Lembergs atklāj drauga šantāžu un piedod viņam melīgās liecības
Turpinot sniegt liecības, Aivars Lembergs atklāja, kā viņa bijušais draugs Vladimirs Krastiņš vēlējies izspiest 7 miljonus ASV dolāru par liecību mainīšanu, un tiesas priekšā piedeva naudas kāres tīklos apjukušajam draugam.
Atbildot uz advokāta Raimonda Krastiņa jautājumu, vai viņš ir «apdraudējis tāda personāža kā Vladimira Krastiņa dzīvību un veselību», A. Lembergs tiesai lūdza atļauju plašāk izskaidrot savas attiecības ar V. Krastiņu, kurš ir cietušais t.s. Lemberga krimināllietā.
Slēgt vai neslēgt termināļus?
A. Lembergs liecināja, ka ar V. Krastiņu iepazinies 1977. gadā, kad pēc Latvijas Universitātes beigšanas sācis strādāt Ventspils pieostas rūpnīcā par inženieri ekonomistu. V. Krastiņš šajā rūpnīcā vadījis mērinstrumentu un automātikas dienestu. Tuvāk V. Krastiņu iepazinis, kļūstot par Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētāju 1988. gadā. Tajā laikā V. Krastiņš jau strādājis par rūpnīcas direktora vietnieku. Vienlaikus V. Krastiņš bijis arī PSRS Minerālmēslu ministrijas pārstāvis Ventspilī. «89., 90. un 91. gadā, sadarbojoties ar Vladimiru Krastiņu, centāmies panākt, lai Minerālmēslu ministrija Ventspils pilsētai piešķir valūtu un arī Ventspils slimnīcai medicīnas iekārtas - aprīkojumu stomatoloģijai un sonogrāfu. Mēs ļoti labi sadarbojāmies. Mums no šīs ministrija izdevās diezgan daudz ko dabūt. Kopā risinājām vēl vienu tēmu - 1988. gadā LPSR Ministru padome izveidoja komisiju, ko vadīja akadēmiķe (Rita) Kukaine, lai izvērtētu vides stāvokli Ventspilī, apzinātu iespējamos riskus un izlemtu, ko darīt ar Ventspils naftas termināli, ar Ventspils pieostas rūpnīcas, kura pēc tam saucās Ventamonjaks, ķīmijas termināli un kālija sāls pārkraušanas kompleksu. Šie trīs uzņēmumi reāli piesārņoja Ventspils vidi, pirmkārt, gaisu. Ventspils pieostas rūpnīca radīja arī ievērojamus eksplozijas draudus, kas nozīmētu cilvēku bojāeju un saindēšanos. Termināļu slēgšana neatbilda PSRS Ministru padomes interesēm. Jautājumu vajadzēja risināt. Kukaines komisijas slēdziens - visi trīs termināļi ir slēdzami.
Šis jautājums bija LPSR valdības sēžu darba kārtībā 88., 89. un 90. gadā. Vladimiram Krastiņam kā ministrijas pārstāvim vajadzēja aizstāvēt pozīciju, lai termināļus neslēgtu. Man vajadzēja būt pa vidu. Ja termināļus slēgtu, cilvēki zaudētu darbu un nevarētu neko nopelnīt. Ja termināļus neslēdz, paliek jautājums par riskiem. Mums nācās daudz sadarboties. Notika augsta līmeņa sanāksmes Maskavā, pat pie PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka, pie PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka, Valsts plāna komitejā, arī Minerālmēslu ministrijā, kurai bija pakļauta mūsu rūpnīca. Tas deva iespēju mums ar Krastiņu labi iepazīties. Viņš bija latvietis no Sibīrijas, kurš dzimis un audzis Krievijā.»
Forsta faktors
Nākamais sadarbības posms ar V. Krastiņu aizsācies pēc SWH Rīga uzņēmēju ienākšanas Ventspils tranzītbiznesā. V. Krastiņam par ietekmīgu uzņēmēju Ventspilī palīdzējis kļūt A. Lemberga draugs no studiju laikiem Latvijas Universitātē Māris Forsts. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā M. Forsts kopā ar Grigoriju Lučanski kā agrofirmas Ādaži pārstāvji ieradušies izpētīt Ventspils termināļus un iepazīties ar termināļu vadītājiem. Agrofirmai Ādaži bija piešķirtas ārējās tirdzniecības tiesības, savukārt, pateicoties G. Lučanska sakariem Soļikamskā, bija iespēja tikt pie kālija sāls. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Forsts ieradies Ventspilī jau kā SWH Rīga pārstāvis. «Pēc kāda laika Forsts atkal parādījās Ventspilī, bet jau pārstāvot SWH Rīga intereses, kurā tas cietušais [Ainārs] Gulbis bija valdes priekšsēdētājs. Viņš teica, ka grib veidot kompāniju, kas piesaistītu kravas Ventspils termināļiem, aicinot tajā piedalīties arī Ventspils domi un arī termināļus. Viņi teica, ka būtu labi, ja tādu kompāniju varētu vadīt kāds ventspilnieks. Nosaucu vairākas kandidatūras, viena no kurām bija Vladimirs Krastiņš. Tad viņi kopā ar Lučanski izlēma, ka Vladimirs Krastiņš varētu būt akciju sabiedrības Ventrans valdes priekšsēdētājs. Par tādu viņš arī kļuva. Tā kā jau bijām labi pazīstamai, man ar Krastiņu izveidojās laba sadarbība. Ja viņam gāja slikti, viņš nāca pie manis izkratīt sirdi, ja gāja labi, redzējāmies retāk.»
Absolūtais brīnums
Starp A. Lembergu un V. Krastiņu valdījušas draudzīgas attiecības līdz pat 2007. gadam. «Kad man tik uzrādīta apsūdzība šajā LatTransnafta epizodē, es pēkšņi ieraudzīju, ka mans vecs draugs Vladimirs Krastiņš ir kļuvis par cietušo, no kura es esot izspiedis kukuli un apdraudējis dzīvību un veselību. Es biju, tā teikt, uz pakaļas par šādu te absolūto brīnumu. Atvainojos, ka tā saku. Izrādījās, ka šis brīnums diemžēl bija saistīts ar naudu. 2006. gadā mani bērni Līga un Anrijs Lembergi pārdeva Vladimiram Krastiņam labu zemesgabalu, blakus Krievijas vēstnieka rezidencei Jūrmalā, ar atpirkuma tiesībām. Mani 2007. gada martā apcietināja. 2007. gada augustā Vladimirs Krastiņš pauda vēlmi nostiprināt īpašuma tiesības uz to zemes gabalu zemesgrāmatā. Bērni tam nepiekrita un teica, ka viņi vēlas realizēt atpakaļpirkuma tiesības. Aizsākās konflikts, kurš tiesvedībā vilkās līdz nesenai pagātnei.
Vladimirs Krastiņš tiesu zaudēja un zaudēja arī zemesgabalu. 2008. gadā pēc man piemērotā mājas aresta pie manis atnāca viņa pārstāvis un teica, ka Krastiņš varētu pamainīt savas liecības un man būtu par to jāsamaksā 7 miljoni ASV dolāru. Atbildēju, ka nemaksāšu un šādai šantāžai nepakļaušos. Pēc tam pie manis neviens nav nācis un es arī nevienu neesmu meklējis. Varu liecināt, ka savam vecam draugam Vladimiram Krastiņam mūžam nevarētu apdraudēt dzīvību un veselību, turklāt kaut kādu LatTransnaftas daļu vai akciju dēļ, kuras pat nebija nomaksātas. Kompānija neko nedarīja. Tā bija tikai tāda nākotnes vīzija par to, ka - kaut kad, varbūt. Ja būs nauda - uzbūvēs, bet naudas nebija. Vladimir Krastiņ! Es tev piedodu tavus melus, jo naudas priekšā diemžēl deviņi no desmit ļimst. Tu esi starp tiem [ļimējiem]. Es uz viņu nedusmojos. Lai viņam veselība līdz pat vēl sirmākam vecumam, nekā viņš ir tagad!»