Tiesas zālē Gintas Voicišas balsi praktiski nemaz nevar dzirdēt, viņa runā gandrīz čukstus. Uz tiesneses jautājumu – kas viņai traucējis mēneša laikā sagatavoties liecības sniegšanai tiesā par traģiskās dienas notikumiem pirms vairāk nekā gada Baložos, kad savās gultiņās noslepkavotus atrada divus mazus puisēnus – Ginta atbild: nezinu. Izmeklētāju ieskatā gados jaunā sieviete, bizē sapītiem gaišiem matiem un kautrīgu, mazliet izbiedētu skatienu, ir vainojama savu dēlu nāvē, tāpēc tieši viņa ir uz apsūdzēto sola.
Prokuratūra lietas apstākļus, tostarp pierādījumus, kuri tai ir pret bērnu māti, nekomentē. Baložu traģēdija soli pa solim atklājas tiesas zālē. Vai tiešām bērnu māte būtu spējīga izplānot un nogalināt divus mazus zēnus? Neticami, taču tā nebūtu pirmā lieta, kur bērnu mātes, dažādu motīvu vadītas, pastrādā šausmu darbus.
Rīgas rajona tiesa krimināllietu, kurā par divu mazu bērnu slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos tiesā puisēnu māti Gintu Voicišu, turpinās skatīt tikai nākamgad. Pēdējā tiesas sēdē bija plānots uzklausīt sievietes liecību, taču viņa lūdza to atlikt, jo nav gatava šim procesam. Visticamāk, to ieteicis advokāts, kurš tiesas sēdē nolasīja lūgumu vismaz par piecu dažādu ekspertu pieaicināšanu uz tiesu papildus tiem, kuri jau iztaujāti un kuru atzinumi ir lietā. Gintai Voicišai draud mūža ieslodzījums. Sieviete savu vainu neatzīst, un būtu ļoti interesanti (iespējams, slepkavības lietā tas nav pareizais vārds) uzzināt, kas, viņasprāt, notika tajā dienā un kur Ginta bija pati, kad, kā viņa apgalvo, atstājusi abus zēnus guļam kopmītņu istabiņā. Baisajā noziegumā, kas notika pirms gada Baložos, netālu no Rīgas, nav atzinies neviens.
Notikumu hronoloģija mūs aizved notikumos pirms gada un pat vēl agrāk. 2014. gada 10. oktobrī Baložos guļam savās gultiņās tika atrasti divi mazi puisēni – trīsgadīgais Leons un pusotru gadu vecais Ričards. Pēc bērnu mātes Gintas stāstītā, viņa atgriezusies mājās tās dienas pēcpusdienā ap trijiem un atradusi abus bērnus guļam savās gultiņās bez dzīvības pazīmēm, un izsaukusi ātrās palīdzības mediķus. Uz notikuma vietu izbrauca vairākas brigādes, centās bērnus atdzīvināt, taču nesekmīgi, visticamāk, bērni jau izsaukuma brīdī bija miruši. Uzreiz pēc notikušā policija pratināja un aizturēja vairākus cilvēkus, kuri varētu būt iesaistīti noziegumā, – gan bērnu tēvu Mārtiņu, gan viņas toreizējo draugu Māri, taču apcietināja tieši Gintu, uzskatot viņu par aizdomās turamo savu bērnu slepkavībā. Domāt, ka notikušais ir slepkavība, policijai ļāva ekspertu secinājums, ka bērni miruši vardarbīgā nāvē – nosmacēti, iespējams, ar spilvenu. Tiesu psihiatriskā ekspertīze bērnu māti atzina par pieskaitāmu.
Klusā dzīve
Kopmītņu tipa mājā Ginta dzīvoja viena ar bērniem, dažreiz pie viņas ciemojās jaunākais brālis Gintauts un māsa Ramona Anna, kura dažreiz pieskatīja mazos māsas puikas. Kaimiņi zināja stāstīt, ka Ginta atšķīrusies no pārējiem šajā namā dzīvojošajiem – bijusi klusa, varētu teikt – kautrīga, rūpējusies par bērniem. To stāstīja arī Ķekavas Sociālajā dienestā – Ginta kārtoja izziņas, lai saņemtu sociālo palīdzību. Viņa nestrādāja, jo mazākajam dēliņam bija vien pusotrs gadiņš. Kaimiņi gan atminējās, ka pēdējās divas dienas pirms bērnu nāves Ginta bija kļuvusi citādāka… kāda, to grūti raksturot, «ne savā ādā».
Tiesas procesā kļuva zināms, ka policija uz aizdomu pamata pratinājusi gan bērnu tēvu Mārtiņu Voicišu, kurš ar ģimeni kopā nedzīvoja un no kura Ginta grasījās šķirties, tāpat pratinājusi Māri Bērziņu, ar kuru Ginta iepazinusies apmēram trīs mēnešus pirms bērnu nāves. Ar Māri saistīts arī iespējamais slepkavības motīvs – bērni varēja būt šķērslis abu attiecībām. Desmit mēnešu pēc notikušā policija un prokuratūra ir pārliecinātas, ka Gintas vaina slepkavībā ir pilnībā pierādīta. Lietu sāk iztiesāt Rīgas rajona tiesa. Tiesā valsts apsūdzību uztur prokurore Jekaterina Kušakova. Līdz šim prokurore uzturējusi apsūdzību daudzās ļoti smagās krimināllietās par noziegumiem pret bērniem, tostarp, medicīnas māsas lietā (sieviete bija veikusi darbības, kuru rezultātā divi bērni nomira, viens – zaudēja redzi) – sievietei piesprieda mūža ieslodzījumu. Baložu lietas izskatīšanā tiesā prokurorei arī ir jānolasa apsūdzības raksts, saskaņā ar kuru bērnus nonāvējusi viņu māte. «[..] uzlika spilvenu viņam uz galvas, noslēdzot viņam elpošanas ceļus, liedzot piekļūt skābeklim, kamēr Leons Voicišs neizrādīja dzīvības pazīmes. Pienākot pie bērna gultas, kurā gulēja Ričards Voicišs, Ginta Voiciša uzlika spilvenu viņam uz galvas, noslēdzot viņam elpošanas ceļus, liedzot piekļūt skābeklim, kamēr Ričards Voicišs vairs neizrādīja dzīvības pazīmes.» Izklausās šokējoši.
Ilgas pēc mīlestības
Slepkavības motīvu izmeklētāji saista ar vīrieti – iepazinusies, iemīlējusies, bet… divi bērni. Vai Gintas prātā viņi varēja būt šķēršļi attiecībām? Izmeklētāji tam tic, bet Gintas māte, brāļi, māsas, advokāts – nē. Arī Gintas bijušais draugs un, kā noprotams no tiesā liecinātā, mīļotais vīrietis (tagad attiecības viņi vairs neuztur) arī tam netic. Taču tieši attiecības ar viņu Gintas dzīvē nozīmē pagriezienu…
Ar rīdzinieku Māri Bērziņu Ginta iepazinusies vasarā (trīs mēnešus pirms savu bērnu nāves interneta iepazīšanās portālā), sākuši satikties, attiecības veidojušās diezgan strauji, Ginta pat vedusi mazuļus mazgāties uz Māra dzīvokli Rīgā. Divatā laiku varējuši pavadīt, jo aizveduši bērnus pie Gintas mātes uz Bauskas novadu. Tikušies arī pie Gintas dzīvoklī, taču draugs tur nekad nav nakšņojis, izņemot vienu reizi pēc ballītes. Tiesā Māris stāsta, ka bērni agri gājuši gulēt, ap sešiem septiņiem vakarā, un gulējuši līdz rītam, tas viņam šķitis dīvaini, jo, lai arī viņam bērnu nav, zina, ka parasti viņi iet gulēt vēlāk. Tiesā Māris pinas savās liecībās, jo stāstītais būtiski atšķiras no rakstiski sniegtajām liecībām pratināšanu laikā.
Māris pēc notikuma bijis šokā un nav varējis pastāstīt sīkumos, kur, kurā datumā, cikos bijis, turklāt Baložos, policijas iecirknī, uz viņu izdarīts spiediens, viņš pratināts naktī un pat fiziski ietekmēts, tāpat arī vēlāk jau pie citiem izmeklētājiem – viņam nav ļauts izlasīt sniegto liecību (to gan parakstījis, savu kļūdu apzinājies vēlāk). Tāpēc Māris nosūtījis pat vēstuli Valsts prezidentam, kurā apšauba policijas veikto izmeklēšanu, norāda, ka viņš policijā ticis gan fiziski, gan psiholoģiski iespaidots, lai sniegtu izmeklētājiem izdevīgu liecību, proti, tādu, kas apstiprinātu izmeklētāju izvirzīto versiju – noziegumā vainojama bērnu māte un iespējamais motīvs – jaunā dzīve ar jauno draugu, kuram varētu traucēt mazie bērni (lietā figurē īsziņas, kurās tieši tā vīrietis teicis).
Sazvērestība?
Klausīties Māra stāstījumā tiesā ir kā lasīt jaunāko Jū Nesbē kriminālromānu. Māris uzskata, ka viņa mobilajā tālrunī, kas bijis pie policistiem, mainīti dati par laikiem, kad kādas īsziņas sūtītas. To pašu viņš saka par datora iestatījumiem, jo kā viens no pierādījumiem pret Gintu ir fakts, ka viņas datorā ir meklēta informācija par slepkavību veikšanu tā, lai nepaliek pēdas. Tātad saskaņā ar Māra versiju to varētu būt izdarījis kāds jau pēc notikušās slepkavības. To visu Māris aprakstījis vairāku lappušu garā iesniegumā, kurā viņš apgalvo, ka Ginta noteikti nav vainīga. «Jā, sākumā es pieļāvu tādu domu, taču tikai tādā gadījumā, ja viņa būtu psihiski slima, taču viņa nav,» saka Māris, «man nekas nebija pret bērniem. Es jau sākumā zināju, ka viņai ir bērni. Aizbraucot pie Gintas, zināmā mērā es biju pārsteigts par apstākļiem, kādos viņa dzīvoja ar diviem maziem bērniem, bet bažas man tas neradīja, jo cilvēkiem ir dažādas sociālās situācijas. Redzēju, kā viņa vēlas izrauties no šīs situācijas. Atceros dienu, kad, ejot pāri ielai, Leons man ieāķējās rokā, un tas man bija kā klikšķis, ka man ir jābūt tur…» Viņš apgalvo, ka bērni nav bijuši šķērslis attiecībām, taču nenoliedz, ka pēdējā laikā, īsi pirms traģēdijas, viņš sācis no draudzenes attālināties, un tam iemesls bijusi Gintas greizsirdība un «nevēlēšanās tālāk attīstīties». Kas par cilvēku ir šis Māris? Vai viņš pats nemanipulēja ar Gintu, jo atklājas, ka laikā, kad viņu gaida Ginta, viņam sarunāts randiņš ar citu sievieti – pēc izskata pieklājīgs, jauns cilvēks. Tieši viņš iepazīstinājis Gintu ar personu, vārdā Elvita Rudzāte, kura tiesā visā nopietnībā apgalvoja, ka bērni gājuši bojā sātanisma rituālā.
Sātanisma rituāls?
«Es redzēju Gintai uz kājas brūci, kas man likās kā «roze» – slimība, ko var noņemt vārdotāji, ne ķirurgi operējot, to es pateicu Gintai un pastāstīju par Rudzāti. Zinu, ka viņas tikās,» stāsta Māris. Šī Rudzāte sauc sevi par dzīves izpratnes skolotāju (viņa dibinājusi Sokrata tautskolu, kuras viens no mērķiem ir veicināt garīgo izaugsmi). Tieši pie viņas pēc palīdzības neilgi pirms traģēdijas dienas bija vērsusies Ginta. Tiesā Rudzāte liecināja, ka Ginta vēlējusies padomus par privāto dzīvi, viņa domātājai stāstījusi par vēlmi šķirties, vardarbību bērnībā un vēlāk no vīra puses. Vēl Rudzāte atklāja, ka viņai ar apsūdzēto noticis holodinamikas jeb garīgās psihoterapijas seanss, kurā Ginta stāstījusi par saviem sapņiem, kuros skaidri redzējusi, ka kāds vīrietis un sieviete ārzemniece esot nogalinājuši viņas bērnus. Tāpēc ezoteriķei radušās aizdomas, ka ir noticis sātanisma rituāls, izmantota melnā maģija un bērni tāpēc esot atradušies miruši krusta formā. Tieši Rudzātei Māris zvana uzreiz pēc tam, kad, ieradies Baložos, uzzina par zēnu nāvi.
Policija ir piefiksējusi vēl vienu faktu no Māra dzīves. Viņš Gintai kādreiz izstāstījis, ka pēkšņā nāvē aizgājis viņa brālēns, un Māris uzskatījis, ka viņu nosmacējusi paša māsa, Māra māsīca, kas slimoja ar šizofrēniju. Viņš kādam minējis par šīm aizdomām un uzzinājis, ka šādu slepkavības veidu nav iespējams pierādīt…Vai Gintas prātā šī doma aizķērās?
Gintas advokāts Normunds Duļevskis uzsver, ka nav neapgāžamu pierādījumu bērnu mātes vainai šajā noziegumā. Lietā ir vismaz piecas personas, kuras ir saistītas ar šo traģisko notikumu un kurām nav alibi. Viņš atturas nosaukt, kuras ir šīs personas, taču zināms, ka alibi nav ne bērnu tēvam Mārtiņam Voicišam, ne tam pašam Mārim Bērziņam, kurš it kā bijis veikalā. Vismaz šīs personas slepkavības izdarīšanas laikā bijušas sasniedzamā attālumā no notikuma vietas. Tiesa ir noraidījusi advokāta lūgumu pieaicināt ekspertus, kas veica DNS analīzes, tiesu medicīnas ekspertus, tiesu psihiatrus, kuri novērtēja Gintas psihisko stāvokli un atzinuši, ka viņa psihisku slimību varot nosimulēt.
Gintas mamma: cietumā viņa uzvedas labi
Raimonda Dižpētere, Gintas mamma, nāk uz katru tiesas sēdi. Vienkārša sieviete, laidusi pasaulē desmit bērnu, Ginta – vidējā. Mirušos mazdēliņus viņa sauc mīļvārdiņos un atceras, cik labi viņi pavadījuši laiku vasarā pie viņas. «Ja Gintai vajadzētu, es viņus auklētu, tā mums arī bija runāts – ja viņa atrod darbu, mazais Ričiņš paliek pie mums, Leons – bērnudārzā. Raibi viņai gāja ar to Mārtiņu, visādi. Mēs jau sen teicām, lai iet prom, bērni viņam bija vienaldzīgi. Vienreiz atstāja ar viņu, zvana, viņš piedzēries, bērnu no bērnudārza aizmirsis izņemt. Nē, Ginta to nav izdarījusi. Nedomāju, ka arī bērnu tēvs vainīgs. Viņa vienmēr bija pedantiska, par katru nieku man zvanīja, uztraucās, ja bērniem kaut kas notika. Mēs bijām arī pie ekstrasensa, mums pateica, kurš ir vainīgs, bet es to tagad neteikšu. Bet 100 procentu es zinu, ka Ginta to neizdarīja.