunām. Nevis - ka viens sit kulaku galdā. No Gulbja puses tā bija šantāža un iebiedēšana.